Populārās gleznotājas Maijas Tabakas izstādes tiek piedāvātas skatītājiem apskaužami regulāri. Šis gads nav un vienlaikus arī ir izņēmums, jo paralēli atskatam, kurā dominē jaunā gadsimta pirmā desmitgade, aplūkojams arī līdz šim nebijis projekts – Maija Tabaka vācu laikabiedru mākslas kontekstā. Atšķirībā no klasiskās retrospekcijas – personālizstādes Valsts mākslas muzejā (2004/2005), kas demonstrēja dažādu laikposmu devumu, – izstādes Maija Tabaka un Rietumberlīne (kuratore Ivonna Veiherte) mērķis nav maksimāls aptvērums, bet tikai Rietumberlīnes epizode (1977/1978) un šajā desmitgadē radītais.
Jaunatklājums
Izdots arī jauns katalogs, kura autoru vairākums ir vācu pētnieki, kuratori un Maijas Tabakas darbu modeļi; pirmoreiz tiek piedāvāta viedokļu, iespaidu un secinājumu kolāža ar skatu no ārpuses. Laba iespēja gan papildināt, gan koriģēt lokālo versiju nepilnības, kas variējas no sajūsmas par klasisko tradīciju uzturēšanu un skaisti dabīgu gleznošanu līdz zināmam mulsumam un skepsei par kiča iezagšanos režīmam opozicionārajā, krāšņajā "teātrī".
Vienīgais Latvijas autors Jānis Borgs savukārt apraksta vietējo kontekstu – gana neticamā Maijas Tabakas ceļojuma avantūristisko priekšvēsturi un savu lomu tajā. Proti, Rietumvācijas latvieša, mail art aktīvista un kreisās Jaunās tēlotājmākslas apvienības sekretāra Valda Āboliņa pusslepeno iepazīstināšanu ar Maijas Tabakas darbiem, kad viņš bija ieradies meklēt ko plašākai pasaulei rādāmu aiz dzelzs priekškara, vēlāk izgādājot Maijai Tabakai Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta (DAAD ) stipendiju – pirmajai no padomju zonas.
Pārējie teksti ļauj ierakstīt Maijas Tabakas radīto plašākā kopainā. Piemēram, mākslas vēsturnieks Ekharts Gillens raksta: "Viņa vācu vērienīgajā neoekspresionistiskajā glezniecībā rada apliecinājumu savai nosliecei uz fantastisko, uz jutekliskuma un tēlainības pilnu emocionalitāti. Tajā pašā laikā viņa norobežojās no vāciski pamatīgā un nepielūdzamā reālisma, kas gan autentiski atspoguļoja tolaik Berlīnē valdošo noskaņojumu" (Maija Tabaka un Rietumberlīne [katalogs], sast. I. Veiherte, Rīga: Neputns & Galerija 21, 2017, 116. lpp.).
Zināmā mērā Maijas Tabakas darbi bijuši jaunatklājums arī vācu pusei, kam padomju māksla asociējās vai nu ar revolucionāro avangardu, vai arī staļinlaika sociālistisko reālismu. Kuratore Barbara Štraka raksta: "Viņas glezniecība bija drosmīgāka par to, kas tolaik bija redzams Rietumberlīnē. (..) Viņas gleznu pasaules bija vienlaikus reālistiskas un pārreālistiskas, formāli komponētas brīvi, kā kolāžas, tajās skaidras aprises bija izpludinātas neskaidrā rezolūcijā – tā bija māksla kā uzgleznots jautājums, nevis sastingusi atbilde" (turpat, 71. lpp.).
Mirdzēšana tumsā
Maijas Tabakas gleznām izsenis piedēvētos apzīmējumus "spoža", "krāšņa", "teatrāla" u. tml. kāpina aptumšotā izstāžu zāle – tiek izgaismoti tikai audekli, un tas sasaucas ar Rembranta darbos saskatīto "mirdzēšanu tumsā" – ne vienmēr konkrētas gleznas ietvaros, bet gleznu izcēlumā uz telpas kopējā fona.
Kā ierasts pēdējā laikā, ekspozīciju papildina filmas un videomateriāli gan par pašu Maiju Tabaku, gan arī Rietumberlīnes mākslu un māksliniekiem, fotogrāfiju klāsts no attiecīgā perioda Rīgas un Rietumberlīnes, ik pa brīdim ieskanas populāra tā laika mūzika. Vācijā satikto cilvēku portreti un sacerētās kolāžveidīgās kompozīcijas (Tīna, 1977; Mākslinieks Volfs Fostels ar ģimeni, 1978; Kā tevi sauc?, 1977; Džungļi, 1977–2011; Valda Āboliņa portrets, 1978; Ģimenes koncerts, 1980) šķietami nerāda radikālas pārmaiņas, salīdzinot ar agrāku vai nedaudz vēlāku sniegumu. Vienlaikus zināma modernāka, ekspresīvi sirreālāka un drudžaini saskaldīta pieeja dažos darbos ir jūtama, tas savulaik arī ļāva ērti piesaukt kapitālisma kritikas aspektu. Ir daudzfigūru kompozīcijas, kas vairāk sasaucas ar lokālās 70. gadu figurālās glezniecības ainu (Džemmas Skulmes, Ritas Valneres un citu mākslinieku izpildījumā). Neiztikt arī bez tādām Maijas Tabakas pērlēm kā melni mežģīņotais Pašportrets (1981) uz virves un baltā Skumjā Regīna (1986), kuru monumentālisms uzskatāmi atšķiras no vēlāko gadu raibi ņudzošajām, nereti pārblīvētajām un sasīkumotajām kompozīcijām.
Paralēli eksponēta arī gana izteiksmīga vācu mākslas buķete, ko var uzskatīt par zināmu turpinājumu un papildinājumu vērienīgajai izstādei Gara radinieki pagājušajā gadā. Volfs Fostels, Dīters Mazūrs, Martins Kipenbergers un vēl virkne citu mākslinieku iezīmē fonu, uz kura skaidrāk varētu ieraudzīt arī Maijas Tabakas lomu un vietu, saskatot citas viņas pārstāvētās tendences variācijas.
Patiesi, figurālā glezniecība, ko vietējā žargonā sauca par "asociatīvo tēlainību" un "polifonisku sintēzes tipa gleznu", Vācijā izpaudās ekspresionisma, griezīgi sociāli kritiskā verisma un atsvešināti vēsās jaunās lietišķības vēlāku modifikāciju veidā ar sirreālisma un Fluxus piedevām. Maijas Tabakas darbi tik tiešām izskatās harmoniskāki, estētiskāki un formāli nostrādātāki, tie izvairās no kariķējošām deformācijām un atbaidoša neglītuma.
Latviešu teicēja
Savukārt izstāde galerijā Daugava vairāk turpina jau ierastās neliela apjoma skates ar kādām dažreiz tematiski vienotām gleznām. Retrospekcija daļēji attiektos uz zināma perioda atspoguļojumu, bet vienlaikus arī uz retrospektīvu orientāciju kā brīviem klejojumiem pagātnē. Proti, izstādē miksēti Eiropas aristokrātiskās kultūras un latviešu etnogrāfijas motīvi, kā arī mūsdienu elementi, sajaucot košā kaleidoskopā Itālijas arhitektūru, klasisko tēlniecību, traukus, figūras un tērpus, viduslaiku bruņiniekus, latviešu tautumeitas un mītiskus rituālus.
Izstādes pavadtekstā Andrejs Kaufmanis salīdzina Maiju Tabaku ar tādu kā latviešu teicēju, kuras tēma ir "cilvēka garīgā pasaule, to atklājot figurālās kompozīcijās", taču nekas netiekot skatītājam uzspiests, dodot iespēju piedalīties (kā?) vai arī tikai vērot. Tas viss mazliet sabalsojas ar iepriekšminēto atzinumu par gleznu kā uzdotu jautājumu, kurā nav skaidrs, kā īsti redzamo interpretēt, kaut gan Maijas Tabakas pieeja ir tradicionāli mimētiska un objektus, kas ir pat hiperreālistiski, plastiski taustāmi, vizuāli atpazīt nav problēmu.
Vācu mākslas pētnieki pazīstami kā filosofiski ievirzīti, labi klasificētāji, un arī Maija Tabaka ir ielikta zināmā plauktiņā kā nonkonformistiskā reālisma glezniecības pārstāve ar sirreāliem, vēsturiskiem un psiholoģiskiem elementiem (Irmgarde Borna, Maija Tabaka un Rietumberlīne, 12. lpp.). Lai arī nonkonformisma termins tiek pastāvīgi apšaubīts saistībā ar māksliniekiem, kas padomju posmā tomēr izstādījās un tā norieta laikā jau ieguva vispārēju atzinību, tomēr šis raksturojums neskan slikti un ir paturams prātā.
Izstādes
Maija Tabaka un Rietumberlīne izstāžu zālē Arsenāls līdz 20. augustam;
Retrospekcija galerijā Daugava (Ausekļa ielā 1) līdz 15. jūlijam