Mana Āfrikas Amsterdama. Grāmatas Trīsdesmit naktis Amsterdamā recenzija

Saņēmis daudzus literārus apbalvojumus, tai skaitā University of Johannesburg Literature Prize (2009) un Hertzog Prize (2010) par romānu Trīsdesmit naktis Amsterdamā. Šķiet, ka šāda līmeņa darbu būtu vajadzējis uzticēt pieredzējušākam tulkotājam vai vismaz rūpīgāk rediģēt, tomēr kopumā darbs ir izdevies lasāms, ja iemanās pievērt acis uz negludumiem tekstā.Trakā tante un pogas zirneklisLai pilnībā izbaudītu romānu, būtu labi, ja būtu vismaz kaut kas dzirdēts par aparteīdu, mau-mau un Dienvidāfrikas pēdējo gadu desmitu vēsturi, taču es apzinos, ka šie vārdi var arī aizbiedēt potenciālos lasītājus, tāpēc steigšos sacīt, ka tas ir tikai ieteikums. Vēsture še ir fons, kura priekšplānā darbojas vienas ģimenes locekļi. Galvenās lomas iedalītas diviem de Melkeriem - Henkam, kurš daļu romāna ir pusmūža vīrietis un daļu - mazs, zinātkārs zēns, un viņa tēvmāsai Suzannai, Zannai, Ksusanai, ģimenes melnajai avij, nimfomānei, revolucionārei, aktrisei un epileptiķei. Sižets ir vienkāršs, bet stāstījuma maniere, mainoties stāstītājiem, laikiem un vietām - apburoša. Tā tiešām ievelk tekstā un notikumos, ļauj izbaudīt saules tveici un smilšu sūrumu, lielās un mazās traģēdijas, ģimenes veiklo klusēšanas un kušināšanas politiku pretstatā Zannas trakulīgi bīstamajiem gājieniem - un arī sakāves rūgtumu, redzot, ka noklusēt iespējams visu. Pat nāvi. Pat sacelšanos.Zanna ir sirdsapziņa, tik hipertrofēta, ka kļūst traģikomiska, tik eksaltēti savādāka, ka biedē pat tos, kurus vēlas atmodināt. Abu tik dažādo radinieku sadursme Henka bērnībā gandrīz beigusies traģiski - bīdamies trakās tantes, gudrais puišelis mēģina viņu nonāvēt ar indīga zirnekļa palīdzību. Zanna zaudē tikai gabaliņu pirksta un ticību bērnu nevainīgumam, bet Henks... viņa zaudējums ir daudz lielāks un nedziedināmāks.Vienīgais piedzīvojumsDzīvodams tantes trakuma pavēnī, Henks jau agri apgūst mācību: ja ļausi sev vaļu, vari kļūt tāds pats. Tāpēc viņš nolemj dzīvot vispelēkāko no iespējamajām dzīvēm un kļūst par klusu, mierīgu, nesatricināmu vēstures muzeja darbinieku mazā Dienvidāfrikas pilsētiņā. Vienīgā reize, kad viņš mazuliet atlaidis bremzes, ir pavisam smieklīga: viņš zaudē nevainību ar ķīniešu prostitūtu. Šo dēku Henks vairs neatkārto un netiecas arī pēc citām, kad pēkšņi saņem vēstuli no kāda advokātu biroja Amsterdamā un uzzina, ka kļuvis par Zannas mantinieku. Izrādās, mantojumam ir nosacījumi, un rāmais vīrietis dodas uz tālo ziemeļu pilsētu, lai atrastu kaut ko tādu, kas viņam nekad nav piederējis.Meklējumi ir tikpat dīvaini kā Zannas daudzās lomas - Henks ir īgņa, iesīkstējis rūgumpods, kuram nu nākas ielūkoties dzīvē, kas viņam šķiet pat pretīga savā atkailinātībā. Vienīgais prieciņš Amsterdamā viņam ir lēti un vienkārši nopērkamā Austrumu sieviešu miesa, bet daudzie Zannas dzīves rakursi, kas paveras izzināšanai, biedē gandrīz tikpat stipri kā bērnībā. Taču Amsterdamas laiks rit citādi nekā Dienvidāfrikā, citādas ir pelnu plēnes, kas lidinās gaisā. Un Henks pārvēršas, izmainās, nobriest (ja tā drīkst sacīt par vīrieti, kuram ir četrdesmit septiņi gadi). Piedzīvojums ienāk viņa dzīvē un kļūst par tās daļu. Kad beigās Henks saka Amsterdamas kabatzaglim: «Jūs pielavījāties man un ielikāt kabatā pavisam jaunu pagātni. No tās es nevaru aizbēgt,» kļūst skaidrs, ka atrisinājums ir tepat. Tas nāk kā vēl viens Piedzīvojums un ļauj Henkam atrast sevi, Zannu, Āfriku un Amsterdamu. Viedums, kas šalc cauri šim stāstam, ir skumjš. Un man sagribas iemācīties lasīt afrikandu valodā - jo tajā šis brīnišķais romāns ir tapis. Vai atrast anglisko versiju un pārlasīt vēlreiz.