Mika Mitrēvica projekta Septiņas ceturtdienas recenzija. Lielā laimesta stratēģija

Vai MM domā, ka šī laiskā rosīšanās uzlabo/aplaimo pasauli?

Tās nepārtraukti balansē nevis starp imagināro (iztēloto) un reālo (?), bet gan starp nenoteiktību un relativismu. Jo kā reālais tā imaginārais par tādiem var tikt nodēvēti vien tad, kad tie top nosaukti [ nosauc mani un es pazudīšu - kas - tas - ir -? ] un nosaucot kaut ko jeb ko arī sākas mākslas problēma, jeb banalitātes, jeb kiča, jeb politikas utt. Ja mākslinieks tematizē bailes no noteiktības, no izvēles, no daudz kā cita, tad tas būtu pavisam pievilcīgs mākslas darba pamatojums. Šajā gadijumā šaubas atrodas visās malās un nav vispār saprotams kas tā par samudrītu putru vispār ir.