Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +7 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Mikolaja Ložiņska Grāmatas recenzija. Viss ir nācis gaismā

Brīnišķīgi familiārs un vienlaikus smalki izjusts teksts, kurš saviļņo un rosina atminēties arī savu senču dzīvi

Nostalģija ir dvēseles stāvoklis, kas lielākajai tiesai cilvēces aktivizējas mūža otrajā pusē. Mūsdienu trīsdesmitgadnieki gan šo atziņu vērā neņem – viens no spilgtākajiem dzimtas atmiņu darbiem ir amerikāņu rakstnieka Džonatana Safrana Foera Everything Is Illuminated, romāns, kurš kopš iznākšanas 2002. gadā ticis gan veiksmīgi ekranizēts, gan tulkots daudzās valodās, bet ne latviešu. Laikam ir tā, ka lielākoties grāmatas par ebrejiem Latvijā lasa ārkārtīgi maza iedzīvotāju daļa. Tomēr reizi pa reizei kāds no izdevējiem sasparojas un izdod kādu brīnišķīgu semītu autora darbu, īpaši jau tad, ja tas piedzīvojis slavu un atzīšanu visā pasaulē. Mikolaja Ložiņska Grāmata ir viens no šādiem pozitīvajiem izņēmumiem. Tulkotāja Ingmāra Balode tulkojusi jau iepriekšējos latviešu valodā izdotos M. Ložiņska darbus Reisefieber (1/4 Satori, 2008) un Būtnes bēg (Liels un mazs, 2011), tāpēc daļa, iespējams, jau rakstnieka vārdu būs iegaumējuši. Lai nu kā būtu, romāns ar gana neizteiksmīgo vāku un neko neizsakošo nosaukumu āriņā iekšiņā ir spilgts, atmiņā paliekošs un pārdomas raisošs.

Mazliet vēstures

Jau agrāk lasītās intervijās autors ir stāstījis, ka top romāns par viņa dzimtas sarežģīto vēsturi. Polija, tāpat kā Latvija, XX gadsimtā piedzīvojusi dažādas politiskās pārmaiņas un brāļu cīņas, un antisemītisms daļā tautas (kāds interesants paradokss!) dzīvs vēl joprojām, taču tikpat dzīvas ir arī ciešās saiknes starp ebrejiem un valstīm, kurās viņi dzīvo. Nesen dzirdēju stāstu par Odesu – kādai ukrainietei tapa stāstīts, kā savulaik pabraukts garām šai pilsētai, bet nu jau gadiem nožēlots, ka palaista garām izdevība dzirdēt īstu "odesskij hovor*" no pirmavotiem. Odesiete stāstīja, ka viņas bērnībā, divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, visā pilsētā tiešām runājuši tā kā anekdotēs par Odesas ebrejiem, taču pēc tam, kad PSRS septiņdesmito gadu beigās ebrejiem ļāva doties uz "etnisko dzimteni" lielākā tiesa aizbrauca, bet viņu vietā Odesā uz dzīvi apmetās tīri krieviski runājošie.

Līdzīgi pēc Otrā pasaules kara notika Polijā tikai citu iemeslu pēc. Un tieši līdz šim laikam sniedzas Mikolaja Ložiņska dzīvo ģimenes locekļu atmiņas. Dzimta, kā jau tas Austrumeiropā bieži mēdz gadīties, ir jaukta. "Tu esi jauktenis. [..] Bet tas ir labi. Jaukteņi ir vislabākie." Ebreji un poļi gadsimtu gaitā ir gan sadzīvojuši, gan balansējuši uz gauži šaura asmens starp kā nebūt pieciešanu un tīri fizisku, dzīvniecisku naidu. Interesanti, ka tāpat šīs attiecības ir risinājušās arī pēc holokausta, ja ticam M. Ložiņskim, jo par sava tēva ģimenes atgriešanos pēckara Varšavā viņš stāsta: "Lai arī viņš [rakstnieka tēvs] bija ātri iemācījies poļu valodu, viņu vēl aizvien saukāja par "franču šuneli', bet Varšavas karti viņš aizvien iedalīja vietās, kur var norauties pa purnu savu cirtaino matu dēļ, un vietās, kur drīzāk nenorausies."

Taču, lai gan Polija visos laikos bijusi diezgan antisemītiska valsts, vienlaikus tā ir arī viena no valstīm, kur ļoti ierastas ir jauktās laulības – un tieši tāda ir rakstnieka ģimene.

Mīlestība, kas noved pie laulībām ārkārtīgi dažādus cilvēkus, padara viņus par vecākiem un tad izgaist, no jauna atnākot jau pavisam pie citiem ļaudīm un veidojot citas kombinācijas... tas ir viens no šī neparastā stāsta stūrakmeņiem. Bērnu atmiņas par vecākiem un vecvecākiem ģimenē, kur tikušies, radījuši bērnus, šķīrušies un viņus audzinājuši (jā, es nejaucu, secība ir pareiza), ir brīnišķīgas, jo tā ir ģimene, kuras locekļi cits citu mīl un nepamet, lai gan kaut kādā mērā varbūt (vismaz brīžiem) arī ienīst.

Daudz mīlestības

Vēstījuma veids ir tas, kas šo grāmatu atšķir no citiem līdzīga žanra darbiem, – Mikolajs Ložiņskis savu romānu sadalījis smalkos atmiņu uzplaiksnījumos. Tēva un mātes atmiņas, vecvecāku dzīve citu acīm un daļēji viņu pašu stāstījumā. Paša rakstnieka un viņa brāļa atmiņas. Pa vidu stenografētas telefona sarunas starp ģimenes locekļiem, apspriežot svarīgo jautājumu – par ko šai grāmatā drīkstētu un vajadzētu rakstīt un kas noteikti būtu jāizlaiž. Visa ģimene iesaistās atmiņu grāmatas tapšanā – un lasot tā brīžiem atgādina stāstus un anekdotes par draudzīgu, bet gana pārapdzīvotu komunālo dzīvokļu virtuvēm, kurās mēdz apspriest pilnīgi visu – no kaimiņu privātās dzīves līdz iespējām kaut ko nopirkt, no operu pirmizrādēm līdz pat kolektīviem dziesmu vakariem vai pat izbraukumiem zaļumos. Tā draudzīgi un skaļi.

Brīnišķīgi familiārs un vienlaikus smalki izjusts teksts, kurš saviļņo un rosina atminēties arī savu priekšteču dzīvi, un vienlaikus delikāti ieskicē vēsturiskos notikumus, kas lielākā vai mazākā mērā skāruši arī mūs. Ložiņskis lasītāju ved i uz mazu Ukrainas ciematiņu, i uz Parīzi un Bāzeli, bet galvenokārt, protams, uz Varšavu. Sarkanie buržuji un Solidarność aktīvisti, ārzemju vēstnieki un žurnālisti, bērnu gadu blēņas un pieaugušo dīvainie lēmumi – tas viss risinās sociālistiskā valstī, kuras režīms gan ir bijis mazliet brīvāks nekā Padomju Latvijā, tomēr līdzīgs. Gan laikmeta regālijas (vectēva milzum garais telefona aparāta vads, ar kuru večuks runādams un žestikulēdams pārvietojas pa visu dzīvokli, pastāvīgi tam uzminot), gan gaisotne – it kā brīvība un miers, drošība, bet vienlaikus pastāvīga spriedze, kas gan vairāk attiecas uz pieaugušajiem –, gan laimīgās bērnības ainas, kad viss notiekošais ir pašsaprotams un viss liekas saulains un skaists, atgādina mirkļus no padomju bērnības. Un kuram no mums tā tolaik nešķita krāsaina un skaista?

Lasot un pārlasot Ložiņsku ģimenes stāstus, šķiet, vismaz Polijā ir ataususi diena, kad cilvēki sociālisma laikus vairs necenšas atcerēties vienīgi ar vārdiem: ak, kā mēs visi tad cietām vai – ak, kā mēs visi tad alkām brīves. Patiesība ir tāda, ka mēs tajā laikā vienkārši dzīvojām. Jo bijām piedzimuši un bijām dzīvi. Un baudījām dzīvi tā, kā tas bija iespējams, gan nojaušot, ka ir arī citi baudas veidi, kas mums nav pieejami.

Varbūt arī kāds no mūsu rakstniekiem mēģinās atcerēties, ka bērnībā lielākoties juties gaiši un priecīgi un pat viņa vecāki nemaz tā neļima zem nebrīves sloga?

*Odesas runasveids (aut. piez.)

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja