Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +1 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Mūkusalas mākslas salona izstāžu recenzija. Tautumeitas visu redzošā acs

Mūkusalas mākslas salonā viena otru papildina divas krasi atšķirīgas izstādes. Pirmajā stāvā un balkonā ir aplūkojama izstāde Tautumeitas un tautudēli, savukārt otrajā stāvā ir vērojami Citādi zīmējumi – ainas, ko īpaša, neprofesionāla zīmētāja Sniedze Reine ieraudzījusi sev apkārt slimnīcu palātās un sociālās aprūpes centrā.

Ekspozīcija Tautumeitas un tautudēli pirmajā acu uzmetienā šķiet raksturīga tematiskās tradīcijas izstāde, kurā tipoloģiski atlasīti atbilstoši Zuzānu kolekcijas darbi, nedaudzi tēmai zīmīgi darbi no citām muzeju un privātajām kolekcijām, kā arī speciāli izstādei darināts Ernesta Kļaviņa kinētisks objekts. Izstāde tika atklāta pāris dienu pēc šīs vasaras grandiozajiem XXVI Vispārējiem dziesmu un XVI Deju svētkiem un pašsaprotami kā glīts ķeksītis iekļaujas Latvijas simtgades pasākumu kopējā musturī. Tā arī veido saites ar Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Vēstures muzejā skatāmajām valsts un tautas pamatus izzinošajām, vēsturi interpretējošajām ekspozīcijām un paralēli īstenotajiem tiklab sociālantropoloģiskiem, kā literatūras vēstures pētījumiem.

 

Refleksija par saknēm

Tāpēc sākotnēji atpazīto vienkāršas tematiskās izstādes žanru tiecos paplašināt un izstādi traktēt drīzāk kā iekārojamu vizuālās mākslas kumosu, ikdienā nepieejamu tēmas koncentrātu skatītājiem, kuri tā vietā, lai tīksminātos vai ar nicīgu pasaules pilsoņa snobismu noraudzītos uz neskaitāmām latvju tautumeitām neskaitāmos mākslas darbos, ir disponēti uz šīs krāšņās bāzes reflektēt par savām saknēm, nacionālo identitāti, kolektīvo atmiņu un citām būtībā neizprotamām parādībām. Tā kā es piederu pie otrā skatītāju tipa, nojaušot interesantu materiālu, izstādi apmeklēju, nodrošinājusies ar savas kolēģes, etnogrāfijas pētnieces Dr. art. Ineses Siricas kompāniju, turklāt pirms recenzijas rakstīšanas iepazinos (un arī citiem iesaku) ar literatūrzinātnieces Evas Eglājas-Kristsones pētījumu Sievišķības konstruēšanas sociālie un kultūras aspekti 19. un 20. gadsimta mijas latviešu literatūrā (publicēts kolektīvā monogrāfijā Fin de siècle literārā kultūra Latvijā, LFM I, 2017), kas lielā mērā ir iedvesmojis izstādes kuratori Diānu Barčevsku.

Eksponētie darbi pārstāv periodu no XX gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Autoriem, kuri etnogrāfiskos tēlus ir izmantojuši ne reizi vien, – Džemmai Skulmei, Ilzei Avotiņai, Maijai Tabakai un Jurim Utānam – kuratore ir jautājusi: "Kāpēc šāda izvēle?" – un saņēmusi atbildes, ka tautumeitas mākslinieki uztver kā sev svarīgu nacionālo simbolu, ko lieto dažādu radošu ideju paušanai.

 

Daudz ikonisku darbu

Jēdzieni "tautas meita" un "tautas dēls" ir iegājušies jau kopš XIX gadsimta 70. gadiem līdz ar Latvijas vārda došanu zemei, kad tika apzināta un lielā mērā no jauna radīta latviešu etniskā identitāte. Tautumeita kā latviskuma simbols ātri vien nostabilizējās patriotiskās propagandas un jauna emancipētas, izglītotas sievietes tēla nepieciešamības rezultātā. Tā XIX gadsimta nogalē patriarhālajai sabiedrībai veiksmīgi izdevās uzkonstruēt līdz šim dzīvo sievietes kā nācijas mātes tēlu.

Pirmās brīvvalsts laikā tautas mākslas, arheoloģijas un etnogrāfijas pētījumi kļuva par daudzu mākslinieku aizrautīgu vaļasprieku, kura iespaidā it visās mākslas un dizaina jomās parādījās modernās formās un kompozīcijās iekļauti autentiski etnogrāfiskie motīvi. Ulmaņlaikos var runāt par īstu tautas mākslas, tautas tērpu un arī tautumeitu (mazāk – tautudēlu) kultu. Mūkusalas mākslas salona izstāde sniedz ieskatu šajā, kā arī turpmākajā situācijā, kad plakātus ar meiteni Nīcas tērpā vainagoja uzraksts "Padomju Latvija mūžos lai dzīvo!".

Izstādē iekļauti daudzi ikoniski darbi – Hildas Vīkas, Džemmas Skulmes, Miervalža Poļa, Maijas Tabakas, Olgas Šilovas tautumeitas –, tomēr interesantākie šķiet mazpazīstami neliela formāta eksponāti, piemēram, Jāzepa Grosvalda, Niklāva Strunkes, Veronikas Janelsiņas, Anša Cīruļa, Viļa Vasariņa zīmējumi, gleznojumi, sīkplastika.

Īpašu intrigu raisa Niklāva Strunkes guašas zīmējums ar dīvainu, mīklainu nosaukumu Tautumeita un masoni, kuru atminēt palīdz Ineses Siricas skaidrojums: "Strunkes darba nosaukums un tautumeitas stilizācija sākotnēji mulsina, bet jāņem vērā datējums – 30. gadi. Strunke dzīvoja Latvijā, un viņu sajūsmināja ne tikai modernais, bet arī tā dēvētais latviskais, latviešu tautas amatniecība, Anša Cīruļa māksla. Strunkem gan Latvijā, gan arī trimdas gados Zviedrijā bijusi bagātīga tautas lietišķās mākslas un etnogrāfisko priekšmetu kolekcija. Tautumeita un masoni izskatās pēc kādas grāmatas vai žurnāla ilustrācijas. Debesīs redzamā trijstūrī ievietota visu redzošā acs, kas ir brīvmūrnieku jeb masonu simbols, zem tās balts balodis un kristīgajai kultūrai raksturīgā Dievmātes orantas pozā nostājusies tautumeita. Abpus viņai iegleznoti maigi rozā ābeļziedi, kas folklorā simbolizē jaunu sievieti. Balodis atveidots kristīgajā kultūrā, bet sastopams arī latviešu folklorā, un ar visu redzošo aci, ļoti iespējams, Strunke vēlējies attēlot Ernesta Brastiņa 20. gados definēto trijstūrveida dieva zīmi. Strunke dedzīgi atbalstīja tautas amatniecību, piemēram, piedalījās Latvju sieviešu nacionālās līgas organizēto izstāžu Kā veidojas latvieša māja iekārtošanā un Latvijas Amatniecības kameras izveidē 1935. gadā – tā nomainīja vācisko cunftu darbību."

 

Plastmasas kronis

Mūsu laika ļaudīm mēdz būt visai atšķirīgi veidojusies attieksme pret tautumeitām. Mani saulainie bērnības iespaidi saistās ar tautas deju kolektīva butaforiskajiem koncertu tērpiem un slaveno lelli Baibu, ar kuru gan nevarēja ne spēlēties, ne identificēties – labi, ja kāds lelli iedeva paturēt rokās kaut kur ciemos un pēc tam ātri uzbāza atpakaļ putekļainā skapjaugšā. Labākajā gadījumā padomju bērnu spēlēs tā varēja piedalīties kā karaliene vai dieva roka. Tāpēc jutos pagalam satriekta, Nacionālās bibliotēkas izstādē izlasījusi savas vienaudzes Mariannas Auliciemas atmiņas no bērnības Austrālijas latviešu ģimenē, kur mūsu karaliskā Baiba tikusi uztverta kā surogāts, jo viņas plastmasas galvā bijis plastmasas kronis un tērpa izšuvumi šķituši kā rupji iespiesti šķībi greizi zīmējumi, kas ne tuvu nelīdzinājušies vecmāmiņas rūpīgi izrakstītajām tautiskajām zīmēm.

Mūkusalas mākslas salona izstādē var nofiksēt brīdi, kad tautastērps pārvēršas par trafaretu simbolu un raksti – par tukšām līnijām, tas iespējams salona balkonā, kur uz juceklīgas plakātu kolekcijas fona izkārtota porcelāna sīkplastikas figūriņu rinda. Tajā uzmanību pievērš Elvīras Pinnis 1943. gadā neglazēta māla dejā iegriezušās tautumeitas. Atkal noderīgs izrādījās Ineses Siricas komentārs: "Ļoti interesanta un vienkopus neredzēta sīkplastika, kas tapusi no XX gadsimta 30. gadiem līdz 1957. gadam. Piemēram, Vilis Vasariņš ir interesants, viņš studējis Latvijas mālus un etnogrāfiskos motīvus, esot pat sagatavojis pētījumu par keramikas attīstību Latvijā, bet Otrā pasaules kara mutuļos manuskripts netika izdots un arī Vasariņa dzīve aprāvās. Palikuši vien viņa paša darbi, arī Tautudēls. Uz porcelāna sīkplastikas fona izceļas Elvīras Pinnis darbi. Varbūt tāpēc, ka veidoti mālā, varbūt tāpēc, ka sīkplastika apgūta Parīzē, un noteikti tāpēc, ka tautiskie tērpi veidoti, balstoties uz 30. gadu pamatīgajiem Latvijas novadu tērpu komplektēšanas pētījumiem. Zinātāji noteikti sazīmēs, kura novada ietērpā ir katra tautumeita. Darbs tapis vācu okupācijas laikā, un, kā vēsta tā laika periodika, vāciešiem ļoti patikusi latviešu lietišķā māksla. Bet Zinas Ulstes dejotāju pāris jau demonstrē vitālus jaunos padomju cilvēkus, ietērptus stilizētos Nīcas puses tērpos." 

Saskaņā ar manu "lasījumu", izstādes konceptuālais atrisinājums sanāk neatgriezeniski izkaisīts kaut kur ekspozīcijā – tīri labi atbildēts ir jautājums: "No kurienes nāk tautumeita?", taču galīgi neatbildēts palicis: "Kurp un kāpēc viņa iet?" Pārfrāzējot varētu jautāt, vai tautumeita aizvien vēl ir dzīvs simbols, kas piedalās mūsu kultūras identitātes būvēšanā cauri dažādām paaudzēm. Zināmā mērā uz šo jautājumu pozitīvi atbild Jāņa Deinata cilvēkmīlestību apliecinošais foto un Ivara Grāvleja satīriskais video. Žēl, ka ekspozīcijā neatradās vieta Artūra Bērziņa kaismīgajām, uz sociālpolitisku diskusiju bezcerīgi aicinošajām digitāldrukām.

Kad skatītāji ir stipri paguruši, cīnoties ar XIX–XXI gadsimta konstrukcijām un seniem simboliem sevī, viņiem pienācis laiks ieiet otrā stāva zālē un sajusties kā Rainim, sakot: "Bez gala debesis Dvēselei vaļā." Tur eksponēti Sniedzes Reines zīmējumi, kurus no savu sociālās aprūpes centra Veģi skolnieku darbu klāsta izcēlis mākslinieks Andris Biezbārdis un ekspozīcijai salonā atlasījusi kuratore Līga Lindenbauma. Daudzajos līnijas un dažos krāsas zīmējumos atainoti tieši iespaidi no personiska skatpunkta, kas atgādina palātas augšējā stūrī tupoša zirnekļa vai pa aprūpes centra teritoriju levitējoša drona redzes leņķi. Es teiktu, ka zīmējumos ir arī kaut kas no van Goga, Frīdas Kalo un Jāņa Jaunsudrabiņa.

 

Izstādes

Tautumeitas un tautudēli

Sniedze Reine. Citādi zīmējumi

Mūkusalas mākslas salonā līdz 1. septembrim

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja