Andrejs Žagars ir režisors ar teleportācijas spējām, kurš savos iestudējumos brīvi pārvieto klasisko operu varoņus laikā un telpā, tādējādi cerot aktualizēt, atkailināt drāmu un pietuvināt senilu sižetu mūsdienu skatītāja uztverei. Loengrīna militārie kašķi un dziļi privātās niezes (cilvēciskas šaubas, neuzticība ir visīstākā nieze) ir diagnoze, kas bija aktuāla gan X gadsimta Antverpenē (Vāgnera versijā), gan XX gadsimta 40. gados Viļņā (Žagara versijā). Šajā izrādē pati žagariskā forma sāk pretoties vāgneriskajam saturam, jo ceļojums laikā un telpā ir tikai stilistisks triks, ilūzija. Kāpēc Viļņa, kāpēc 40. gados? Kāpēc ne? Taču tas netiek pienācīgi pamatots ne no tēlu psiholoģisma, ne Loengrīna iekšējās mistiskās nepieciešamības viedokļa. Uzveduma varoņi iesprostoti slimīgi sterilā vidē un nespēj tikt vaļā no šīs bezlaika atmosfēras – jāsaka, skatītāji arī. Komponista un režisora izvirzītajiem mērķiem gan muzikāli, gan aktieriski uzticīgi seko tikai galvenā varone Brabantes princese Elza, kuru atveido brīnišķīgais lietuviešu soprāns Sandra Janušaite, turklāt viņas smalki romantiskais un jutekliskais tēlojums ir jūtams vispirms balsī. Bruņinieku Loengrīnu – viņš ir izpletņlecējs, kurš Otrā pasaules kara apstākļos ar speciālu reisu ieradies šeit, stilizētajā Viļņas katedrālē, – 22. martā pavisam neinteresanti, plakani un vāji gan vokāli, gan dramatiski tēloja viesis no Vācijas Ferdinands fon Botmers. Dāvinātam Loengrīnam zobos neskatās, taču Rihards Vāgners savā 200 gadu jubilejā ir pelnījis stratēģiski saturīgāku dāvanu.
Ieva Rozentāle ***
Šis ir askētiskākais Žagara iestudējums, kādu nācies redzēt. Gandrīz četras stundas gaišāk un tumšāk pelēkās noskaņās Reiņa Suhanova minimālistiski tīrajā scenogrāfijā paiet, vērojot Kristīnes Pasternakas pazīstamajā rokrakstā darinātos tērpus, Kevina Vina-Džonsa teju nejūtamo gaismas partitūru un Inetas Sipunovas neitrāli pieklājīgos samontētos vēsturiskos melnbaltos video ar XX gs. pirmās puses Viļņu, – tas ir stāsts par Loengrīnu Otrā pasaules kara laikā Lietuvā. Brīžiem gandrīz var sajaukt ar nesen Rīgā redzētās Lučijas marmora pili, tikai Elzas kāzu kleita bez asins traipiem. Viss pārdomāts, tīrs, skaidrs, vienveidīgs. Centrālais režijas notikums, kas liek sarosīties, ir Loengrīna gluži kā aģenta 007 nolaišanās ar izpletni gulbja vietā. Izrāde kā statisks koncepts rada visus nosacījumus, lai koncentrētos Vāgnera mūzikai: vadmotīvi un Elzas pratinājums "Kas esi?" tā iegulst atmiņā, ka no tā nevar atbrīvoties pat pēc atgriešanās Rīgā. Diemžēl diriģents Roberts Šerveniks netiek galā ar uzdevumu. Vāgnera "dievišķie garumi" brīžam tiek lieki stiepti, šķiet, viss notiek pārāk pavirši, nav īsta dziļuma, nav vērienīgu iekšējās muzikālās nepieciešamības radītu kulmināciju. Solistu sastāvā spilgtākā ir lietuviešu zvaigzne Sandra Janušaite (Elza), kuras liriskais tembrs spēj skaņi pārdziedāt orķestri, noturot intonācijas skaidrību. Viņai piestāv Loengrīns – simpātiskais vācu tenors Ferdinands fon Botmers – ar precīzu, lai arī nedaudz klusinātu intonāciju. Tomēr brīžiem izrādes temporitms apsīkst, trūkst uz priekšu dzenošas enerģijas, un visus.
Atis Rozentāls ***
Andrejs Žagars Viļņas operā radījis Rīgā iestudētās izrādes Lucia di Lammermoor dvīni – atkal drūmas sienas (šoreiz Viļņas katedrāles stilizācija), atkal XX gadsimta 30.–40. gadi, militāristi un kostīmu krāsu gamma – balts, pelēks, brūns, melns. Vāgnera libreta teiksmaino naivismu ar gulbja parādīšanos režisors aizstāj ar savu naivismu – izpletņlēcējs Loengrīns aizlidojošajai lidmašīnai maigi dzied: "Paldies, mans gulbi." Režisors iezīmē četru varoņu attiecību shēmu – divi labie pret diviem sliktajiem –, un tālāk jau pašu solistu varēšana, cik organiski šī shēma tiek piepildīta. Otrajā pirmizrādē (23.III) vispilnasinīgāk gan vokāli, gan aktieriski tas izdevās somu soprānam Mīnai Līsai Verelei Elzas lomā. Šveiciete Mona Somma kā Ortrūde viņai ir iespaidīga pretiniece, mulsinošs ir beigu iznāciens sidrabaini vizuļojošā tērpā, solistei pārspīlēti žestikulējot. Krievu tenoram Leonīdam Zahožajevam titullomā pietrūka harismas, un trešajā cēlienā, kas lielā mērā turas tieši uz Loengrīna pleciem, bija jūtams, ka vokāli šī loma prasa no solista lielu piepūli, tāpēc aktieriski, maigi sakot, ir kur augt. Arī bulgāru baritonam Antonam Keremidčijevam Frīdriha fon Telramunda tēls vēl nav gluži pārliecinošs, izlīdzinoties ar nepārejoši drūmu sejas izteiksmi. Toties iepriecina orķestris Roberta Šervenika vadībā un koris. Melnbaltie kinokadri, kas attēlo pilsētu no putna lidojuma, uz beigām jau sāk atkārtoties un šķiet kaitinoši. Iespējams, ir naivi gaidīt no Vāgnera iestudējuma emocionalitāti, taču četru stundu izrādē bez tās pilnībā iztikt skatītājam ir grūti.
Riharda Vāgnera operas Loengrīns jauniestudējums Andreja Žagara režijā Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī Viļņā. Nākamā izrāde – 26. aprīlī.