Ar Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē tikko iestudēto izrādi Viss zem debesīm režisors Alvis Hermanis apliecina savu vienreizējo prasmi uztaustīt svaigas, mūsu šaurajā kultūrtelpā vēl nenozelētas vai arī pietiekami neaktualizētas tēmas, tādējādi atgādinot par ārpasaules dzīvo pulsu. Pēdējos gados no teātra skatuves ir runāts gan par biorobotiku, kas apdraud ne tikai cilvēka darba roku, bet arī pašas cilvēcības ilgtspēju, gan par globalizācijas sakralizēšanu un dzimtes lomu baisi radikālo apvērsumu. Turklāt nedrīkst piemirst arī JRT līdera spēju veikli mobilizēt teātra resursus, lai runātu par sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem.
Turklāt Alvja Hermaņa mākslinieciskā darbība būs pateicīgs darbalauks teātra hroniku veidotājiem un pētniekiem, jo, šķiet, režisoram nav personīgi neobligātu darbu. Nevar noliegt, ka viņa skatījums uz pasauli un radošais rokraksts nav pakļauts acumirklīgām interesēm vai uz ātru roku izvēlētiem tehniskajiem paņēmieniem – tas rit pa viņa paša stingri nospraustu maršrutu, kaut arī laika gaitā acīmredzami būtiski ir mainījusies viņa darbu mākslinieciskās iedarbības jauda.
Ķīniešu laternu stundā
Izrāde Viss zem debesīm tapusi pēc JRT literārās daļas vadītājas Margaritas Ziedas lugas, kas izrādes ievadā pieteikta kā nerealizēts kinofilmas scenārijs, tātad vēl neiedzīvināta un novēršama atšķirīgas realitātes alternatīva. Tas ir visai fragmentēts stāsts par kādas ne gluži vairs jaunas, stereotipu nesavažotas, bet arī mazliet kautrīgas latviešu dzejnieces Astrīdas ceļojumu uz Ķīnu, kur tiks atklāts viņas dzejoļu krājuma tulkojums. Valstī un kultūrā, kas spējusi savienot gadsimtiem koptas tradīcijas, politisku dogmatismu un mežonīgo kapitālismu dzīvotspējīgā simbiozē, viņas Rietumu dzīves izpratne piedzīvo fiasko. Tas noved pie viņas vērtību skalas "detoksa", uz ārprāta robežas apcerot iespēju un iespējamību atgriezties mājās.
Iestudējums ir šī scenārija teatrāli atsvešināta prezentācija, kurā par galveno varoni Astrīdas vietā brīžiem kļūst bezpersoniski fakti par mūsdienu Ķīnu.
Statiskā, pāri visai skatuvei izvērstā viena līmeņa scenogrāfija liek domāt par svešu, bet nedzīvu pasauli, kurā tiek sperti pirmie piesardzīgie jaunatklājēja soļi. Atbilstoši paša režisora iecerei spēles telpu pa perimetru ieskauj kopā sastiprināti paneļi, kas apvilkti ar, šķiet, sintētisku audumu, uz kura uzdrukātas par ķīniešu kultūru vēstošās pūķu košās galvas ornamentālos ietvaros, virs tiem uzspraustas ķīniešu laternas. Centrā trīs pakāpieni ved uz altāri, kura vietu ieņēmis mūsdienu komunikācijas garants – displejs. Tajā tiek pārraidīti interneta dzīļu atradumi par personām, vietām un parādībām, kas cita starpā vēsta par paradoksālo Ķīnu, vai tas būtu Lielais zaļais mūris, kas jau vairākus gadu desmitus no Gobi tuksneša atkaro tā vēju apēstās teritorijas, Džeks Ma jeb Ma Juņs, kurš, būdams Komunistiskās partijas biedrs, kļuva par miljardieri, vai kāda necila bāra apmeklētāju privātās dzīves profili, kas pieejami ikvienam, tādējādi valsts varai sabiedrības visaptverošu monitoringu maskējot ar fiktīvi atbruņojošu toleranci pret citādo.
Vingrošana un karaoke
Skatuves primitīvais un pat pliekanais iekārtojums, kas asociējas ar stereotipiem par ķīniešu ražojumu kvalitāti, spilgti kontrastē ar teju neticamajiem stāstiem par Ķīnas vareno tehnoloģisko un ekonomisko izrāvienu. Turklāt viss esot dokumentāli pamatots, lai gan par to var pārliecināties tikai tie, kas nesen ir bijuši Ķīnā, tāpat kā uzrakstus uz apkārt izliktajiem baneriem var izlasīt tikai ķīniešu valodas pratēji. Vai tā būtu zīme par Ķīnas bīstami divkosīgo morāli, jo tās apetītei nepietiks ar apkārtējās pasaules noieta tirgiem vien, – tās plānos ir nepietiekami civilizētajai apkārtējai pasaulei likt iemīlēt Tjeņsju jeb savu pasaules kārtības izpratni, kas burtiski akurāt tulkojams kā "viss zem debesīm"… Bet varbūt tās varenība ir stipri pārspīlēta? Droši vien par šiem jautājumiem tad arī ir šī izrāde.
Gunas Zariņas dzejniece Astrīda teju visu izrādes laiku pavada monotonā aizkadra balsī, it kā viņas varone Ķīnā vēl nemaz nebūtu bijusi un viņa tikai lasītu sava ceļojuma piezīmes, kas veiktas vēl pirms izlidošanas. Šāds izskaidrojums, kā izrādās, būs viena no iespējamām notikumu versijām. Kamēr dzejniece somnambuliski rosās savā nodabā, viņu novēro un komentē Viļa Daudziņa teicējs. Savukārt apgūt lokālās paražas viņai brīžam līdzēs aktiera atveidotie vietējo ķīniešu tēli, kuru sagaidāmā aziātiskā ekspresija gan netiek ne iemiesota, ne stilizēta, aktierim vien nekonsekventi parodējot ķīniešu melodiski čiepstošo runu.
Radošajai komandai nenopietni amizējoties par ķīniešu tēmu, diemžēl arī šī izrāde turpina režisora pēdējā laika tendenci nediskutēt, bet gan par paša pieteiktajām tēmām runāt vienkāršā, drīzāk vienkāršotā valodā, izvairoties no daudznozīmīgākām interpretācijām.
Šoreiz priekšstatu par Austrumu atmosfēru rada milzīgie poliestera pūķi, kostīmu mākslinieces Janas Čivzeles konfūcismā konvertētajai Astrīdai sarūpētā variācija par ķīniešu tradicionālo haņfu un horeogrāfes Olgas Žitluhinas iestudētie vingrojumi, kam parkos nododas ķīnieši, dzenoties pēc sociālajiem pluspunktiem, lai pilnvērtīgi iekļautos kopienā. Šajā sakarā daudz skatuves laika atvēlēts arī karaokei, kas ir kaislīga ķīniešu aizraušanās. Tā Astrīda austrumnieciskas mūzikas ritmos izmisīgi mēģina iestarpināt latviešu estrādes populārās melodijas. Taču šīs epizodes balansē uz grūti attaisnojamas gaumes robežas, ko no pārmetumiem pasargā vienīgi aktieru un režisora elitārais statuss sabiedrībā. Turklāt uz šāda izklaidējoša fona apstulbina morāli ārkārtīgi diskutablā izvēle Ķīnas tehnoloģiju piedāvāto iespēju satikties ar nelaiķi ilustrēt ar mākslinieku mirušā kolēģa mēmu tuvplāna video…
Radikālu ētisku izšķiršanos šajā pašā teātrī pirms dažām sezonām veica arī režisore Inga Tropa-Fišere izrādē Zalkša līgava. Taču toreiz emancipētās Ziedneses un apburošā čūsku karaļa pēcnācēju personificēšana bērnos ar Dauna sindromu atstāja emocionāli satricinošu iespaidu.
Un tā tikpat kā nav nolasāma izrādes veidotāju attieksme pret Ķīnas maigo, bet nenovēršamo invāziju, vēl jo vairāk to apgrūtina vairāki acīmredzami neloģiski sižeta pavērsieni. Ja reiz Austrumu kultūras entuziaste brauc uz Ķīnu, grūti ir izskaidrojams viņas neviltotais izbrīns par tur piedzīvoto. Un vēl vairāk – sašutums, ka tik maz hieroglifu nepieciešams, lai eksotiskajās rakstuzīmēs pārtulkotu viņas liriskās varones dvēseles kliedzienus, kad viņa protestējot publiski saplēš savu dzejas krājumu.
Vairāk bezrūpības
Skatoties izrādi, tā vien gribas vairāk vērties publikā, kura laikam vairāk nekā jebkurā citā teātrī ir tam ļoti labvēlīga gan tā labajos, gan ne tik labajos laikos, atsaucīgi pieņemot visu, ko tai piedāvā. Varbūt arī tāpēc aktieri uz skatuves atļaujas daudz vairāk bezrūpības, kas var iemidzināt radošos jutekļus. Cerams, ka kolektīva sagaidāmie papildspēki to neatzīs par sava teātra kvalitātes zīmi. Šajā sakarā nevar nepieminēt citu tikko pirmizrādīto jauniestudējumu Desmit iemeslu apciemot Kauci, kad, ļaujoties dramaturģes Justīnes Kļavas pat absurda koordinātās neiespējamiem notikumiem, topošie aktieri pamanījās noraut divas mizanscēnas, nespēdami valdīt jautrību.
Arī stāstā par Ķīnu nenoliedzami ir asprātīgi momenti, kurus iekrāso aktieru meistarīgi izkoptā pašironija, piemēram, kad dzejniece uz Ķīnas robežsarga jautājumu par Latvijas iedzīvotāju laimes indeksu skalā no –5000 līdz +5000 manāmi apjukusi noteic: "Kaut kur pa vidu…" Taču ir skaidrs, ka skatītājam ar atšķirīgu humora izjūtu noskatīties abas šīs izrādes līdz galam kļūst par teātra mīlestības pārbaudījumu.
Viļa Daudziņa varonis vai varbūt viņš pats, ievērojot, ka līdz ar izrādes Vectēvs panākumiem un pēc tam viņam uzticēto pienākumu uzrunāt sabiedrību par nacionālām tēmām ir grūti novilkt robežu starp aktiera lomu un personību, izrādi noslēdz ar vārdiem par vēdera un prāta barību. Proti, pēc neveselīgas pārtikas devas zarnu traktu vēl var savest kārtībā, bet smadzenes pēc pamatīgas dezinformācijas kampaņas iztīrīt ir krietni sarežģītāk. Arvien jāmācās reflektīvi spriest, lai kaut kam pieslietos vai to noraidītu, – ar šādu sev izvirzītu uzdevumu varu attaisnot gandrīz trīs teātrī pavadītās stundas. Režisoram ir taisnība, ka pagaršot var un vajag visu, bet ne visu vajag arī apēst. Līdzībās runājot – teātrī iespējams ir viss, bet ne visu uz skatuves vajadzētu darīt.
Viss zem debesīm
JRT Mazajā zālē 18., 22., 23., 31.III, 13., 14., 16., 20., 21.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 22–40