Pamatīgs, saspringts darbs, kas turklāt, varonīgi paveikts bez jelkādām profesionālā teātra infrastruktūras iespējām, vainagojies ar muzikāli veiksmīgu un vizuāli gana krāšņu Franča Lehāra operetes Jautrā atraitne iestudējumu. Šī ir jau otrā Latvijas Operetes fonda organizētā izrāde, pagājušajā sezonā tika iestudēta Niko Dostala operete Klīvija. Īpaši Jautrās atraitnes jaunuzvedumam sapulcētajā dalībnieku komandā pirmizrādē Kultūras pilī Ziemeļblāzma (1. martā) titullomā mirdzēja Sonora Vaice, pie operetes orķestra diriģenta pults arī šoreiz bija Guntars Bernāts.
Lehāra Jautrā atraitne, kas šogad svin 110. jubileju kopš pirmizrādes Vīnē, pieder pie vispopulārākās operetes žanra zelta klasikas. Šosezon tai pievērsās pat Ņujorkas Metropolitēna opera ar amerikāņu operas superzvaigzni Renē Flemingu galvenajā – bagātās atraitnes Hannas Glavarī – lomā. Jau aprīlī Mičiganas operteātrī šo lomu dziedās Debora Voita, kuru operpasaulē īpaši dievina kā Vāgnera soprānu. Tikmēr Latvijā jau divdesmit gadu – kopš Rīgas Muzikālā teātra likvidēšanas – operetei vienkārši nav jumta virs galvas.
Tomēr skatītāju neinteresē ne grūtības, ne tām par spīti veiktie varoņdarbi un upuri. No operetes sagaidām vieglumu, spožumu, eleganci, romantisku mīlas stāstu valdzinājumu, jautrību, humoru, skaistas balsis, krāšņus tērpus, dzirkstošu darbību. No dziedātājiem tā paģēr universālu skatuves meistarību, kas ietver arī dejošanu un runāšanu, turklāt — nesamākslotā intonācijā. Tāpēc pat operdīvām pirmā pieredze operetē ir pārbaudījums. Par laimi, Sonoras Vaices sniegumā tas nav jūtams. Dabiskā šarma un dzīvīgā temperamenta dēļ viņa jautrās atraitnes tēlā un operetiskajā atmosfērā jūtas kā zivs ūdenī. Hannas Glavarī loma piestāv Vaices spodrajam soprānam, kura skanīgumu nenoslāpē pat Ziemeļblāzmas zāles sausā akustika. Turklāt dziedātāja šobrīd vokāli ir lieliskā formā, kas ļauj brīvi dzīvot tēlā, niansēti un ar baudu koķetēt un nekoncentrēties tikai uz kārtējo gaidāmo augstāko noti.
Pārliecina arī pārējās operetes varones — it īpaši jaunais, tembrāli patīkamais un intonatīvi perfektais soprāns Jolanta Strikaite, kuras romantiski mulstošo Valensjēnu, tāpat kā viņas neatvairāmo pielūdzēju, Daiņa Skuteļa atveidoto francūzi Kamilu de Rosiljonu, atbildīgo dziedājumu dēļ ir visai grūti ierindot otrā plāna lomu statusā. Rosiljons noteikti ir viena no atslēgas figūrām šīs Lehāra operetes solistu izvēlē, jo viņa vokālā partija ir pat bagātīgāka un sarežģītāka nekā kaprīzi impulsīvajam galvenajam mīlētājam grāfam Danilo Danilovičam, kurš baritona Naura Indzera un izrādes režisora Jāņa Kaijaka interpretācijā pagaidām diemžēl ir arī robusts un neveikls lamzaks, bez aristokrāta zilajām asinīm un diplomāta manierēm. Taču tas attiecas uz izrādes režijas un horeogrāfijas risinājumu kopumā — gandrīz visi vīrieši (izņemot Daini Skuteli) — diplomāti un titulēti armijas virsnieki! — padarīti par hiperaktīviem ākstiem lētā, plebejiskā balagānā. Horeogrāfs Alberts Kivlenieks frakās tērptajiem dejotājiem ballē vēstniecībā (!) liek aizmirst smalkās manieres un pat mest kūleņus. Ir saprotams, ka sacensībā par bagātās atraitnes uzmanību nevar pasīvi stāvēt kaktā, tomēr norises vide un varoņu sociālais statuss nesader ar pārspīlēto, kariķēto ākstīšanos. Iereibis grāfs nedrīkstētu uzvesties kā parasts dzērājs.
Starp Hannas Glavarī un viņas miljonu pielūdzējiem savu seju saglabā vienīgi Rosiljons — pateicoties Daiņa Skuteļa stājai un tam, ka viņš ir gandrīz vienīgais, kurš tēlojumā nenolaižas līdz amatierteātra ludziņas līmenim. Daudzsološā un jau vokāli atzīstami izkoptā tenora vokālais sniegums ir visas izrādes rota, tāpat kā visas četras dziedošo un azartiski dejojošo sieviešu lomu atveidotājas, tostarp arī iepriekš nenosauktās Inguna Švāne un Inese Jasmane-Rūrāne (kankāns vien ir ko vērts!). Sev uzticēto uzdevumu robežās atbilstoši ir Imants Erdmans (Rauls de Senbriošs), Nauris Puntulis (barons Mirko Zeta), Andris Lapiņš, Miervaldis Jenčs, Guntars Ruņģis. Pieredzējušais aktieris Zigurds Neimanis Ņeguša lomā pat dzied! Kostīmu māksliniecei Jurātei Silakaktiņai taupības režīmā izdevušies krāšņi, daudzveidīgi dāmu kostīmi, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš pratis uzburt intimitāti Ivara Novaka scenogrāfijā, kas vēstniecību nez kādēļ apjumis ar siltumnīcas (vai varbūt telts) jumtu. Tomēr kārtējo reizi jādomā, kāpēc t. s. vieglais žanrs (no komēdijām līdz komisko operu un operešu iestudējumiem) tik bieži tiek pārvērsts lētā, bezgaumīgā balagānā. Vai vieglā žanra piezemēšana Latvijā tiešām ir neizbēgama?
"Province vienmēr nokavē, bet pēc tam — pārspīlē," — šī trāpīgā provinciālisma raksturojuma autors ir kādreizējais padomjlaiku žurnālists, kādubrīd arī kultūras un ārlietu ministrs Voldemārs Kalpiņš. Gandrīz ik dienas nākas pārliecināties, ka Latvijā tas ir aktuāli vēl šobaltdien.
Nākamās izrādes intriģē ar jaunas, daudzpusīgas mākslinieces Antas Jankovskas debiju titullomā. Viņa izskolojusies Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, trīs gadus dejojusi Latvijas Nacionālajā baletā, bet pēc tam beigusi Parmas konservatorijas vokālo klasi. Parmā notika arī viņas dziedātājas debija (Grāfienes lomā V. A. Mocarta operā Figaro kāzas, 2012). Tā dziedātājai būs debija Latvijā.