Festivāls Positivus nu ir aizvadīts jaunā vietā un veidolā. Nav vairs romantiskā pusotras stundas brauciena uz Salacgrīvu un divu dienu pie jūras, nakšņojot teltī, toties rīdziniekiem ir iespēja ar divriteni aizbraukt uz festivālu pārdesmit minūtēs, un tikpat daudz laika prasa visas festivāla teritorijas izstaigāšana. No dažādām pusēm plūstošo skaņu kokteilis brīžiem traucē, bet pierast var. Kā jau katra operācija, ja vienā vietā kaut ko noņem, bet citā pieaudzē, tas nevar notikt bez sāpēm, neapmierinātajiem izkliedzot pretenzijas un sajūsminātajiem vai ieinteresētajiem savukārt dodot pretī, kāpēc ir labi tieši tā, kā tagad ir, un cik sen jau šādi, lūk, vajadzēja. Par to, kā kaut kad būs, šodien vairs tik daudz neklaigā un nesapņo. Saukļi, ka tieši šis ir vērienīgākais un iespaidīgākais, kas pieredzēts, ar kādiem šodien svaidās daudzi, un arī Positivus ar tiem neskopojās, šodien ir modē, jo viss mainās tik ātri, ka rīt jau būs aizmirsies, vai nākamais vērienīgākais un iespaidīgākais ir vēl vērienīgāks un iespaidīgāks par iepriekšējo, tāds pats vai tomēr atpaliek no iepriekšējā.
Pasaule ir kļuvusi tik ātra un trausla, ka cilvēki dzīvo šodienai. Tikko bija divi pandēmijas tukšuma gadi, un rudenī tas viss draud turpināties. Kopš gada sākuma tepat netālu notiek īsts karš, kas skar arī mūs, jau sen visu mūsu civilizāciju apdraud arvien pieaugošais vides piesārņojums un cilvēku stulbums… Kurš vēl šodien ir simtprocentīgi pārliecināts, ka rītdiena vispār pienāks un kaut kas no plānotā vēl varēs notikt? Šobrīd visi esam skudriņas uz sava ceļa, kas nezina, vai briedis uzkāps šodien jau vai rīt.
Tagad par visu pēc kārtas.
Par daudz, par maz?
Jau festivālam tuvojoties, visiem bija skaidrs, ka tajā dominēs hiphops. Tas ir aktīvāko lielo festivālu apmeklētāju paaudzes iemīļotākais žanrs 2022. gadā – un punkts. Latvijā strauji augošajai panku scēnai savs uzvaras gājiens vēl priekšā. Notiekošais pie mazās skatuves jau pirmajos abu kukaiņu – Oda un Prusax – koncertos apliecināja, ka organizatori ir kļūdījušies, tomēr līdz galam nenovērtējot šī žanra nozīmi festivāla apmeklētāju vairākuma galvās, – vietas Narvesen skatuves priekšā bija par maz. Protams, žēl, ka tādas lieliskas latviešu rokgrupas kā Nē un Tribes of the City spēlēja salīdzinoši nelielam klausītāju pulciņam pie krietni lielākās Lāčplēša skatuves, bet tāda nu ir šodienas realitāte, toties ir arī plusi – šīs mūzikas cienītājiem bija iespēja piekļūt skatuvei daudz tuvāk un baudīt intīmāku priekšnesumu.
Cilvēku pūlis, ko savā koncertā uz lielākās festivāla skatuves savāca patlaban ne vien slavenākais, bet arī talantīgākais latviešu reperis ansis, nebija daudz mazāks par to, kas uz Positivus galvenajiem visdārgākajiem māksliniekiem – amerikāņu reperiem Megan Thee Stallion un A$AP Rocky. Protams, abiem bija vērienīgs šovs, kā jau pasaules mēroga superzvaigznēm pienākas, ar visiem papildelementiem – gaismām un videomākslu, kurā parādījās arī aktuālā pretkara tēma. Meganai galvenais šova elements ir viņas pašas ķermenis un neko citu vairs nevajag, savukārt A$AP Rocky blieza ar visu – uguni un ūdeni, dzirkstelēm un dūmiem, scenogrāfijas elementiem un papīriņu lielgabaliem. Noblieza – un viss. Tālāk tikai klusums, jo ausis jāatpūtina. Tomēr, ja par to, kas pēc tā visa paliek pāri, šķiet, ka mūsu pašu Gustavo un Ozols, tāpat Gacho jeb Mesa (par Prāta vētru un Instrumentiem pat nerunājot), kuri šogad festivālā neuzstājās, spētu savākt tikpat daudz cilvēku un arī par šovu parūpētos, neprasot tik kosmisku honorāru, arī mūsu šīgada Eirovīzijas varoņi Citi zēni un Būū noteikti būtu pelnījuši nevis mazo, bet lielo skatuvi. Tomēr ir viens "bet" – ārvalstu mākslinieki piesaista klausītājus arī no citām zemēm, vismaz no kaimiņvalstīm, un tas ir svarīgi gan Positivus, gan Rīgas domei, kas festivālu dāsni atbalsta.
Labsajūtas tirpas
Tagad nedaudz par mūziku. Mākslinieciskās kvalitātes ziņā par nozīmīgākajiem 2022. gada Positivus viesiem noteikti jānosauc angļu mūsdienu progresīvā roka grupa Black Midi, kuras koncerts bija kā uzvilkta stīga, kas teju, teju plīsīs, bet tomēr ne, ar pauzēm un ritmu maiņām liekot te sastingt, te atkal traukties pretī nezināmajam, kas beigu beigās rezultējas sajūtā kā pēc brauciena muzikālā karuselī, kad esi laimīgi atkal nokļuvis uz zemes jau kaut kripatiņu bagātāks.
Otrs lielākais muzikālais piedzīvojums bija amerikāņu sešstīgu basģitāras ģēnija un dziedātāja Thundercat koncerts uz lielās skatuves kopā ar bundzinieku un taustiņinstrumentālistu, kas burtiski izraisīja labsajūtas tirpas pat vispieredzējušākajam klausītājam. Noteikti to gribētos izbaudīt kaut kad nākotnē koncertzālē Palladium, jo Arēnu Rīga šie mākslinieki noteikti nesavāktu, – arī Positivus laukums skatuves priekšā nebija pilns, jo liela daļa cilvēku tobrīd baudīja The Avalanches diskotēku uz Lāčplēša skatuves.
Ne mazāk kā Black Midi gaidītās angļu rokgrupas Black Country, New Road koncerts pēc līdervokālista un ģitārista Aizeka Vuda aiziešanas bija interesants kā eksperiments ar pavisam jaunu materiālu – kaut ko starp agrīno, vēl nepieradināto Arcade Fire un Fiery Furnaces. Skaisti, bet līdz galam nenovērtējami nepietiekami jaudīgas apskaņošanas dēļ, kas neļāva uztvert sīkākās nianses, kuras šai mūzikā ir ļoti svarīgas. Grupas koncerts mazākā vietā – tas būtu ideāli. Ja īsi par dažiem skaļākajiem: Jamie XX – lieliska diskotēka. Caribou – arī diskotēka, bet ar dzīvajiem instrumentiem, kas, protams, vizuāli baudāmāk. Yves Tumor – jauka plosīšanās koncerta beigās un jauna frizūra.
Viedtālrunis ir karalis
"Izslēdziet kāds Lucavsalā elektrību!", "Ausis tek jau otro dienu", "Būtu rokmūzika, tad nesūdzētos", "Pat pie Akropoles brīžam bumsī, bumsī dzirdams" – šie ir tikai daži komentāri, ko pauduši pat skaļu mūziku mīloši cilvēki, kuriem pēkšņi troksnis traucē dzīvot. "Narkomānu tuss – tādu mūziku jau skaidrā nevar klausīties," – tas pie ziņas par to, ka policisti atraduši narkotikas telšu pilsētiņā. Šādi un tamlīdzīgi izteikumi sociālajos tīklos izskanēja no neapmierināto puses, jo festivāla koncertus patiešām varēja dzirdēt tālu, bet nevienam no tā gabals nenokrita.
Līdzīgi kā MTV jau sen vairs nav mūzikas televīzijas kanāls, arī Positivus vairs nevar saukt par mūzikas festivālu, bet biznesa projektu, kurā mākslinieku uzstāšanās ir tikai tādi kā pieturas punkti skrējienā starp dažādu produktu un pakalpojumu reklāmas stendiem. Pēc sena ieraduma gribējās kādu nodrukātu festivāla grāmatiņu, kas paliktu par piemiņu, bet tādas nebija. To vēl varētu attaisnot ar izvairīšanos no lieka vides piesārņojuma ar papīra drazu, bet kāpēc festivāla mājaslapā nebija redzama ātri, bez papildu klikšķiem pārskatāma programma tabulas veidā ar mākslinieku uzstāšanās laikiem un to varēja dabūt, tikai lejuplādējot lietotni telefonā? Atbilde nav tālu jāmeklē – LMT ir sponsors, un tā interesēs ir likt cilvēkiem vēl vairāk skatīties savos viedtālruņos, nevis saburzītā un samirkušā lapiņā.
Pievienoties neapmierinātajiem gribētos jautājumā par elektroskūteriem – naktī pie festivāla ieejas varēja redzēt daudzus krietni iereibušus jauniešus, kas ar viedtālruņiem mēģināja "iedarbināt" šos braucamos, lai trauktos mājās, apdraudot sevi un visus, kas pa ceļam. Neviena policista, kas to kontrolētu, tur vairs nebija, bet ar suņu palīdzību sameklēt kaut šķipsniņu izkaltētu kaņepju kādā teltī – tas, lūk, gan ir svarīgi, jo jāpārdod pēc iespējas vairāk sponsora alus – tā stendos lēja arī stiprākus dzērienus.
Gaidīsim šādu un citu nelaimīgu sakritību novēršanu turpmākajos festivālos. Paldies par labu darbu, jo no organizatoriskā viedokļa viss bija perfekti, un lai izdodas!