Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Pasakas pieaugušajiem

Kaimiņvalsts opernamos Gaetāno Doniceti operas iestudē tradicionālā, pat konservatīvā manierē, savukārt Igaunijas Nacionālās operas baleta trupa izdejo Saules karaļa Luija XIV biogrāfiju

Prātojot par iespēju saturīgi pavadīt svētku brīvdienas, viena no versijām bija aizlidot uz Bergāmo, kur tieši šajā laikā notiek gadskārtējais Gaetāno Doniceti festivāls. Tomēr, piezemējot ieceres, kaut ko līdzīgu nelielam Doniceti festivālam izdevās sakombinēt tepat Igaunijā, tiesa, divas operizrādes papildinot ar jauna baleta pirmuzvedumu.

Doniceti kā bel canto meistars turas opernamu repertuārā gan ar komiskajām operām, kuru vidū izplatītākā ir Mīlas dzēriens, gan dramatiskajām – sākot ar asiņaino Lučiju di Lammermūru. Komiskā opera Dons Paskvāle, kuru pērnruden Tallinā iestudējis itāļu režisors Džordžo Bondžovanni, šogad tiek rādīta bieži, tiesa, 18. novembra vakarā zāle, maigi sakot, nebija pilna. Taču varu droši ieteikt uz Tallinu doties tiem, kuri uz operas skatuves vēlas redzēt konservatīvu inscenējumu attiecīgā laikmeta estētikā.

No senām gravīrām

Meklējot ziņas par režisoru, var aiziet maldu ceļos, jo šāds vārds un uzvārds ir arī kādam ezoteriķim. Režisors Džordžo Bondžovanni pamatā strādā Mesīnas un Spoleto teātros, vienu izrādi iestudējis arī Rakverē. Igaunijas Nacionālajā operā viņa Dons Paskvāle izskatās izkāpis no senām gravīrām – ar uzpolsterētu lielu vēderu, šķidriem matiem, kam uzmauc skruļļotu parūku. Iestudējums konsekventi turas viskonservatīvākajos rāmjos, kādi vien iespējami, un vienīgais jaunievedums ir neliela bērnu bariņa klātbūtne dažās ainās, kur, piemēram, maza meitenīte braši pavelk aiz striķa un uz skatuves uzbrauc divstāvu dekorācija. Tas Tallinas izrādi principiāli atšķir no Džordžo Barberio Korseti iestudējuma Latvijas Nacionālajā operā 2018. gadā, kurā tomēr bija meklēta laikmetīgāka estētika.

Man gadījās trāpīt uz otro sastāvu, kura vokālās kvalitātes bija samērā nevienmērīgas, kaut par orķestra skanējumu Arvo Volmera vadībā var izteikties visnotaļ atzinīgi. Pārliecināja jaunā soliste Kadri Nirgi Norīnas lomā, savukārt Mehiss Tītss kā Ernesto pašlaik vēl ir ceļā uz vokāli un aktieriski pārliecinošu tēlu. Pavlo Balakins titullomā un Āre Sāls kā doktors Malatesta darbojās omulīgi, tomēr izrāde kopumā mulsina – vai šī komforta zona, kas atražo visus iespējamos štampus par komisko operu, tiešām ir tas, uz ko tiekties? Igaunijas Nacionālajā operā joprojām skatāms arī 2014. gadā iestudētais Doniceti Mīlas dzēriens Georga Malviusa visnotaļ tradicionāli ieturētajā režijā.

Īslaicīgs neprāts

Doniceti šoruden ieskanējies arī Tartu Vanemuines teātrī. Tartu gatavojas Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam 2024. gadā, un to jau var redzēt pilsētvidē. Vanemuine ir iespaidīgs teātra kombināts ar trim ēkām – piemēram, sestdien pa dienu rādīja izrādi bērniem, tad notika divas ekskursijas, vakarā paralēli – divas dramatiskās izrādes un opera Linda di Šamunī, kurā pabiju arī es. Hronoloģiski šī opera ir sarakstīta gadu pirms Dona Paskvāles un šķietami pretendē uz drāmu. Tomēr tajā nepretenciozajā manierē, kādā operu uz skatuves iedzīvinājis režisors un scenogrāfs Roberts Annuss, komiskā ir vairāk, un īsti nopietni neizskatās arī itāļu bel canto operu libretiem tik raksturīgais sievietes prāta apdzisums, kas bieži vien pāriet pats no sevis (bet, ja nepāriet, turklāt rokā gadās nazis, sekas ir traģiskas kā nabaga Lučijai).

Linda di Šamunī ir opera, kuru klausīties ir ļoti patīkami, un jāteic, ka Vanemuines otrais sastāvs saviem Tallinas kolēģiem vokālajā ziņā jūtami ir priekšā (diriģents Risto Josts). Ukraiņu izcelsmes soliste Jeļena Bražņika ir burvīga Linda – skaistule ar dzidru soprānu. Viņas iemīļoto Karlo pirmajā sastāvā dzied mūsu Raimonds Bramanis, bet es redzēju Mati Turi, kura stiprā puse gan ir Vāgnera operu varoņi, – tieši viņš kopā ar Lieni Kinču Vanemuines teātrī februārī dziedās Tristana un Izoldes jauniestudējumā. Priekšstatam par jaunu mīlētāju raženā auguma varoņtenors ar vāgneriski metālisku balss pieskaņu īsti neatbilst, kaut dzied pārliecinoši, bet vislielāko lāča pakalpojumu izrādei izdara slikti izgatavotās parūkas.

Roberta Annusa iestudējums, šķiet, vislabāk izskatītos brīvdabā, piemēram, Jēkabpils operas dienās, ja šī savulaik aizsāktā tradīcija tiktu turpināta. Nosacīta dekorācija, grezni kostīmi un vesels vezums ar mākslīgu puķu pušķiem, ko korim finālā ritmiski vēcināt, kādas estrādes atraisītajā vidē izskatītos organiskāk nekā šādi, uz teātra skatuves. Tomēr, zinot, cik reti Lindu di Šamunī iestudē mums viegli sasniedzamā rādiusā, izrādi apmeklēt ir vērts.

Uz Tartu noteikti jābrauc skatīties Mocarta Donu Žuanu (pirmizrāde 27. novembrī), jo vilinošs šķiet gan režisora Elmo Niganena vārds, gan Jānis Apeinis titullomā, gan radošā brigāde – scenogrāfe un videomāksliniece Katrīna Neiburga un kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka. Maijā gaidāma sezonas lielākā intriga – Ardo Rana Varresa opera Aizpekļu jaunais velns pēc Antona Hansena Tamsāres darba motīviem Latvijā pazīstamā somu operas režisora Vilpu Kiljunena iestudējumā.

Karalis dejo

19. novembra vakarā Tallinā vienas mājas divos spārnos savstarpēji konkurēja intriģējoši notikumi – Estonia ēkas koncertzāles pusē ar solokoncertu uzstājās tenors Hosē Kura, bet Igaunijas Nacionālajā operā notika komponistu Timo Steinera un Sandera Meldera baleta Luijs XIV – Saules karalis pirmizrāde Tīta Kaska režijā un horeogrāfijā. Biogrāfiskais balets, ja mēs to izdalām kā žanru, Tallinas trupai nav svešs – lai atceramies kaut vai baletu par mākslinieku Modiljāni un Krievijas ķeizarienei Katrīnai I veltīto baleta iestudējumu. Taču tas slēpj sevī lamatas, kurās iekrīt arī jaunā baleta libretists Tenu Ennepalu: pārāk daudz īsu ainiņu, kurām grūti izsekot, ņemot vērā, ka daži tēli ir iecerēti reālistiski, citi – alegoriski. Turklāt tas, kas notiek uz skatuves, ne vienmēr precīzi atbilst sižeta pārstāstā rakstītajam. Tēlu sistēma ap šķietami vēsturisko Luiju ir vispārināta – te ir gan Meitene rozā tērpā, gan Atraitne, kurām nav konkrētas biogrāfijas, un kopējā tēlu sistēmā viņas ir vienlīdz simboliskas ar Nāvi, ko dejo vīrietis.

Komponisti darbojušies īsti holivudiskā atslēgā, un arī inscenējums kopumā veidots kā krāšņa, vizuāli bagātīga pasaka pieaugušajiem, kam noteikti būs savs cienītāju pulks. Lielāka rocība ļautu atvēzēties arī lielākiem masu skatiem, kādu šai baletā nav, un kara batālijas atveido vien astoņi kordebaleta mākslinieki. Igaunijas Nacionālā baleta trupa ir izteikti internacionāla, pirmizrādē dejoja Viljams Ņūtons, Nanae Marujama, Kristiāno Prinčipato, Ami Morita un citi baleta solisti.

Runājot par Igaunijas Nacionālās operas nākotnes plāniem, vēlreiz jāmin režisors Vilpu Kiljunens, kura inscenējumā janvāra beigās parādīsies Mocarta Burvju flauta. Baleta trupa gatavos Tīta Herma baletu ar Gustava Mālera mūziku Krēslas mājas. Rakstnieka Eno Rauda megapopulārā pasaka par Naksitrallīšiem, kuras versija pat divās sērijās kā dejas un kustību izrāde jau kādu laiku skatāma Vanemuinē, maija beigās parādīsies Tallinā kā Tenisa Kaumana oriģinālopera bērniem. Izvēles iespējas ir, atliek tikai sasaiņot nelielu ceļasomu. Igaunija nudien nav tālu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dažādās sirdspukstu trajektorijas

Klajā nācis rakstnieces Kristas Annas Belševicas stāstu krājums Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām (apgāds Zvaigzne ABC). Tas ir smalks, niansēti izjusts darbs, kurš atspoguļo reālo ikdienas pasau...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja