_Mūziķu vēlme pavēstīt plašākam klausītāju lokam, ka šis ievērojamais 20. gadsimta Krievijas komponists nebūt nav pelnījis atrasties savu slavenāko līdzgaitnieku ēnā, ka viņam ir unikāls, patstāvīgs mākslinieciskais vēstījums, priekšnesumā Lielajā ģildē arī guva cerētos panākumus, un turpat par nozīmīgu veiksmi jānosauc Alfrēda Šnitkes mūzikas lasījums; tiesa, koncerta pirmajā daļā dzirdētie skaņdarbi un to interpretācijas raisīja stipri skeptiskākas izjūtas. Viens no festivāla viesiem – itāļu čellists un diriģents Mario Brunello – vispirms vadīja Gijoma Lekē Adagio atskaņojumu, bet pēc tam kopā ar vienpadsmit Kremerata Baltica interpretiem muzicēja Džovanni Sollimas Spasimo čellam solo, stīgu trio, stīgu sekstetam un sitaminstrumentiem. Ņemot vērā paša Gidona Krēmera un viņa vārdā nosauktā kamerorķestra koncentrēšanos uz harmonisku izjūtu un trauslas poēzijas caurstrāvotu mūziku, nav pārsteigums, ka koncertprogrammas sākumā tika iekļauts tieši šis opuss no 24 gadu vecumā mirušā beļģu komponista nedaudzo, toties izmeklēti skaisto skaņdarbu klāsta. Taču, lai pilnvērtīgi atklātu Adagio ietvertos romantiskos pārdzīvojumus, būtu nepieciešams tembrāli bagātīgāks stīgu instrumentu sniegums un nopietnāks, emocionāli dziļāks diriģenta skatījums – šoreiz, neraugoties uz vairāk nekā tikai pieklājīga līmeņa interpretāciju, pietrūka kā viena, tā otra. 1962. gadā dzimušais Džovanni Sollima arī ārpus Itālijas pazīstams galvenokārt kā čellists, un viņa Spasimo lieku reizi apstiprināja priekšstatu, ka Sollimas dotības kompozīcijā ir diezgan pieticīgas. Rakstot šo darbu, kura saturs liecināja par tiekšanos sintezēt akadēmiskās un populārās mūzikas elementus, bet forma – par izvērstu, vienlaidus ritējumā veidotu simfonisku svītu, autors acīmredzami balstījies uz daudzkārt izmantotu kompozicionālu paņēmienu: "mierīga, konfliktu neapēnota dzīve – sadursmes ar ārpasauli – personības izaugsme un samierināšanās ar sabiedrību". Nelaime vienīgi tā, ka mūzikā šī shēma parasti nedarbojas. Starp citu, reālajā dzīvē arī ne. Un tad nu rezultātā Džovanni Sollimas Spasimo radīja iespaidu par skaņdarbu, kurā neapšaubāmi saklausāmā muzikālā izdoma izplūda pārliecīgās banalitātēs (partitūras otrajā trešdaļā, sākoties ilustratīvam vēja šalkoņas atainojumam, jau domāju, ka uz Lielās ģildes aizmugurējās sienas izliektajiem paneļiem vienā brīdī parādīsies videoprojekcija ar putniņiem un zivtiņām), savukārt ne bez pievilcības esošās melodiskās intonācijas to attīstības un kontrastu vietā aizstāja nebeidzami duplikāti un paralēlismi. Jāpiebilst, ka orķestris spēlēja gana kvalitatīvi, bet bez īpašas iedvesmas, turpretī Mario Brunello priekšnesumā izpaudās vairākas mākslinieciski spilgtas iezīmes – izkopts un skanīgs čella tonis, prasmīga virtuozitāte un intonatīva precizitāte, spēcīgākai radošai atklāsmei un individualizētiem vaibstiem tomēr izpaliekot. Koncerta otrajā daļā pie diriģenta pults stājās no Francijas ataicinātais Andris Poga, orķestrim atskaņojot Mečislava Veinberga 2. simfonietu stīgām un timpāniem (ar perkusionista Andreja Puškareva līdzdalību) un Alfrēda Šnitkes koncertu klavierēm un stīgu orķestrim – ar Reiņa Zariņa solo. Var droši teikt, ka bez kamerorķestra Kremerata Baltica Veinberga un Šnitkes mūzika Latvijā skanētu vēl retāk nekā tagad – no Veinberga 22 simfonijām Latvijas koncertzālēs nav parādījusies neviena (un ir taču arī citi lielas formas darbi), un tāpat Šnitkes operas un baleti šeit gaida savu iedzīvinājumu. Taču 9. jūlija koncertā abu komponistu skaņdarbu lasījumiem piemita visi izcila mākslinieciska notikuma priekšnoteikumi – spožs muzikālais materiāls, meistarīgs diriģenta sniegums, krāšņa, atraisīta un izteiksmīga orķestra spēle un ar īpaši augsta līmeņa talantu un profesionālām dotībām apveltīta pianista veiksmīga sadarbība ar citiem interpretiem. Mečislava Veinberga 2. sinfonietā vienlīdz saistīja klasicismam radniecīgās formās ietvertie psiholoģiski niansētie tēli un Andra Pogas vadītā orķestra skanējums, kur līdzās racionālai skaidrībai izpaudās emocionāli daudzveidīga un plūstoša tēlainība. Tomēr vislielāko saviļņojumu radīja Šnitkes koncerts klavierēm un stīgu orķestrim – neparasti dziļa, daudzslāņaina un kolorīta mūzika ar komponistam vien raksturīgo izjūtu spektru intelekta un kaislību apvienojumā un paradoksālas polistilistikas ietvarā (caur Bēthovena daiļrades alūzijām paustais vēstījums par radošas personības vientulību, no vienas puses, un visu cilvēku brīvību, brālību un vienlīdzību, no otras puses, ir vienkārši ģeniāls); Kremerata Baltica, diriģents un solists šos klavierkoncerta muzikālos parametrus tad arī atspoguļoja spilgti, vērienīgi un saliedēti. Sevišķi priecēja gan Reiņa Zariņa pārdomātā un pārliecinošā interpretācija, gan Andra Pogas uzstāšanās ar kamerorķestri – diriģenta sniegtās versijas Veinberga un Šnitkes mūzikai liecināja par to, ka interpreta loģiskais prāts un mākslinieciskās dramaturģijas izpratne te apvienojusies ar emocionāli spriegu, intensīvu un vijīgu partitūras lasījumu; ļoti ceru, ka Andri Pogu tuvākajā laikā būs iespēja atkal iepazīt arī pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vai kamerorķestra Sinfonietta Rīga diriģenta pults, viņa radošajam dialogam ar Reini Zariņu kādreiz īstenojoties vēl citu klavierkoncertu atskaņojumos.
Noslēgumā jāpiemin, ka Mārtiņa Brauna miniatūra Dancis pa trim klavierēm, vibrofonam un stīgu orķestrim Viļņa Šmīdberga un Andreja Puškareva aranžējumā (ar Zariņa un Puškareva solo) kārtējo reizi apliecināja komponista kā spoža kinomūzikas autora reputāciju – šis Arvīda Krieva filmai rakstītais tematisms nebija ne par matu sliktāks kā Mario Brunello piedevās spēlētā Romeo un Džuljetas mīlas dziesma no Nino Rotas mūzikas Dzefirelli filmai. Mārtiņa Brauna skaņdarbs arī izskanēja kā pienācīgs koncerta epilogs, raisot cerību – varbūt nākotnē Kremerata Baltica sadarbosies ar komponistu arī plašākos mērogos un ka nākošās vasaras festivālā kamerorķestris sasniegs vismaz tādas pašas muzikālas virsotnes kā Jubilejas serenāžu noslēguma koncertā.