Audžu ģimenēs, kur pieņemtos bērnus, šos biznesa projektus, mēdz apliet ar čurām un atdot tālāk ar secinājumu „viņš par daudz rij.” Nevajadzīgajiem un liekajiem visos gadsimtos viena seja. Viņus var atpazīt jebkurā pasaules nostūrī, ja vien ir vēlme redzēt. Un Inga redz. Katrā kaulu kambarī putnu un katrā taukā bumbulītī taureni. Par to esmu pateicīga, jo apjēga, ka mēs neesam nedz stipri, nedz vareni, bet gan dievīgi neparasti savā ārējā prastumā, mani ķērusi jau sen.
Romāns gan man sākumā krīt uz nerviem. Aiz „apledojušām sienām”, „ziemai neraksturīgi”, mūžam badīgajiem ...deficīta (!) formās salstošajiem bērniem beidzot ved ēst – „tas bija paradokss.” Kas tā par neveiksmīgu dikensiādu, jeb Olivera Tvista faksimilu, ko man te cenšas iebarot? „Es to mēģināju neuztvert eksistenciāli...” un kad „viņš to pārdūra”, esmu jau Ingas valodas aizvilināta un par spīti savai skepsei, noticu, ka „sarkanie bērni bija sarkani ne tikai no ārpuses, bet arī no iekšpuses.” (Kādi tad vēl zem ādas mēdz būt? Indigo?) Tālāk ar lasīšanu vedas krietni labāk. Lasot fragmentu, ko biju dzirdējusi jau Prozas lasījumi 2010, esmu aizrauta. Mani fascinē, ne tikai valodas skaistums, teiksmainums, bet – lai cik savādi nebūtu, laucinieka klusēšana. Vecākā paaudze taču katru nieku par varītēm neizrunā, neizskaidro attiecības, visu notiekošo pieņem kā Dieva (vai dieva) noliktu un dzīvo tālāk. Pusaudžu gados šis klusums atbaida. Arī romāna bērni ar centrbēdzes spēku triecas no ģimenes ligzdām laukā. Lai caur pūstošiem graustiem, caur šļircēm, vēmekļiem, pārplēstām starpenēm, atgrieztos.
Dažādi laiki un likteņi Ingas romāna savijas ciešā mezglā. Sākumā ir pagrūti izsekot, brīžam pārlasu, lai nezaudētu pavedienu, tomēr neuzskatu to par trūkumu, jo interneta ēra lasītāju ir pieradinājusi lasīt fragmentāri un ātri. Lai arī romānā diezgan lielās devās var atrast to, ko mēdz dēvēt par „maģisko reālismu”, tomēr mani netraucē, ja līdzīgi kā dzejā, vairs netiek lietots salīdzinošais „kā” un vienkārši akmens-Ivans sēž dārzā. Pasakot par galveno varoni, ka „viņu atnesa putns”, Inga nereālo neizvirza par pašmērķi, bet gan pakļauj galvenajam. Un šis galvenais vēstījums ir kā karkass, kas vietām saraustīto un garām zibošo notikumu ķēdi notur vienā veselumā. Grāmatā ir visas laba romāna sastāvdaļas. Valoda un sižets, kas dzen uz priekšu. Trāpīgi vērojumi, tādi kā „kurmju vulkāni”, krāšņa, tēlaina valoda (reizēm pārlieku, piemēram „augļūdenī uzziedēs puķes”), konspektējamie teikumi – „Vecāki ir kā Dieva sūtņi, kam jālasa bērniem priekšā jūras izskalotas gadsimtu gudras pamācības padevībā un paļāvībā, ne kā piesmeltas pavārnīcas, ko var izlakt izsalkuma stundā.” Žoludes grāmata patiks tiem, kas nesatrūkstas ieraudzīdami mājas „kurās neviens nekāpj ārā” un tiem, kas no putna spalvām un niķiem atbrīvotu cilvēku neuztvers pārāk burtiski.
Izlasot romānu nonācu pie sen zināmas, bet vēl nekad nenoformulētas patiesības. Pašas pirmās asinis, ko noslauka no mūsu, tik tikko dzimušo cilvēku, sejām, pierēm un galvām, nav nemaz mūsējās. Pirmās ir mātes asinis. Un šo pirmo svaidījumu līdz galam nomazgāt nevarēs, pat ja reiz tev kāds melojis, ka esi stārķa atnests vai izkārpījies no kāpostiem. Lieliska grāmata! Lietišķs pierādījums tam, ka mazās valsts rakstnieku darbi ir jādotē, jo pāris miljoniem saprotamā valodā ir uzrakstīts ļoti cilvēcīgs, miljardiem baudāms romāns.