Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Svētdiena, 29. decembris
Solveiga, Ilgona

Sērās ir kaut kas nepārejošs. Amandas Aizpurietes dzejas krājuma Pirms izvākšanās recenzija

Krājums Pirms izvākšanās ir Amandas Aizpurietes atgriešanās uz vietējās dzejas skatuves, un šoreiz kā granddāmai.

Pēc septiņu gadu klusuma (iepriekšējais krājums Turp izdots 2013. gadā) jaunais krājums Pirms izvākšanās apliecina Amandas Aizpurietes eksistenciālo skatījumu uz sevi pasaulē kā vientuļas apsēstības būtni. Tādās grāmatās kā Šonakt biju zaļš putns (2011) un Ledusskapja šūpuļdziesma (2011) viņa eksperimentēja ar grēksūdziskiem dienasgrāmatu, prozas un dzejprozas tekstiem, savukārt krājumā Pirms izvākšanās autore atgriežas pie tradicionālākas dzejas formas un valodas, lai gan tēmas paliek tās pašas. Šo krājumu, kaut arī tas sadalīts vairākās nodaļās, pamatā visspēcīgāk caurvij elēģiskā tematika un intonācija un liriskā es zaudējuma sāpes, kas, salīdzinot ar iepriekšminētajiem tekstu apkopojumiem, lai gan vairs netiek pasniegtas lasītājam acumirklīgu izjūtu vai reakciju jēlmateriāla veidā, tomēr netiek arī līdz galam transformētas. Bagātīgais dzejoļu skaits, kas veltīts šīs pieredzes atainojumam, rada sava veida apsēstības diskursu, kas ir liriskā es centrālais uzdevums šajā krājumā. Un iepriekšējos.

Šis krājums savā neatlaidīgajā elēģiskumā ir apliecinājums nepārejošajai zaudējuma sajūtai, kas lasītājam tiek piedāvāta kā apstiprinājums īstai mīlestībai – lai kas nu kuram tā arī būtu –, tomēr emocija ir šķietami autentiska. Jautājums paliek atklāts, vai īstas – iedomāti īstas? – ciešanas apstiprina mīlestību.

Pēc autores iepriekšējiem ekscentriskajiem literārajiem izgājieniem, publicējot savas sakāpinātās emocijas dienasgrāmatās un citos nepastarpinātos un nerediģētos tekstos, jaunais krājums Pirms izvākšanās piedāvā emociju, destilētu dzejā. Vietumis gan Amanda Aizpuriete ir atļāvusies krājumā iekļaut arī nepastarpinātākas liecības, it kā izaicinot lasītāju un sevi, liekot atgriezties bēdu un izmisuma prozaiskajā stāvoklī – "Nevis cēlās sāpes, bet izmisums" – viņa raksta kādā dzejolī.

 

Apsēstība ar mīlamo

Šis krājums ir necerēta Amandas Aizpurietes atgriešanās uz vietējās dzejas skatuves, un šoreiz kā granddāmai – kāda Amanda arī iemūžināta uz grāmatas vāka. Ar šo grāmatu viņa atgādina par savu vietu dzejā tam lasītājam, kas dzejnieces iepriekšējo tekstuālo pieteikumu histērisko uzplūdu dēļ, iespējams, bija novērsies. Viņa šo vietu godam atkaro. Krājums apliecina spēju savākties, un ne tikai literāri. Kad pie malas mests iepriekšējos krājumos nodeldētais nepastarpinātais personīgums un prasta vaļsirdība – kas nereti jaukta ar intimitāti –, kuru sensacionalitāte droši vien tikai piepulcinājusi Amandai Aizpurietei jaunas lasītāju rindas, šeit vairs nav gandrīz ne miņas no nepastarpinātās poētikas ātrās iedarbības lētajiem trikiem.

Efektīgās dekorācijas ir atkritušas, palicis ir būtiskais – patiesa ieskatīšanās spogulī, kurā redzama nevis dzejniece, kas monetizē izmisuma poētiku un transformē to lasītāju līdzjūtībā, bet dzejniece, kas saņēmusies, lai pietiekami pārliecinoši atgrieztos no emocionālās apsēstības pie fakta, ka viņa prot runāt dzejas valodā, no tās vietas, "kur ielikta grāmatzīme pie "amare"".

Grāmatzīme šī krājuma kontekstā ir ne vien kaltētā smilga, kas ievietota aiz pirmā vāka, bet atgādinājums par atmiņas herbāriskumu. Šis krājums ir liriskā es retrospekcija. Lai gan ne visaptveroša, bet drīzāk selektīva. Apsēstība ar mīlamo, mīlestības veli. Šādu interpretāciju uzsver arī grāmatas vizuālais noformējums – "pagānisks mežrožu krūms baznīcas dārzā vēro/ kā starp zvaigznēm rūnu zīmes dejo ar gregoriāņu korāļu notīm", kas acīmredzot kalpojis krājuma māksliniecei par iedvesmas avotu. Dzejnieces tēls ar šamaniskiem atribūtiem – totēmisku dzīvnieka kažoku un putnu spalvām matos uz grāmatas vāka – "tik skaista kā nekad/ ar visām džungļu puķēm matpīnēs/ ar zilā māla zīmējumiem sejā/ ar klusumu un jautājumu lūpās/ tik skaista kā nekad/tu cauri džungļiem neizlauzīsies". 

Savukārt apļa mūžības simbolika nodaļu ievados vedina savienoties ar liriskā es šamanisko vadmotīvu sarunai ar zaudētās mīlestības, savas būtības līdz galam nepieņemto un citiem gariem un ēnām.

Amandas Aizpurietes liriskais es ir vidutāja starp dažādām pasaulēm – dzīvo, ikdienišķo realitāti, to mūžības pasauli, uz kuru devies mīļotais, mītisko pagātnes pasauli, stereotipizēto pieņēmumu par mūsdienu pasauli, iekšējo pasauli u. c. Liriskais es savieno šīs laiktelpas, tā veidojot savu īpašo realitāti, lai kāda tā arī būtu.

 

Mana mandala

Tāds ir krājuma pirmās nodaļas nosaukums, un Amandas Aizpurietes "mandala" tikpat labi ir arī sava veida deklarācija vai bilance – "man pieder mana mūža laiks". Šis krājums ir atzīšanās (labāk vēlu nekā nekad) mūža garumā noturētos aizvainojumos – uz dievināto skolotāju, kas netaisni apvainojusi špikošanā, uz pirmo vīrieti, kurš nepamanīja nevainības asinis uz palaga; aizvainojums pret ģimenes, sabiedrības un pasaules neizpratni un nosodījumu, neatbilstība tās meinstrīma uzstādījumiem un galēja izkrišana no tiem, grimstot sociālā atsvešinātībā uz robežas ar plenčiem, palaistuvēm un bomžiem (bieži tēli šajā krājumā) – "domājat: neapzinos/ cik neglīta esmu un nepareiza?/ kopš bērnības zinu/ kopš pusaudzības savus neglītos un nepareizos draugus/ aizstāvēju pret pasauli/ kurai tādus nevajag (..)".

Liriskais es – mūžīgā cietēja un upuris – apzinās savu personisko likteni un nevērtē tā piepildījumu kā veiksmīgi izdevušos, nerod pierādījumus savas eksistences attaisnojumam – "nepamatota dzīves lietošana ir kaitīga veselībai/ uzglabājiet dzīvi bērniem nepieejamā vietā".

Šis krājums turpina Amandas Aizpurietes pēdējo gadu poētiku un veido noslēgtu, hermētisku veselumu, un liriskais es nav varējis šajos džungļos un nāves un mīlestības herbārijā atrast izejas ceļu uz transformāciju un transcendēt šīs pieredzes: "acīs saglabāts izdzisis ceļš" – tāda ir krājuma pēdējā rinda. Sajūta, kas fiksēta vienā no krājuma nobeiguma dzejoļiem "paliku tikai es/ filmā/ kurai vajadzēja būt par jums", nerada apjausmu, ka liriskais es patiesi aptver – savas dzīves pašpiederību un personisko atbildību.

Iespējams, jāiziet zināms cikls, pirms notiek poētiskā atdzimšana citā tematikā. Jo kas tad ir "izvākšanās" – jurģos notiek telpas atbrīvošana, izmešana, iedzīves šķirošana, mēbeļu atskrūvēšana un izjaukšana, pakošana, sadedzināšana, telpas atbrīvošana, durvju aizvēršana, aiziešana. Tomēr jācer, ka ne galēja – "esmu nogurusi līdz turienei/ kur nav atpakaļceļa" –, bet gan tikai līdz tam pārejas punktam, lai ievāktos citā telpā – citā poētiskajā telpā, jo ar šo krājumu Amanda Aizpuriete jau pierādījusi, ka saņemšanās ir iespējama. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja