Vai jums kādreiz ir nācies jau pēc iziešanas no mājām tajās atgriezties, jo pēkšņi nespējat atcerēties, vai izslēdzāt gludekli? Vai ir gadījies mokoši trīties, jo liekas, ka negribot esat nokļuvis visu uzmanības centrā? Vai ir sanācis izlikties nemanām rupjību, lai netiktu izslēgts no savējo loka? Ja tā, Agneses Zarānes stāstu krājums Laba meitene, iespējams, ir domāts jums.
Sieviešu skatpunkts
Agnese Zarāne literatūras lauciņā startēja pirms diviem gadiem ar romānu jauniešiem Slīdošās kāpnes. Romāna sižeta aizsākums – pusaudze no Latvijas laukiem ierodas lielpilsētā turpināt mācības – diezgan automātiski liek sagaidīt, ka sekos tipiskais lauku un pilsētas konflikts. Taču autore pārsteidzošā kārtā konfliktu fokusē pavisam citā aspektā – punktā, kurā saduras jaunieša vēlme pēc patības un izaugsmes ar vajadzību pēc atzīšanas un pieņemšanas, sava bara. Šo, bet ne tikai šo tematiku autore turpina un izvērš jaunajā krājumā, kura nosaukumā zīmīgs ir tieši viens burts – nevis "labā meitene", tātad kāda konkrēta, bet "laba meitene", tātad drīzāk definīcija vai jautājums, kas tā ir un vai tāda eksistē.
Krājuma stāsti pamatā vēstīti no jaunu vai – dažos gadījumos – vairs ne tik jaunu sieviešu skatpunkta. Herta pēc piedzīvotas vardarbības epizodes cieš no depresijas, bet viņas māte pūlas to nemanīt, jo tā taču ērtāk. Sievieti stāstā Skolas soma kopš bērnības visur pavada mokošā līdzgaitniece trauksme. Ratiņkrēslā sēdošā Ingūna vēlas tikt pieņemta līdzaudžu vidū. Titulstāsta varone, kura vēl mācās sākumskolā, vienlaikus ir gan mobinga upuris, gan potenciāla līdzdalībniece. Enija stindzinošās bailēs nespēj aiziet no morāli vardarbīgām attiecībām ar puisi. Inta, izaugusi alkoholiķa ģimenē, baidās nodot tālāk šo attiecību modeli (un zīmīgi, ka arī viņas mātes Ievas un meitiņas Ilzes vārds sākas ar to pašu burtu). Vēl arī Marika, Everita, Matilde...
Dzīves lieciniece
Kaut kādā ziņā pašas autores vēstījuma veida kvintesence ir rodama stāstā Eltons Džons, kuru stāsta jauna sieviete taksometra vadītāja. Savos braucienos viņa kļūst par liecinieci dažādiem dzīves fragmentiem bez iesākuma un beigām, epizodēm, kas raksturo sastaptos cilvēkus, bet nav zināms, vai tās kļūs izšķirošas, – ģimene brauc no atpūtas ārzemēs, savstarpēji nepārmijot ne vārda, pārbijies vīrietis ved sievu uz dzemdību namu, līksmi satrauktas meitenes dodas uz Vecrīgu nakts izklaidēs, kāda kompānija piesola samaksu par nelegāla alkohola atvešanu.
Šādā pašā manierē ir veidoti krājuma stāsti – tie lakoniski pieskaras personāžu dzīvei, kur ikdienišķās situācijās redzamāk vai nemanāmāk ievijas kāds sarežģījums, kas varones vai – biežāk – lasītāju piespiež uz mirkli ciešāk paraudzīties uz iekšējo gruzdēšanu, ko slēpj it kā parastās, neievērojamās ainas. Stāstiem vairumā gadījumu nav piešķirts klasisks noslēgums – autore kā taksometra vadītāja apstājas un izlaiž savus pasažierus, apraujot vēl nesākušos drāmu, nekļūstot par liecinieci tam, kā epizode atšķetinās, – ir iedots pavediens, aizķerta stīga, bet lasītājam pašam jāiztēlojas, kā un vai tiks atrasts risinājums, vai nojaušamais dvēseliskās pieaugšanas process turpināsies vai stagnēs.
Sarūsējis dzelksnis
Kas tad ir "laba meitene", nosaukumā minētā definīcija? Autores skatījumā – tās ir apkārtējo, bieži vien tuvinieku vai pat sabiedrības kopumā gaidas, prasības un rāmji, kuros mēs ikdienā tiekam spiesti. Jau no pašas bērnības, kā rakstniece pauž pārdomās uz grāmatas vāka, mums katram tiek dots uzstādījums: esi laba meitene, uzvedies kārtīgi vai arī – esi vīrietis, īsti čaļi neraud. Esi uzvedīgs, esi laipns, labā omā, neizrādi savas problēmas, jo neviens tās negrib redzēt, neviens nevēlas saskarties ar sāpīgo, neprognozējamo, atšķirīgo.
Ērtie, paklausīgie bērni izaug par ērtiem, paklausīgiem pieaugušajiem, un tikai viņi paši zina, kādos neiedomājamos mezglos ir samežģījusies viņu iekšējā pasaule, jūtas, domas un emocijas. Viņi staigā ar dzeloņstiepļu mudžekļiem pakrūtē, un reizēm gadās, ka aiz gludās, patīkamās ārējās uzvedības pavīd sarūsējis dzelksnis. Autore laiž rentgenstaru pāri nelielām, šķietami sadzīviskām situācijām, lai uztaustītu šo dzelksni, kurš tikai reti ir ārēji redzams kā žiletes pēdas, kas rindojas uz "labās meitenes" Hertas allaž apģērba segtā delma.
Visbiežāk tas ir mirklis, uzplaiksnījums, kā Enijas atskārta, kas šausmina viņu pašu, – brīdī, kad šķiet, ka viņu terorizējošais draugs ir gājis bojā, meitene izjūt nevis sāpes, bet atvieglojumu. Taču ar smeldzošo sāpi ir tik ļoti pierasts sadzīvot, ka ir bailes meklēt risinājumu, izaugt no iekšējā, iebiedētā bērna domāšanas un rīcības modeļa.
Stāstu dialogi ir ārēji mierīgas, nepretenciozas sarunas, kas tikai retumis ļauj nojaust slēpto spriedzi. Uzteicami, ka autore spēj lakoniskajā teksta zīmējumā ieskicēt ne tikai centrālo personāžu problemātiku, bet arī to, kas skar apkārtējos, visbiežāk vecākus, līdz ar to paplašinot krājuma potenciālo lasītāju loku.
Bailes un miers
Covid-19 pandēmija, kuras laikā tapis krājums, radusi atspoguļojumu stāstā Babeņa, kurā, iespējams, pirmo reizi latviešu literatūrā minēta šī 2020. gada ziņu dominante. Vienlaikus paradoksāli, ka tieši šis ir viens no gaišākajiem krājuma stāstiem – jauna sieviete gaidībās dodas uz dzimto Latgali pie vecāsmātes, kur viņas skaļi neizrunātās bailes no slimības un neskaidrās nākotnes saduras ar vecās sievietes iekšējo mieru un līdzsvaru. Stāsts daļēji rakstīts latgaliski, un arī šī valodiskā distancētība no ierastā ļauj gan varonei, gan mums kā lasītājiem iekšēji attālināties no biedējošā faktora, paraugoties uz to caur tāda cilvēka prizmu, kurš savā mūžā pieredzējis daudz ko baisu un tomēr izdzīvojis, saglabājot gaišu, mierpilnu skatījumu uz visu, kas notiek.
Saskatot caurviju tēmu, iespējams, krājumu var nodēvēt par konceptuālu. Tomēr vienlaikus katrs stāsts ir lasāms arī kā pavisam konkrēts vēstījums – dzīvs, aktuāls un smeldzīgs. Un vaļēji atstātie nobeigumi iesaista lasītāju pārdomās par to, kādos aspektos mēs katrs cenšamies būt "laba meitene", "labs zēns" un kāpēc šie rāmji, kuros tik ļoti pūlamies iespīlēties, neomulīgi grauž.