Diriģenta Sigvarda Kļavas un viņa radošās komandas jaunākais opuss – Latvijas simtgades cikla Latvijas gredzens trešais uzvedums Vidzemes gredzens jeb muzikālā izstāde Kalns uz augšu ies – ir formā rafinēts, filigrāni, ar sekundes precizitāti nostrādāts darbs. Tas ilgst vienu stundu un septiņas minūtes neatkarīgi no tā, vai šo muzikālo izstādi skatāmies un klausāmies koncertzālē Cēsis (tur notika pirmizrāde 19. aprīlī), Liepājas Lielajā dzintarā, Rēzeknes Gorā vai Jelgavas kultūras namā. Šis vizuāli muzikālais uzvedums žanra un stila ziņā ir ļoti atšķirīgs salīdzinājumā ar jau piedzīvotajām divām pirmajām vērienīgā Latvijas gredzena daļām.
Šķiet, ka Vidzemes gredzenā ietilpinātās vizuālās un muzikālās informācijas blīvums pat uzstāda rekordu, cik daudz vispār vienā stundā ir iespējams aizņirbināt gar acīm un ausīm. Tas turklāt ir paveikts nevis steidzīgā, robustā, nervozi saraustītā videoklipu montāžas estētikā, bet iluzori meditatīvā plūdumā, latvieša rāmumam atbilstošā temporitmā, ko satricina vien dažas ar laikmetu griežiem un Dziesmu svētkiem saistītas kulminācijas. Tomēr atslēgas vārds ir "aizņirb". Viss aizņirb garām emocionālajai uztverei, garām arī vēstījuma informatīvajam, izglītojošajam slānim. Brīžiem šķiet, ka pat garām pašai Vidzemei. Līdzpārdzīvojums nepiešķiļas. Darbs gatavots ilgi un rūpīgi, taču pēcgarša izgaist ļoti strauji.
Diriģenta kompozīcija
Vidzemes gredzenā Sigvards Kļava turpina savu konceptuālo jaunradi, postmodernā mūzikas zīmju kolāžā cenšoties reflektēt par Latvijas vēsturi un šodienu. Viņa rīcībā esošie instrumenti – Latvijas Radio koris un četri solisti (jaudīgais dziedātājs Daumants Kalniņš, stilistiski daudzpusīgais, vienlaikus izsmalcinātais kamermūziķis un dinamiskais elektriskās ģitāras virtuozs Kaspars Zemītis, eksperimentiem vienmēr atvērtais jaunu klavierskanējumu mednieks pianists Rihards Plešanovs un akordeonists Artūrs Noviks) paši par sevi ir kvalitatīva profesionāla snieguma garantija. Par to tikai pārliecinājāmies vēlreiz konkrētajā dalībnieku ansamblī.
Izmantojot savu kordiriģenta pieredzi un erudīciju un darbojoties ar mūzikas materiāla kompilēšanas metodi, Sigvards Kļava ir pārradījis plašo un daudzveidīgo latviešu mūzikas izlasi (44 vienības) jaunā, milzīgā skaņdarbā, ko ne tikai saaudis kopā, bet daudzviet arī instrumentējis. Šajā aspektā Sigvards Kļava ir komponists. Mākslinieks, kurš radoši spēlējas ar citu autoru radīto, liekot līdzās kormūzikas klasiku un šodienu, kora a cappella muzicēšanu un rokoperu Lāčplēsis, savijot ambientu elektroniku un cilvēka balsi. Turklāt labi zināmais – piemēram, simfoniskajā vai klavieru versijā pazīstamais Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis – mūs pārsteidz arī neierastā veidā ģitāras, akordeona vai pat leijerkastes skanējumā.
Jāpiebilst, ka leijerkaste, kuru līdztekus dziedāšanai darbina Daumants Kalniņš, ir īpašs diriģenta atradums. Līdz šim neviens (vismaz šeit, Latvijā) nav iedomājies šīs vēsturiskās, pašskanošās, aizkustinoši neritmiskās mehāniskās ērģelītes izmantot šodienas koncertpraksē, taču Vidzemes gredzenā tas ir viens no četriem solo instrumentiem, līdzvērtīgs pianīnam, ģitārai un akordeonam (arī digitālajam akordeonam). Lai leijerkaste spēlētu tieši to, ko diriģents grib, skaņu ripas speciāli šim iestudējumam izgatavojis ērģeļmeistars Jānis Kalniņš.
Izstāde kaleidoskops
Ļoti pamatīgu, fundamentālu pētniecisko un atlases darbu paveikusi vizuālās koncepcijas autore, pieredzējusī izstāžu kuratore Guna Kalnača. Var tikai attāli iztēloties, cik sarežģīti bijis ierobežot muzikālās izstādes ekspozīcijas bagātīgo piedāvājumu aptuveni 30 vienībās. To skaitā ir desmit mākslinieku – klasiķu un laikabiedru – darbi, mūsdienīga videografikas improvizācija par Jūlija Straumes, Jūlija Madernieka un Stāmerienas villaines ģeometriskajiem rakstiem, kā arī vēsturiskas fotogrāfijas un video, pārsvarā par Atmodas laiku.
Jā, lielākā daļa izraudzīto mākslinieku ir nākuši no Vidzemes lauku sētām, taču ne visi to zinām. Jā, fotogrāfijās pavīd pirmie Dziedāšanas svētki Dikļos 1864. gadā, Zigmara Liepiņa rokoperas koncertuzvedums Burtniekos (2008), Imantdienas pie Ineša ezera. Tomēr viss vizuāli skaniskais kopums ir fragmentēts un griežas kā kaleidoskops, kura mainīgajos ornamentos pazūd jēga. Arī Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis, kas ieskanas vien pāris reižu, diemžēl tā arī nekļūst par vadmotīvu un saistvielu, kas spētu visu šo kosmosu saturēt kopā. Nav jūtams zemnieciskais pamatīgums un tās koncepcijas izklāstā piesauktās zināšanu un kultūras alkas, kas likušas Vidzemei kļūt par Latvijas kultūras sakņu, Dziesmu svētku, tautskolotāju mērķtiecīgi nestās gara gaismas, pašapziņas un patriotisma sākotni.
Stāstot par Vidzemi, kur vietējie mācītāji, Jānis Cimze, Krišjānis Barons, Jurjānu Andrejs un Emilis Melngailis savāca un izglāba no iznīcības mūsu bagāto tautas dziesmu pūru, projekta autori visā uzvedumā ir izmantojuši tikai vienu tautasdziesmu – Teici, teici valodiņa (Jāņa Cimzes apdarē). Tas ir viens no aspektiem, kas raisa jautājumus. Līdzīgi ir arī ar bezpersoniskajām burtu spēlēm un melnbaltajiem ornamentu rakstiem, kurus kāda neredzama roka zīmē uz diviem paralēliem ekrāniem, no kuriem viens brīžiem pilnībā aizsedz kori un otru, aizmugurējo ekrānu. Tā arī neieraudzīju solīto Stāmerienas villaini, kas iedvesmojusi uzveduma veidotājus. Visu vēl vairāk samudžina izstādes epizožu (daļu) nosaukumi: 1. Sākums. 2. Modināšana. 3. Pērļu zvejnieks. 4. Zemteksti. 5. Tīrradņi. 6. Burtnieki. 7. Kalnā kāpšana.
Klauvē, bet neatver
Lai arī pie klausītāja sirds tiek klauvēts ar spēcīgiem, tautai būtiskiem un muzikāliem simboliem (Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava, Emīla Dārziņa Lauztās priedes, Jāzepa Vītola Gaismas pils, fragmenti no Zigmara Liepiņa rokoperas Lāčplēsis, Raimonda Paula Manai dzimtenei, Imanta Kalniņa Apliecinājums, Ainara Virgas Dzimtā valoda u. c.) un arī vizuālajos materiālos īpaši uzsvērti zīmīgi Atmodas brīži, kurus liela daļa klausītāju un skatītāju ir piedzīvojuši personīgi, līdzpārdzīvojums tomēr nerodas… Ir tikai estētisks baudījums, kad uzlūko mākslā dažādi tvertās Latvijas ainavas, izbaudi formu un krāsu miju, vizuālās koncepcijas īstenotāju Dd studio mākslinieku Jāņa Mitrēvica, Zanes Priedes, Ilzes Zigertes un Helēnas Ozolas mūsdienīgos videomākslas risinājumus kā tādus. Kā gan tā var būt?!
Vispirms, protams, latviešu sievietei ierasti meklēju vainu sevī: mea culpa, mea maxima culpa! Vainoju sevi emocionālā bezjūtībā un distancētībā. Arī tajā, ka latviešu mākslas vēsturē un līdz ar to video daļā izmantotajos materiālos neorientējos tik labi kā mūzikā. Daudzas vasaras pavadījusi pie tēva vecākiem Valmieras rajonā, tā arī nebiju dzirdējusi par turpat blakus Kocēnu pagastā dzimušā un dzīvojušā, visspilgtākā latviešu naivista Edgara Krīgera (1917–1999) gleznotajām akrobātēm un balerīnām, kurām Jāņa Mitrēvica Dd studio mākslinieki lika uz ekrāna atdzīvoties un kustēties. Neko nezināju arī par traktoristu kokgriezēju Kārli Lūsi (1937–2010), kurš no lauku darbiem brīvajos ziemas vakaros savās mājās Limbažu rajona Braslavas pagastā ar kabatas nazīti darināja raksturīgas, dzīvespriecīgi izkrāsotas figūriņas tipāžus. Tiešām kauns, ņemot vērā, ka pati caurām vasarām esmu bijusi tieši pie Valmieras un Limbažu rajona robežas!
Tātad mana asociāciju bagāža ir niecīga un tāpēc neuzrunā ar vēlamo spēku, neļauj zinoši izsekot attēlu mozaīkai un saprast, kur tīrradņi un kur – pērļu zvejnieki? Bet varbūt vismaz daļa vainas ir mozaīkas sadrumstalotībā? Daudzu artefaktu apkopojums pats par sevi taču negarantē Vidzemes raksturīgās ainavas, noskaņas un būtības atklāsmi. Ar bažām nu gaidu cikla pēdējo – Zemgales gredzenu.
Cēsis