Viduslaiku Eiropā netrūka stāstu, kur i dzejā, i prozā kā simboliski tipāži darbojas dzīvnieki, mums caur to visu ko nebūt pamācīdami. Tie pazīstami ar kopnosaukumu «bestiārijs». Par žanra priekšteci tiek uzskatīts sengrieķu Fiziologs (II-IV gs.), kur apkopots ap 50 tamlīdzīgu pastāstu. Izrādījās stipri pieprasīts, plaši tulkots, sevišķi latīņu valodā. Visvairāk bestiāriji patikuši viduslaiku frančiem (XII-XIV gs.). Lai kā - bestiārijs nekur nav pazudis un līdz šim atpazīstamā veidolā vismaz Rietumos uzniris gandrīz katrā laikmetā un kultūrā.
Paula Bankovska Zvēru zvaigznājs ir bestiārijs, kas mums piegādāts šeit un tagad. Sešus «zvērus», no kuriem dažus, piemēram, vaboli, zivi, putnu vai mitreni, par zvēru saukt gluži mēle vis neceļas, Bankovskis ar visām viņu problēmām salicis vienos vākos un nodēvējis par pasakām pieaugušajiem. Turies, cik spēka, bet prātā ar līšanu lien arī mūsmāju Annas Sakses Pasakas par ziediem (varbūt tiešām skolas gadu obligātās literatūras komplekss - redz, ka te nu ir nopietni darbi, ko vērts ne vien lasīt, bet arī pārspriest un tamlīdzīgi).
Vispār kā produkts Zvēru zvaigznājs šķiet labs: ik stāsts, publiski nolasīts, noteikti visus i priecēs, i kustinās. Bankovskis ir profesionālis un, pārzinādams spēles laukumu un noteikumus, var atļauties izpriecāties pats un priecināt visus, kas klāt. Ne viņš uzbāžas ar morāli, ne pravieto, ar ko ieprogrammētajam scenārijam dzīvē būtu lemts beigties. Stāsti jau visai nepretenciozi - ne te atklāts kas nedzirdēts, ne lauztas tradīcijas, ne iedibināta jauna pasaule. Spraigi pastāstiņi, kas drīzāk rāda, kā ir. Viss it kā zināms, bet, vārdos ietērpts, uzrunā. Varbūt zinādams, ka tāds vai šitāds zvēriņš nevienu reklāmu nevar samaitāt, Bankovskis salicis patīkamo vienkopus ar lietderīgo: aizklīdis izaicinošās un izklaidējošās pārdomās, kā, piemēram, jūtas kaiju tēviņš, kas mēdz apciemot atkritumu čupas. Ir arī kādi neidentificēti zemūdens pasaules iemītnieki, kas pūlas iekārtot savu un bērnu dzīvi, paļaujoties uz ietekmīgās laša kundzes labvēlību. Ir žurks mūsdienu Rīgas iekšpagalmā, kas pārmaiņas pēc iedibina sakarus ar cilvēkiem. Ir viens «nezvērs»: sīka auguma vīrelis Ēvalds, kas beigu galā laikam taču pārvēršas par prusaku, tā ka stāsts izskatās pēc parafrāzes par Franca Kafkas izsapņotā Gregora Zamzas likteni stāstā Pārvērtība. Ir mitrenes un beigtas, sasalušas garneles mīlas stāsts, ja kas tāds vispār iespējams. Un pēdējo stāstu pielāčojis lācis bezdarbnieks.
Tieši pēdējais stāsts liek aizdomāties: vai lācis tiešām vajadzīgs? Vai un kas mainītos, ja Pauls Bankovskis rakstītu: «Bet Jānis, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja no rītiem doties uz darbu, bet vakaros pārguris atgriezās mājās. Taisnību sakot, viņš mēdza pārnākt vēl pārgurušāks nekā pirms tam. Šķita, ka spēki viņu pamet, un viss, ko Jānis spēja, bija, smagi pūšot, sabrukt lielajā atpūtas krēslā pie televizora, notiesāt sievas sagatavotās vakariņas, drīz pēc tam iesnausties un tā arī nosnauduļot līdz televīzijas pārraižu beigām, kad pienāca laiks iet pie miera.» Re - pats interesantākais: kam tas lācis Jāņa vietā? Viena versija - saistībā ar bestiārijiem un fabulām - vēsta, ka dzīvnieki stāstos mums noder kā maskas sengrieķu teātrī: nekustīgas, atsvešināmas un no publikas viedokļa pielaikojamas tā, ka to nemana neviens, izņemot tevi pašu.
No cita skatpunkta raugoties, Zvēru zvaigznājs uzstājas kā aktuāls sociālpsiholoģisks pētījums: ik stāsta titulvaroni vai dalībnieku pazīsti tā vai citādi - katrs redzēts, manīts, mīlēts vai nīsts. Dažbrīd redzi - re, kur es pats. Papildus izgaršojams viss, ko Bankovskis uzvandījis leksikā un teicienos: laša kundze gan nekur nenobola acis, toties ir lielās un mazās zivis, zvīņu nauda, ar kāsi arī nevar zināt - tieši par kuru kurubrīd ir runa, gliemenes vienkārši aizveras, kad negrib runāt, uzrodas mācītājs rubenis un saimnieks seskis, kas nes alutiņu, un lācis uz kantora žurkas jautājumu: «Ko jūs protat?» godīgi atbild: «Bišu kāpt.»
Apskaužami: Pauls Bankovskis izspēlējies uz nebēdu pats savā nodabā, un, ja esi to darījis no sirds, prieks sazin kāpēc visiem.