Gan jaunā aktiera Valda Lūriņa pirmā režija - Andreja Upīša traģēdija Spartaks uz lielās skatuves, kas bija vēlos vakaros un naktīs mēģināts Drāmas teātra "ārpusplāna" iestudējums, gan režisora Mihaila Kublinska ungāru autora Lāslo Ģurko lugas Elektra, mana mīla iestudējums nesen atklātajā Aktieru zālē, 1977. gadā izraisīja sprādzienam līdzīgu efektu teātra kritikā. Tiesa gan, dažādos virzienos. Lūriņa un jaunākās aktieru paaudzes lolojums tika pamatīgi kritizēts par formālismu un tikai daudz vēlāk atzīts par nozīmīgu jaunas teātra valodas pieteikumu Latvijas teātra kontekstā.No šodienas perspektīvas to līdzās Kārļa Auškāpa tajā pašā gadā iestudētajam Dailes teātra 6. studijas diplomdarbam Sapnis vasaras naktī var vērtēt kā 70. gadu Eiropas teātra kontekstam aktuālu darbu. Bet Elektra, mana mīla uzreiz sāka uzvaras gājienu un kopumā tika nospēlētas vairāk nekā 100 izrādes ne tikai Latvijas skatītājiem, bet arī Ungārijā, Krievijā un Vācijā.
Studenti centušies no pieejamā dokumentālā materiāla - lugu eksemplāriem, fotogrāfijām, kritikām, aprakstiem, scenogrāfijas skicēm, audio ierakstiem, filmu fragmentiem un intervijām ar iesaistītajiem māksliniekiem un aculieciniekiem - rekonstruēt minētās izrādes. Kas paliek pāri, kad izrādes mūžs uz skatuves beidzas? Kā šodien restaurēt iespējami precīzu izrādes norisi, ja saglabājušās vien dažas fotogrāfijas, pretrunīgas iestudējuma kritikas presē un lugas eksemplārs ar dažām piezīmēm lapu malās? Par šiem un citiem jautājumiem AVS studenti aicina uz sarunu gan vēsturisko izrāžu dalībniekus un aculieciniekus, gan ikvienu interesentu. Sarunās klātienē atmiņu pavedienus piekrituši šķetināt Spartaka režisors Valdis Lūriņš, Nacionālā teātra literārā konsultante Rita Melnace un Elektras aktieri Lāsma Kugrēna un Jānis Kaijaks.
Kā vēstīts iepriekš, radošās apvienības Nomadi projektā Atmiņu istabas trīs februāra ceturtdienu vakaros viesojas Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas 2. kursa studenti un piedāvā ielūkoties vairāku Latvijas teātra vēsturē nozīmīgu izrāžu dokumentālās rekonstrukcijās. 9. februārī atmiņas un sarunas raisījās par Oļģerta Krodera un Māras Ķimeles 1974. gada iestudējumu Valmieras teātrī Trīs māsas un 1975. gada Jaunatnes teātra izrādi Ivanovs Ādolfa Šapiro režijā.
Savukārt svētdien, 19. februārī plkst. 19 jau ceturto reizi tiks atklāta drusciņ pazīstamā aktiera Leona Leščinska memoriālais dzīvoklis izrādē Atmiņu istabas, kur nenoteikta kļūst patiesības un fikcijas klātesamība. Teātra kritiķe Linda Ģībiete par izrādi saka: "Atmiņu istabu iekšienē noteiktība pazūd un sākas pats interesantākais, ko teātra māksla var piedāvāt - spēle ar realitāti. Turklāt šoreiz spēlei robežu nav. Un ir tik patīkami atskārst, ka kāds tavu acu priekšā gaumīgi manipulē ar tavu patiesības izjūtu!"
Dejas kritiķe Inta Balode par izrādi Atmiņu istabas stāsta: "Izrāde par nāvi. Izrāde par to nāvi, pēc kuras nepaliks atmiņas, jo ne jau plakanais materiāls zem stikla kastēm cilvēku padara mūžīgu. Tā ļauj padomāt, cik labi, ka citādi, cik labi, ka ne viss beigās izrādījās tas, pēc kā sākumā izskatījās, cik labi, ka par spīti sliktajai atmiņai pat bez īpašas piepūles var diezgan daudz atcerēties.."
Nākošās Atmiņu istabas izrādes notiks 24. un 29. februārī plkst. 19.
Projekts Atmiņu istabas norisinās Kaņepes kultūras centrā Skolas ielā 15. Biļetes uz izrādi var iegādāties Biļešu paradīzes kasēs un www.bilesuparadize.lv. Savukārt dalība izrāžu rekonstrukciju vakaros ir bez maksas.