Kārlis Reijers kopā ar Agnesi Cīruli, Aināru Ančevski, Daigu Gaismiņu un Romānu Bargo jaunajā režisora Valtera Sīļa iestudējumā Puika, kurš redzēja tumsā uz skatuves stāsta stāstu par Jēkabu, viņa vecākiem un neizrunātā izrunāšanu. Izrādes pamatā ir dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces luga. Pirmizrāde – 4. decembrī Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē.
Jēkabs ir piedzimis neredzīgiem vecākiem, tāpēc viņam nav diži lielas izvēles – jābūt atbildīgam un saprotošam, jāattaisno uz viņu liktās vecāku cerības. Nē, tas nav grūti, jo viņš taču zina, ka ir īpašs – neredzīgo pasaulē Jēkabs ir vienīgais, kurš redz. Viņš vienīgais redz tumsā! Grūti kļūst brīdī, kad jāsāk iet skolā un nākas aptvert, ka patiesībā viņš vienkārši ir piedzimis neredzīgiem vecākiem un visa dzīve ir viens bezgalīgs pienākums… "Izrādē esmu trīsdesmitgadnieks, kurš jau pieaugušā vecumā atskatās uz savu pieredzi, bērnību, atmiņām un iedziļinās tajās no cita skatpunkta – domājot par saviem vecākiem," iezīmē Kārlis Reijers. Viņš uzskata, ka lielai daļai cilvēku, kurus skārusi depresija vai nomāktība, tās saknes iestiepjas bērnībā, un, lai sakārtotu sevi, kaut kas ir jāsakārto arī savās atmiņās. "Izrāde savā ziņā ir Jēkaba saruna, izrunāšanās ar vecākiem – kaut arī fiziski neizrunājoties. Ir neatrisinātas lietas, kas jāatrisina – kaut vai iekšēji. Tās ir atmiņas, kas pieprasa dialogu, bet tām īsti nav sakara ar citiem, tā ir tava paša atbildība, kā tu uztver notikušo," aktieris saka par savu atveidoto varoni, kurš uz bērnības notikumiem atskatās, nu jau iedziļinoties arī tajā, kā šajā situācijā jutušies viņa vecāki un kā viņi būtu atcerējušies konkrētās norises. "Visa izrāde lielā mērā balstās uz skaņu – to, kā lietas skan," K. Reijers ieskicē redzīgo un neredzīgo uztveres nianses.
Lai gan sākumā iestudējuma radošajai komandai bijusi doma neredzīgo cilvēku dzīvi un izjūtas papētīt dziļāk, beigās visi nonākuši pie secinājuma, ka pietiks ar tām zināšanām, kas par to iegūtas jau iepriekš, veidojot citas izrādes, jo šoreiz redzēšana/neredzīgums stāstā nav būtiskākais. Galvenais ir dialogs starp vecākiem un bērniem, neizrunāto lietu izrunāšana un kaut vai iekšēja atšķetināšana. "Izrāde tāpēc ir domāta pilnīgi ikvienam. Lielākajai daļai ir šāda dzīve. Ja uz to paskatāmies dziļāk un atsvešinātāk, redzēsim to pašu, kas notiek ar Jēkabu un viņa vecākiem," saka aktieris. Iestudējuma scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Ieva Kauliņa, gaismu māksliniece – Lienīte Slišāne, video mākslinieks – Toms Zeļģis, muzikālo noformējumu veidojis Gatis Krievāns.