Īsās noveles, kuru galvenie varoņi ir spilgti personāži un dzīves pabērni, gluži harmsiskā noskaņā uzbur absurdas, daudzslāņainas un provokatīvas ainas, atklājot naivumu, jūtīgumu, seksualitāti, un runā tieši, pat skarbi, par dzīves ne tik pareizajām un politkorektajām pusēm, stāstu varoņiem neslēpjoties un nekaunoties. Tie ir stāsti par attiecībām, izjūtām un sevis apzināšanos, jauniem cilvēkiem pieaugot.
Režisora skatījumā pieaugšanas jautājums aktuāls arī mūsu sabiedrībai, kas, gribot negribot, veidojusies padomju laikos – kas ir šis mantojums, ko mēs joprojām neapzināti nesam sev līdzi? Dzelzs priekškara vairs nav, bet vai šobrīd sabiedrība kļuvusi atvērtāka pret visu citādo vai tā ir tikai politkorektuma migla? Izrāde pēta un izaicina normalitātes kultu, tā neredzamās robežas, kas sabiedrībā liedz pieņemt atšķirīgo.