Izrāde veidota pēc Lukīno Viskonti filmas Roko un viņa brāļi motīviem. Iestudējuma pirmizrāde notika 2009. gada 15. maijā.
Tas ir stāsts par māti un četriem dēliem, kuri labākas dzīves meklējumos pārceļas no Latgales uz Rīgu, kas viņu priekšstatos saistās ar iespēju beidzot uzsākt „cilvēku cienīgu dzīvi”. Kad galamērķis sasniegts, brāļi nonāk izvēles priekšā, kādus līdzekļus izvēlēties šīs cilvēka cienīgās dzīves nodrošināšanai. Brāļu atšķirīgie raksturi un savstarpējās nesaskaņas pastiprina dzīves grūtības. Par iespēju izrauties no nabadzības kļūst bokss, tomēr tas nepalīdz atrisināt viņu atsvešināšanos un nesaprašanos. Īpaši grūti tas kļūst brīdī, kad divi brāļi iemīl vienu meiteni.
Tā ir izrāde par stereotipiem un to, kā citu un paša priekšstati par sevi ietekmē cilvēka izvēli un rīcību. Par šauro robežu starp lēmumiem, kurus tu pieņem pats, un rīcību, kuru no tevis šķietami sagaida apkārtējie.
"Uzvedumā valdzinošākais ir nevis formālais latviskums (personu un vietu vārdi), bet gan sižeta itāliskās saknes, kas saistās ar ģimenes tēlojumu. Šāds ģimenes attēls pie mums šodien ir reti sastopams, tieši tāpēc tik uzrunājošs," par izrādi raksta Silvija Radzobe, Diena, 19.05.2009.
"Izrādes lielākā vērtība ir brīnišķīgie aktierdarbi un īpašā divdabīgā intonācija, kas ļoti atšķiras no pasaules dramaturģijā populārākajiem sadomazohistiskajiem ģimenes portretējumiem (T. Viljamss, A. Strindbergs u.c.) vai krievu mūsdienu dramaturga Ivana Viripajeva sadzīves dokumentālisma. Burtānu ģimenē spalvas iet pa gaisu, bet tajā nav grūti ieraudzīt arī kaut ko no Darela Manas ģimenes un citu zvēru intonācijām," tā Undīne Adamaite, Diena, 23.05.2009.