Latvijas teātru ābolu ķocis. 6.oktobris

Kritiķi vērtē

* * * * * Henrieta Verhoustinska

Izrāde mani pārsteidza un ielīksmoja. Lai arī izrādes stils ir konsekvents Drakula.Dēmoni poētiskā "atmosfēriskuma" turpinājums, tikai ar stingrāku serdi, tas, kā iespējams palūkoties uz daudzzināmu un stereotipiem apvītu pasaku, man kļuva gan par Regnāra Vaivara — režisora brieduma un neizsīkstošas fantāzijas apliecinājumu, gan vēl vienu Nacionālā teātra aktieru varēšanas un talanta demonstrāciju. Izrādē, kurā viss un visi ir savās vietās. Gan tas, cik azartiski Regnārs ķēries pie Pūka tēlu sistēmas freidiskā izskaidrojuma (piemēram, kā tiek analizēti jēdzieni "mežs", "bedre", par mūžīgo joku objektu — frāzi "iet iekšā un nāk ārā" nemaz nerunājot), gan tas, cik negaidīti un asprātīgi pasniegts šis izskaidrojums, gan izrādes mazliet biedējošā atmosfēra ar tās dubultnieku un masku sistēmu, lieliskā Aigara Ozoliņa scenogrāfija ar rentgena uzņēmumiem līdzīgām ainavām un svaigi zāģētu baļķu smaržu, un — kā allaž Regnāra izrādēs — izcilais skaņu celiņš ar world music piešprici (pie viena sveiciens arī popkultūrai — Braienam Adamsam). Taču galvenais — stāsts par kādam bērnam (šoreiz — meitenei, turklāt nebūt ne mīlīgai čiepiņai) piederošajām rotaļlietām nekur nav pazudis, bet izstāstīts ar uzpērkošu nopietnību, un es pat nevaru izcelt dažus aktierus, jo koncepcijai ļāvušies visi, piešķirot stāstam par Pūku eksistenciāla dramatisma vaibstus un — paradoksāli!—– nezaudējot ne kripatas humora izjūtas.

* * * Mārīte Gulbe

Izrāde piedāvā R.Vaivara un domubiedru versiju par priekšstatiem — A.Milna varoņiem. Un dubultu versiju — par mazās Zanītes (jauka un dabiska Z.Leimane) priekšstatiem par Milna varoņu kompāniju. Zanes līdzdalība un izrādes varoņu iešana pa Milna varoņu pēdām (Lāča un Sivēna dubultnieku lomās A.Ziemele, M.Grīnberga) man šķita interesantākais izrādes atradums. Bet Lācis un viņa draugi — mazie meža dīvainīši, kas dzīvo pēc noteiktiem ieradumiem, nodarbojas ar kokapstrādi, naktis pārlaiž guļammaisos, pārvietojas ar mugursomiņām, ar aizdomām pieņem jaunpienācējus, dažbrīd darbojas tik introvertā pašpietiekamībā, ka grūti tai pieslēgties un šķiet, ka izrādes laiks paiet tukšgaitā. Ievelkas izrādes ievads ar ilgo telpas pārbūvi. Atsevišķi režijas paņēmieni pārmantoti no Drakulas. Dēmonu izrādes, bet neattīstās tālāk. Veiksmīga Aigara Ozoliņa telpa, amizanti Baibas Ripas teletūbiju stila kostīmi.

* * * Silvija Radzobe

Režisoram bijušas interesantas idejas, kā, balstoties uz A.A.Milna populāro stāstu par lācīti Pūku, radīt postmodernu spēli ar mistikas elementiem. Sižetu rada un vada Zanīte, kas aizstājusi Kristoferu Robinu un ko atveido mazā Zane Leimane. Meitene saved kopā rotaļlietas, nostāda tās dažādās "robežsituācijās" un novēro, kā attīstās atdzīvojušos spēļmantu attiecības. Meitene neiejaucoties vēro savus draugus arī visai bīstamos apstākļos. Kad Zane pošas uz skolu, pasaule sabrūk: atskan grandoša mūzika, no griestiem birst smilšu strūklas — tas ir vizuāli izteiksmīgi, tāpat kā sniega vētras skati. Pat apbrīnu raisa Mārča Maņjakova (Lācis), Gundara Grasberga (Sivēns), Jura Lisnera (Trusis), Kaspara Zvīguļa (Tigers), Jāņa Vimbas (Mazais ķengurs) darbs: aktieri strādā ar lielu konkrētību, precizitāti, nopietnību, radot cilvēku arhetipisku attiecību modeļus. Taču Regnāra Vaivara režijai diemžēl pietrūkst domas skaidrības un kompozīcijas mērķtiecības, tāpēc oriģinālās idejas īstenojas tikai daļēji.