Oktobrī preses konferencē pirms Krievu romāna viesizrādes Dailes teātrī režisors Mindaugs Karbauskis stāstīja, ka sen gribējis strādāt ar dramaturgu Marju Ivaškeviču, jo uz viņu neizdzēšamu iespaidu atstājusi Rima Tumina izrāde Madagaskara, kuras pamatā ir Marjus Ivaškeviča luga. Savukārt šopavasar intervijā KDi dramaturgs atzina, ka tieši Mindaugs Karbauskis atvēris viņam ceļu uz Maskavas publiku. Tātad šis tandēms ir abpusēji izdevīgs un nesis augļus – trīs interesantas izrādes. Divas no tām – Kantu un Izraidīšanu – šī teksta autors oktobra sākumā noskatījās Maskavā, trešo – Krievu romānu – pie mums atveda festivāls Zelta maska Latvijā.
Izrādes ir ārkārtīgi atšķirīgas, taču tām ir arī vienojoši elementi. Pirmkārt, tās ir tā dēvētās gudrās komēdijas, var teikt arī – traģikomēdijas. Lai cik dramatiski notikumi risinātos uz skatuves, dramaturgs un režisors nemitīgi līdzsvaro nopietno, pat traģisko ar komismu un ironiju. Visas trīs ir tekstā balstītas izrādes, un visās ir elementi, kas ļauj izvairīties no reālistiska risinājuma. Tomēr spēle ar tekstu nepāriet tā dekonstrukcijā, bet respektē vēstījumu. Divās no trim izrādēm iesaistītas teātra vecākās paaudzes zvaigznes, kas garantē arī to skatītāju interesi, kam primārais ir aktiera uzvārds, nevis luga, kurā viņš spēlē. Mindaugs Karbauskis neizkāpj no skatītāja komforta zonas, viņš diezgan precīzi izskaitļo, kā dramaturga vēstījumu nodot publikai, to nešokējot, bet arī neko nevienkāršojot. Visu triju izrāžu scenogrāfs ir Sergejs Barhins.
Turp un atpakaļ
Pirmais Marjus Ivaškeviča un Mindauga Karbauska sadarbības projekts Kants uz Majakovska teātra Sretenkas skatuves parādījās 2013. gada decembrī un repertuārā ir joprojām. Sergeja Barhina izveidotajā sarkanajā labirintā, kas ieskauj skatuvi, ietilpst 140 skatītāju. Acīmredzot atkarībā no tā, kurus aktierus publika redz labāk, tiek diferencētas biļešu cenas. Labirinta vidū uzklāts galds, pie kura vakariņās ierodas Mihaila Fiļipova atveidotais Imanuels Kants un viņa pastāvīgie viesi.
Kompānijas svētsvinīgo atpūtu iztraucē kāda jaunkundze, vārdā Fobija Grīna, Jūlijas Solomatinas atveidojumā. Ar akcentu runājošā skotiete gan vēlāk izrādās mistisks tēls, kas, iespējams, nāk no kādas pavisam nezināmas dimensijas, nevis realitātes. Taču reālais filosofs, kurš risina laika plūduma problēmu un laika spēju apstāties, ir Kanta kalps, alkoholiķis un bijušais karavīrs Martins Lampe. Anatolija Lobocka atveidojumā tieši kalps, kas savus pienākumus veic pa roku galam un nepalaiž garām iespēju iedzert no pudeles, ir apveltīts ar domas asumu un dziļumu, turpretim Kants vairāk izpaužas kā omulīgs mājastēvs, kurš citiem pie galda aizliedz runāt par saviem darbiem.
Izrāde ir iestudēta viltīgi. Omulīgās vīru pļāpas samiksētas ar pārdomām par laika dabu un mistiskām laika pārbīdēm, kas fiziski realizētas ar griežamās ripas palīdzību. Vienlaikus tiek atrisināta tehniska problēma – kā panākt, lai skatītājs redz ne tikai, piemēram, Igora Kostoļevska pakausi, ja viņa varonis pie galda sēž konkrētā vietā. Izrāde brīžiem balansē uz sirreālisma robežas, savukārt Svetlanas Ņemoļajevas un Veras Panfilovas mūķeņu ierašanās darbību pavērš absurda virzienā, jo runa ir par angļu gaili, kas palīdzētu prūšu vistām dēt lielākas olas, tādējādi sekmējot klostera māsu labdarību.
Kants ir izrāde – mīkla, kuru skatītājs tā arī līdz galam neatmin, taču tā sniedz daudz mazu prieciņu, piemēram, paralēlo stāstu par filosofa bailēm no pārāk punktuāla kalpotāja, kuru viens no Kanta viesiem rekomendē kā daudz labāku par pašreizējo, – neliela auguma, perfekti saģērbies, ar parūku galvā Johans Kaufmanis aktiera Nijaza Gadžijeva izpildījumā simbolizē izpratni par prūsisko kārtību. Tikai Kants no tās baidās un izvairās, cik spēka.
Cīņa par miesu un garu
Otrais Mindauga Karbauska un Marjus Ivaškeviča sadarbības auglis ir vērienīgais iestudējums Krievu romāns, kura pirmizrāde notika 2016. gada janvārī; šā gada oktobrī to rādīja Rīgā, Ventspilī un Liepājā jau kā balvas Zelta maska laureāti lielās formas izrāžu konkurencē, balvu saņēmusi arī Jevgeņija Simonova par Sofjas Tolstojas lomu. No trim Karbauska un Ivaškeviča kopdarbiem šis ir vērienīgākais un vienīgais, ko autors rakstījis krieviski.
Izrāde iestudēta kā spēle par vēsturisku tēmu, Tolstoja un Sofijas jaunības attiecības tiek izspēlētas kā Kitijas un Levina stāsts, tajā ievīta arī Annas Kareņinas un viņas divu vīriešu mīlas trijstūra tēma. Divpadsmit ainās sadalītais stāsts centrā izvirza Sofiju, kuras tēls bieži vien ir dēmonizēts, taču šajā gadījumā Tolstoja sieva atainota kā cīnītāja par vīra miesu un dvēseli brīdī, kad slavenais rakstnieks no sievas ir attālinājies.
Sofiju atveido Jevgeņija Simonova – Majakovska teātra prīma, kura nebaidās spēlēt plašā amplitūdā, viņas varone ir gatava kliegt un vārtīties pa grīdu, tikai tas nelīdz – atgūt Tolstoju ir sarežģīts uzdevums. Interesants ir režisora paņēmiens divus nozīmīgus tēlus uzticēt aktrisei Tatjanai Orlovai, kura par tiem tikusi nominēta Zelta maskai. Pirmajā cēlienā Sofija sastop savu konkurenti sacensībā par Tolstoja miesu – par viņu desmit gadus vecāko Aksiņju, robustu, neglītu sievieti, kuras dēlam Timofejam ir nepārprotami Tolstoja vaibsti. Savukārt otrajā cēlienā cīņa notiek par Tolstoja garu, par ietekmi uz viņu, un šajā cēlienā Tatjana Orlova spēlē vīrieti – tā dēvēto ģimenes draugu Čertkovu, kurš norobežo sievu no rakstnieka dzīves, cik vien spēdams. Izrādes veidotājiem ir bijis svarīgi, ka abus šos varoņus atveido viena persona, upurējot portretisko līdzību, ko tāpat visiem tēliem kopumā neiespējami nodrošināt.
Pārejas no dramatiskā uz komisko režisors spoži realizē ainā, kurā Tolstoja dēls – arī Ļevs – kopā ar Tolstoja privāto ārstu Makovicki mēģina savaldīt trakojošo māti. Līdz absurdam ainu noved suņa Marķīza klātbūtne, turklāt suns nav butaforisks atdarinājums – aktiera Pāvela Parhomenko rokās arī pār nūju pārmests kažoks pārvēršas izteiksmīgā dzīvniekā. Tieši neslēptā nosacītība ir tas, kas atraisa aktieru fantāziju. Komiska ir arī aina, kurā Sofija uzrīda Čertkovam popu ar svētīto ūdeni pārliecībā, ka ļaunajam garam vajadzētu pazust.
Mirjamas Sehonas Anna, Pāvela Parhomenko Vronskis un Sergeja Udovika Kareņins darbojas paralēlā vēstījumā, tēmu tikai drīzāk dekoratīvi iezīmējot. Preses konferencē dramaturgs klāstīja savu versiju, ka Tolstoja dzīvē sarežģījumi sākušies tieši pēc Annas Kareņinas sarakstīšanas, un arī viņam dzelzceļš kļuva liktenīgs: viņš sagaidīja nāvi stacijas priekšnieka miteklī. Taču izrādē Tolstoja nav. Toties ir Sofija un aina, kurā dzīve saplūst ar iedomām, – ap galdu tiek sasēdināti daudzie jau pieaugušie Tolstoja bērni.
Auglīgu impulsu pietiek
Marjus Ivaškeviča luga Izraidīšana, kuru mēs pazīstam pēc Oskara Koršunova Dailes teātra izrādes ar mazliet mainītu nosaukumu Izraidītie, Majakovska teātra repertuārā joprojām tiek atzīmēta kā pirmizrāde, kaut arī to rāda kopš šā gada 3. februāra. Dramaturgs intervijā KDi pavasarī stāstīja, ka Mindaugs Karbauskis sākumā negribējis riskēt ar specifisko emigrantu tēmu, tāpēc iestudējis šo darbu diezgan nelielajā Sretenkas filiālē. Tomēr izrādei skatītāju netrūkst.
Strādājot mazākā mērogā, režisors sašaurina stāstu, tas kļūst personiskāks (izrāde ir arī īsāka, nekā bija pie mums). Atšķirībā no Oskara Koršunova Mindaugs Karbauskis nesašķeļ galveno varoni Benu vecajā un jaunajā, bet stāstītājs – Vjačeslava Kovaļova Bens – zibenīgi atgriežas pagātnē un ar zināmu atsvešinājuma distanci nospēlē ainas, tās komentējot. Spilgts askētiski noformētās telpas akcents ir metro logotips, kurā sākumā ironiski ierakstīts "Londonas" – ar lietuviešu galotni. Neparasts ir Ivana Kokorina Vandals, izteikts bandīta tipāžs, tomēr tieši šī aktiera parādīšanās mirušā Vandala suņa tēlā bez ārējas atribūtikas, izņemot krekliņu ar suni, izraisīja ārkārtīgi spēcīgu, katarses vārda cienīgu pārdzīvojumu.
Ļoti precīzu tipāžu Egles tēlā radījusi Anastasija Djačuka. Taču autoram būtiskā saruna par Kristus un Čingishana cīņu katrā cilvēkā tomēr likās samocīta, savukārt precīzi un reljefi jūtama tā pretruna, kad emigrants, mēģinot integrēties vietējā sabiedrībā, sāk nievājoši vērtēt un izstumt citus emigrantus. Eleganti izdevies ievērot publiskās lamāšanās aizliegumu, kāds pastāv Krievijā, – pirmajā ainā lamuvārdu vietā ir skaņas signāls, bet vēlāk aktieri lieto vārdu «rvatj» – raut, plēst. Tādējādi dzimst pievienotā vērtība, caur atsvešinājumu tiek radīts jauns gandrīz poētiskais tēls.
Arī Izraidīšanā ir panākts līdzsvars starp dramatisko un komisko, pat tik varonim dramatiskās ainās kā piekaušana un tai sekojošā dzīvības vilkšana nepazīstamajā pilsētā. Bez ārējiem izteiksmes līdzekļiem Vjačeslavs Kovaļovs pārliecinoši rāda fiziski gandrīz sakropļotu cilvēku, kurš tomēr spēj izķepuroties, un tūlīt pēc tam liek smieties par Bena atklāsmēm, ka viņa dievinātais Fredijs Merkurijs pavisam nav tāds kā viņa iedomās.
Pazīstamais Krievijas teātra kritiķis Pāvels Rudņevs žurnālā Teatral pieļauj, ka Mindaugs Karbauskis šajā izrādē runā par savu sāpi, strādājot svešā valstī. Viņš nosaucis izrādi Izraidīšana par spilgtāko notikumu pagājušajā sezonā, augstu novērtējumu snieguši arī citi kritiķi. Mindaugs Karbauskis pamazām vedis Majakovska teātri pa evolūcijas ceļu, norāda Pāvels Rudņevs. Maskavas skatītāji režisora Lietuvas vektoru nav ņēmuši ļaunā, novērtējot piedāvāto izrāžu tematiku un kvalitāti, lai arī tajās maz revolucionāru atradumu. Auglīgu impulsu pietiek.