Vai tā ir taisnība, ka izrādē Vecene uz skatītājiem vemj? Šādu jautājumu e-pastā man uzdeva pazīstams teātra blogeris Maskavā. Pagājušajā nedēļā notikušās Latvijas Nacionālā teātra viesizrādes Krievijas galvaspilsētā tika pamanītas un apspriestas – ne tikai mākslinieciskā, bet arī politiskā kontekstā. Nacionālā teātra trupa 42 cilvēku sastāvā ieradās ciemos pie sava drauga un domubiedra režisora Kirila Serebreņņikova. Viņa vadītajā Gogoļa centrā (bijušais Nikolaja Gogoļa teātris) divus vakarus Mazajā zālē tika spēlēta Daniila Harmsa Vecene Vladislava Nastavševa iestudējumā, divus nākamos vakarus Lielajā zālē – Georga Bīhnera Voiceks Kirila Serebreņņikova uzvedumā.
Uz Veceni visas biļetes bija pārdotas ("Uz katru izrādi – 48 biļetes un tikai 12 ielūgumu," sarunā ar KDi precizē Gogoļa centra preses sekretārs Artjoms Pučeglazovs), daži skatītāji sēdēja uz grīdas un pakāpieniem. Veceni Maskavā uzņēma labi, un tikai pašās beigās, kad zālei gatavojās uzbrukt Artusa Kaimiņa atveidotā baisā titulvarone ar asiņojošu muti, kāda dāma, kura sēdēja pirmajā rindā, paziņoja: "Viss, pietiek!" Radikālajam Voicekam nākamajās dienās gāja grūtāk – šis darbs prasa piepūli ne tikai no aktieriem, bet arī no publikas. Skatītāju zāli jau drīz pēc izrādes sākuma atstāja gan Maskavas Multimediju mākslas muzeja un Maskavas Fotogrāfijas nama vadītāja Olga Sviblova, gan ietekmīgais mākslas kurators Josifs Bakšteins. Varbūt viņiem nepatika, varbūt bija jāsteidzas uz citiem rautiem – Maskava nekad neguļ.
Kirils Serebreņņikovs uzskata, ka pirms diviem gadiem Rīgā iestudētais Voiceks pašreizējā situācijā kļuvis asāks un dramatiskāks. "Izrāde tapa rāmā periodā, tā stāsta par to, līdz kādam izmisumam var novest mazo cilvēku, ja ilgu laiku pārbauda viņa pacietību. Viņš neiztur, viņš saceļas, piedzīvo iekšējo dumpi, viņa apziņā notiek lūzums. Tajā laikā vēl nebija skaidrs, cik tālu tas var novest," saka režisors. Viņš ir pateicīgs Nacionālajam teātrim par lēmumu neatcelt viesizrādes Krievijā. "Šis ir izvēles laiks, un man ir prieks, ka Nacionālais teātris ir izšķīries par labu draudzībai – tas ir atbalsts ne tikai Gogoļa centram, bet arī mūsu skatītājiem. Mūsu attiecības ir ārpus politikas, tās stāv pāri jebkādām barjerām. Tās ir tiešas cilvēku un kultūru attiecības. Veselajam saprātam ir jāuzvar, un boikots būtu katastrofa," uzsver Kirils Serebreņņikovs. "Skatītāji bija pārliecināti, ka neviens pie mums neatbrauks, ka viesizrādes tiks norautas, jo pēc Alvja Hermaņa paziņojuma bija izveidojusies neuzticības siena. Tas negatīvi ietekmē cilvēku uzticības kvalitāti." Turklāt šīs ir Nacionālā teātra un Gogoļa centra apmaiņas viesizrādes: septembrī Kirils Serebreņņikovs ieradīsies Rīgā ar savu trupu.
Gogoļa centra mākslinieciskais vadītājs cer, ka Guna Zariņa, kura, protestējot pret Krievijas karaspēka ievešanu Ukrainā, martā atcēlusi savu dalību Vladislava Nastavševa iestudējumā Mēdeja Gogoļa centrā, turpinās spēlēt šo lomu, un, iespējams, Mēdeja būs viena no divām izrādēm, kuru septembrī Maskavas teātris atvedīs uz Rīgu. Tikmēr Kirils Serebreņņikovs gatavojas nākamajam jaunuzvedumam Nacionālajā teātrī – izrādes pamatā būs Raiņa poētiskie teksti un Jēkaba Nīmaņa mūzika. "Man patīk strādāt Rīgā, tur ir ļoti mierīgi, darbs ar aktieriem ir koncentrēts un intensīvs. Viņi neaizraujas ar filmēšanos seriālos, no mēģinājumiem nebēg, neskatās pulkstenī – viņi gūst baudu, un es arī," savu pieredzi Rīgā raksturo Kirils Serebreņņikovs. "Izrādes perfekti saglabā savu struktūru. Mūsu radikālais, dīvainais Voiceks arī divus gadus vēlāk ir tādā pašā formā, kādā es to atstāju. Arī manis iestudētās Mirušās dvēseles Nacionālajā teātrī darbojās precīzi kā pulksteņa mehānisms: divas stundas un 13 minūšu – gan pirmizrādē, gan vēlāk. Tas ir augstākā profesionālisma un atbildības rādītājs. Krievijas teātrī nekas tāds nav iespējams, mums ir divas stadijas – izrāde vai nu "vēl nav izveidojusies", vai "jau pussabrukusi"," stāsta režisors.
Pēc izrādes Voiceks Kirils Serebreņņikovs atbildēja uz KDi jautājumiem.
Aktuālo notikumu kontekstā jūs bieži lietojat vārdu "izvēle". Vai tad mākslinieks katru dienu nav kādas svarīgas izvēles priekšā?
Ziniet, viena lieta ir izvēlēties zaļu vai violetu krāsu, vienu faktūru vai otru. Pavisam cita lieta – izvēle slēgt teātri vai neslēgt, saņemt finansējumu vai izdarīt tā, ka tev to nekad vairs nepiešķirs un vēl izvazās propagandas plašsaziņas līdzekļos, – tās ir muļķīgas, neprātīgas izvēles. Kāpēc tās ir vajadzīgas?!
Kā jūs rīkosieties šajā situācijā?
Esmu izdarījis savu izvēli. Mana koncepcija ir tāda, ka teātris strādā, lai satuvinātu un samierinātu cilvēkus. Savukārt propaganda strādā, lai šķirtu cilvēkus, un es vienmēr esmu pret to. Teātris ir antipropaganda, jo tas veicina individuālu domāšanu, bet propaganda – tieši otrādi, tā sadzen cilvēkus barā un liek domāt vienu domu, kura tiek pateikta priekšā. Teātris ir propagandas ienaidnieks. Protams, mūsu spēki nav vienlīdzīgi: viņi katru dienu no rīta līdz vakaram televīzijā translē naidīgas idejas, kamēr mēs šeit pulcējam 500 cilvēku un cenšamies kaut ko pastāstīt par cilvēka dabas trauslumu. Redzēsim, kas mums sanāks.
Gogoļa centrs nav neatkarīga, bet municipāla kultūras iestāde.
Jā, un es novērtēju Maskavas pašvaldības darbību, jo tajā laikā, kad Krievijas Kultūras ministrijā tika parakstītas dažādas atbalsta vēstules – par Krimu, ne par Krimu un tā tālāk –, mūs neviens neaizskāra. Man šķiet, ka Maskavas Kultūras departaments cenšas īstenot gudru politiku un distancēties no visa tā neprāta, apzinoties, ka kultūras cilvēkiem varētu būt sava pozīcija un vispār kultūrai ir jāstāv pāri visam. Politika mainās, kauns paliek. Nauda beidzas, negods paliek. Teātrim ir jābūt pāri visam, to nedrīkst spiest piedalīties kauna pilnās lietās. Vienkārši nevajag to darīt.
Jā, var pierunāt un piespiest nostāties kādā pusē vai pozā, var teikt, ka mēs jums vairs nedosim naudu, ja neparakstīsiet vēstuli, un daži būs spiesti parakstīt, saprotat? Nu un? Kas no tā? Tikai abpusējs apkaunojums – vairs nekā. Visi saprot, kādu cenu esi spiests maksāt. Tā cena ir finansējuma atņemšana, amata zaudēšana. Man ir vieglāk – es esmu brīvs. Ja mani padzīs, es aizbraukšu strādāt kaut kur citur. Es nebaidos un pie sava krēsla neturos. Ja dzimtene lems, ka šāds teātris tai nav vajadzīgs, es būšu gatavs pakļauties dzimtenes viedoklim.
Jūs ar Gogoļa centra trupu nesen bijāt viesizrādēs Parīzē, guvāt lielus panākumus. Kādā noskaņojumā atgriezāties Maskavā?
Mums tur gāja ļoti labi. Jocīgi, ka Gogoļa centra Parīzes viesizrāžu atspoguļošana tika pasludināta par tabu gandrīz visos Krievijas plašsaziņas līdzekļos. Es nezinu, vai NTV ēterā izdosies pārraidīt sižetu par mūsu performanci Luvrā – tas ir bezprecedenta gadījums, jo nekad agrāk krievu mākslinieki nav uzstājušies Luvrā. Uz Parīzi devāmies ar Gogoļa centru un Septīto studiju (Kirila Serebreņņikova 2012. gadā izveidotā trupa, kuras pamatā ir viņa vadītā MHAT/Maskavas Dailes teātra skolas studijas aktieru un režisoru kursa audzēkņi – J. J.), aizvedām trīs iestudējumus – Hamletu, Sapni vasaras naktī un Metamorfozes. Viesizrādes ilga mēnesi, 1500 skatītāju zāles bija pārpildītas, lieli panākumi.
Mēs pārstāvam Krievijas kultūru, mēs nepārstāvam Kirila Serebreņņikova personīgo viedokli vai vēl kaut ko. Mēs pārstāvam Krievijas teātri, kuru novērtē: jauna, lieliska komanda! Atnāk tūkstošiem skatītāju un profesionāļu, un pēkšņi kļūst skaidrs, ka krievi nav tikai cilvēki, kuri ar tankiem vēlas kaut kur iebrukt un mainīt Eiropas robežas, bet tie ir cilvēki, kuri nodarbojas ar teātri. Tāds ir mūsu uzdevums, taču, re, par mums nedrīkst stāstīt federālajā presē.
Esmu dzirdējis, ka jūs tagad pavadāt daudz laika Berlīnē, kur jums ir dzīvoklis.
11. un 12. aprīlī Berlīnē spēlēsim Idiotus – Starptautiskajā jaunās drāmas festivālā F.I.N.D., kas notiek teātrī Schaubühne. Pavadīt daudz laika Berlīnē man nesanāk, jo man viss ir šeit, Maskavā.
Vai jūtaties pieprasīts Eiropā?
Jā, man viss ir saplānots līdz 2017. gada sākumam. Tās ir izrādes Vācijā, Francijā, Čehijā un Polijā. Es ļoti vēlos īstenot dažus svarīgus projektus Krievijā. Kopā ar horeogrāfu Juriju Posohovu iestudēšu baletu Mūsu laika varonis Maskavas Lielajā teātrī, pirmizrāde notiks 2015. gada jūnijā.
Vai aktrises Gunas Zariņas lēmums nespēlēt Gogoļa centrā iestudētajā izrādē Mēdeja ietekmēs jūsu attiecības?
Nē, jo es protu atšķirt personiskās attiecības un... Es saprotu, ka viņa nav pati par sevi, viņa ir Alvja Hermaņa teātra aktrise. Pēc tam kad Hermanis nāca klajā ar savu paziņojumu, Guna bija spiesta vai nu atbalstīt to, vai noraidīt. Viņai nebija viegli pieņemt šo lēmumu. Es saprotu viņas motivāciju, man šķiet, ka tā ir kļūdaina rīcība, taču es cienu viņas tiesības paust savu viedokli. Es būšu laimīgs, ja apstākļi mainīsies un Guna turpinās spēlēt Mēdeju. Es viņu ļoti mīlu, viņa ir satriecoša aktrise, un esmu pārliecināts, ka mūsu draudzība nav apdraudēta.
Ko zaudē Krievijas kultūras dzīve, ja ārzemju mākslinieki izvēlas nebraukt un atceļ izrādes un projektus?
Krievijas kultūras dzīve zaudē dzīvi. Tā ir pietiekami intensīva, un krievu publika ir izlutināta ar daudzām viesizrādēm. Vienu vai citu projektu atcelšana būtiski nemaina kopējo kultūras ainavu, jo atbrauks kāds cits. Taču ir svarīga tāda lieta kā reputācija – par to ir jādomā gan katram cilvēkam, gan katrai valstij. Es vēlos, lai valstij, kurā es dzīvoju un kuru mīlu, būtu nevis Deržimordas, bet kulturāla, inteliģenta cilvēka reputācija.
Kāpēc cilvēkiem XXI gadsimtā būtu jāapmeklē teātris?
Lai cīnītos ar propagandu. Teātris ir kā sarkanvīns, kuru jūs dzerat, lai attīrītu organismu no stroncija. Pašlaik cilvēki ir nonākuši Černobiļas zonā. Tā ir informācijas Černobiļa, kas viņus apstaro, saindē un iedarbojas uz smadzenēm. Organisms pieprasa sarkanvīnu un citus spēcīgus preparātus. Viens no tiem varētu būt teātris un māksla, kas izvada šo sasodīto stronciju. Tagad notiek aukstais informācijas karš, kuram ir jāpretojas. Šajā situācijā cilvēkiem var palīdzēt kultūra, un tāda traģiska izrāde kā Latvijas Nacionālā teātra Voiceks ir tieši tas, kas šodien vajadzīgs, kad tu dzīvo ar pavisam citām sajūtām, kad tev sāp sirds. Latvijas vēstniece Krievijā Astra Kurme man teica, ka pēc izrādes viņa pat nav spējusi aplaudēt, viņai bijis tik sāpīgi, viņai bijis tik ļoti žēl Voiceka. Varbūt šādas emocijas pašlaik ir nepieciešamas – tas nav viegli, tomēr ir efekts.
Krievijas radošās inteliģences pārstāvju viedoklis. Uz kādiem pamatiem ir jāveido kultūras sadarbība pašreizējos apstākļos? Kādu taktiku un principus izvēlēties?
Romāns Dolžanskis, teātra zinātnieks un kritiķis, Krievijas Valsts nāciju teātra mākslinieciskā vadītāja vietnieks
Katram ir jārīkojas atbilstoši savai sirdsapziņai, jāieklausās savā iekšējā balsī. Dažādos jaunāko laiku vēstures posmos mēs ar Alvi Hermani esam par to daudz runājuši. Māksliniekiem, kuri pašreiz atsakās apmeklēt Krieviju, ir jāsaprot: ja viņi brauc uz teātra festivāliem, Zelta masku un Gogoļa centru, viņi satiekas ar skatītājiem, kurus var uzskatīt par saviem domubiedriem un kuriem ir līdzīgs politisko notikumu vērtējums. Vairākumam šo cilvēku nav pieņemams pašreizējais Krievijas varas kurss, viņi ir noskaņoti pret to. Tāpēc patiesībā, ja mākslinieki atsakās braukt, viņi sagādā prieku tiem, kuri vēlas ierobežot kontaktus un nolaist dzelzs priekškaru. Galu galā viņi spēlē to spēku pusē, pret kuru politiku iestājas. Svarīgi apzināties: viņi brauc uzstāties savu domubiedru priekšā. Es nevaru garantēt, ka 100% skatītāju, kuri apmeklē teātra festivālus, domā tāpat kā Alvis Hermanis un es, taču kopumā mēs visi spriežam līdzīgi. Piesakot boikotu, mākslinieki soda savējos. Tas ir skumji, un boikota politika nav prātīgs, tālredzīgs lēmums. Tas attiecas arī uz Gunas Zariņas rīcību. Es viņu labi pazīstu un ļoti cienu, viņa ir izcila aktrise. Viņa pieņēma lēmumu mirkļa iespaidā, jā, tas bija ļoti saspīlēts brīdis, kad visi bija apmulsuši, uztraukušies, sanervozējušies – gan šeit, gan tur. Tas ir emocionāls lēmums, kuru cilvēki vēlāk, iespējams, nožēlos.
Ja mūsu spēkos ir kaut ko mainīt un uzlabot, tas ir jādara kopā, mums jāsadarbojas. Negribas runāt banalitātes par kultūras un pieredzes apmaiņu, taču tā ir patiesība. Latvijas Nacionālais teātris ir pieņēmis pareizu lēmumu ierasties Maskavā. Arī Irānā notiek festivāli, un ārzemju teātri tur brauca pat tajā laikā, kad visi citi sakari ar šo valsti tika pārtraukti. Es nekad neaizmirsīšu, kā mēs 1997. gadā aizbraucām uz starptautisko teātra festivālu BITEF Belgradā – konfliktu plosītajā reģionā. Tomēr festivāls notika, skatītājiem un rīkotājiem bija ārkārtīgi svarīgi, ka, par spīti sankcijām, viesi ieradās un nospēlēja izrādes – viņus novērtēja, viņiem pateicās, viņus apbalvoja ar neizsakāmu mīlestību un cieņu. Esmu pārliecināts, ka Latvijas Nacionālā teātra rīcība ir novērtēta Maskavā. Šīm viesizrādēm ir ne tikai mākslinieciska nozīme, jūtīgi skatītāji visu saprot. Es domāju, ka Nacionālā teātra trupa ir saņēmusi papildu pateicību, ko nevar aprakstīt vārdos, bet var enerģētiski un emocionāli sajust.
Leonīds Bažanovs, Krievijas Valsts laikmetīgās mākslas centra mākslinieciskais vadītājs
Jebkura mākslas notikuma un foruma boikots ir pilsoniskās un politiskās ētikas jautājums. Tagad mākslas pasaulē daudz diskutē par Eiropas laikmetīgās mākslas biennāles Manifesta 10 norisi Sanktpēterburgas Ermitāžā no 28. jūnija līdz 31. oktobrim. Es uzskatu, ka tai ir jānotiek. Nevajag atteikties no brīvas kritiskās un mākslinieciskās izpausmes platformas, jo sevišķi tāpēc, ka pašreizējais sociālpolitiskais konteksts izraisa neapmierinātību. Ja daži mākslinieki izvēlas boikota stratēģiju, es cienu viņu pozīciju – tas ir individuāls lēmums. Šādi forumi ir jāattīsta, it īpaši tādā negatīvā politiskajā kontekstā. Tā ir iespēja laikmetīgās mākslas valodā izteikt savu viedokli un reaģēt uz šo kontekstu.
Man šķiet, ka tagad mākslinieki ir pārāk aizrāvušies ar sadalījumu politiskos, partijveida flangos. Mākslas kopienā ir savi imanentie motīvi, kas mākslinieciskai attīstībai un domāšanai ir svarīgāki nekā pilsoniskā pozīcija. Taču atdalīt vienu no otras – māksliniecisko pozīciju no pilsoniskās – ir neiedomājami: šīs robežas ir katra cilvēka apziņā. Lēmuma pieņemšana prasa laiku: katrs izšķiras – vai nu viņš šajā vēstures posmā paliek mākslinieciskās aktivitātes telpā, vai nu iziet ārā un izvēlas sociālo aktivitāti, atsakoties no savas daiļrades par labu kādiem citiem, augstākiem pilsoniskajiem ideāliem. Ir pieļaujams gan viens, gan otrs variants – tā ir individuāla izvēle. Es ceru, ka šajā situācijā Krievijā aktualizēsies politiskā māksla, kas vēl nav pietiekami pārliecinoša un nav pietiekami labi balstīta teorētiskajā, analītiskajā domāšanā. Politiskā māksla paredz šādas domas, šādas apziņas klātbūtni, jo tā nav tikai mākslinieciska emocija, kas pausta krāsā un žestā. Tajā ir nepieciešama intelektuāla sastāvdaļa. Mēs rīkosim tikšanās un diskusijas, lai veidotu teorētisku kontekstu šādas mākslas attīstībai. Ceru, ka mums netraucēs to darīt, tomēr pieļauju, ka politiskās muļķības pakāpe var izrādīties pārmērīga un tā negatīvi ietekmēs kultūras un sociālo procesu attīstību. Taču optimisms, kas manī ir palicis, ļauj cerēt, ka visas negatīvās deformācijas, kuras rada nepārdomāta politiskā griba, ir pārejošas un ka dabiskais cilvēces attīstības komplekss – visas mākslinieciskās, ētiskās, morālās un citas sastāvdaļas – agri vai vēlu sabalansēs šos krīzes brīžus.
Artemijs Troickis, mūzikas kritiķis
Mākslinieki ir dažādi, un viņiem ir dažādi partneri Krievijā. Es ieteiktu neuzturēt sakarus ar Krievijas valsts kultūras institūcijām – ar visiem tiem lielajiem teātriem, kongresu pilīm un citām oficiālām skatuvēm. Pašlaik uzstāties uz tām ir apkaunojoši, tas nozīmē sabojāt savu reputāciju un necienīt sevi. Ja kāds tam piekrīt, visiem ir skaidrs, ka mākslinieks kāro lielo krievu naudu un slēdz darījumu ar savu sirdsapziņu. Taču, ja runa ir par sadarbību ar normāliem krievu cilvēkiem, piemēram, Kirilu Serebreņņikovu, kuram ir lieliskais Gogoļa centrs, katram ir jālemj pašam. Ja kāds uzskata, ka pašreizējā situācijā tas nav iespējams, lai tā būtu. Ja cits uzskata, ka to var darīt, jo tas būs atbalsta žests pareizajiem radošajiem cilvēkiem Krievijā un solidaritātes zīme, tad var sadarboties un braukt.
Tas, kā pašlaik izdarās Krievijas vara, ir prātam neaptverami, tas neiekļaujas veselā saprāta robežās. Vēl mazāk tajās iekļaujas fakts, ka krievu tautas vairākums šo uzvedību atbalsta. To es vispār nevaru saprast: kāpēc mūsu valstī neveidojas masveida kustība, kas apturētu šo neprātu? Es ļoti ceru, ka tas, kas notika Ukrainā, neturpināsies citur. Ja traki valstsvīri sāk ālēties, jebkādi racionāli argumenti, loģika un instinkti, pat pašsaglabāšanās instinkts, vairs nedarbojas.
Autors viesojās Maskavā ar Pētera Avena labdarības fonda Paaudze atbalstu