Pirmizrāde Danas Indānes iestudējumam Ceļojums trim

Marģeris Zariņš ar savu citātu skaudri patiesi prognozējis to, kas notiek pašlaik - virspusē uzpeldējušas vien sēnalas un mēsli, bet patiesība skalojas kaut kur dziļi apakšā... Bet tā ik pa laikam notiek, jo - kā zināms, viss attīstās pa spirāli. Žēl tikai, ka pa šo juku laiku būs izaugušas un nebūtībā zudušas pāris paaudzes, kas ar mākslu būs bijušas uz - jūs...

Jautājums tikai - vai vajag..? DDT māsjaslapā var palasīt - cik erudītas personas apmeklē šo teātri.

Ja par izrādi neko pateikt nevarat, tad kapec te rakstat?

Es neuzskatu, ka apmeklējums norāda uz labāku kvalitāti. Tā secināt var vien pēc manis iekopētā iepriekš minētā citāta. Par Kornēliju un citiem -

Marģeris Zariņš: Elitārisms un diletantisms pie mums saplūdis par vienu. Izmirst meistari, profesionāļi: viņiem drīz nebūs ko ēst. Lai dzīvo diletantisms! Māksliniek, pagaidām paliec iekšējā klaidā! Neraksti, bet pieraksti! Varbūt kādam no jums izdosies uzrakstīt traģikomēdiju PADIBENES. "Literatūra un Māksla "1991.08.09.

Nebūs tiesa. Tevis pieminētās izrādes nav apmeklētākās. Un apmeklētākā, automātiski nenozīmē - labākā, tā uzrāda to ko uzrāda - skatītāju izvēli. Un kam citam, ja ne skatītājam tās izrādes taisa. Pieprasījums rada piedāvājumu. Tāda ir ekonomika. Un izrāde ir tāda pat prece, kā kleita, vai motorlaiva. Nez kāpēc visi tā cepās par to Žurku Kornēliju. To taču rāda tikai kādas 15 reizes un tā nekādi nevar sanākt sezonas apmeklētākā izrāde. Par Vadoni gan nezinu.

Ir gan par to runa... "Un te nu mēs neviļus nonākam pie postmodernisma mīļotājiem netīkama secinājuma - jo vērtīgāka ir kāda māksla, jo vairāk ir gribētāju to redzēt." Pēc šādas secinājumu ķēdes sanāk, ka mūsu valstī augstvērtīgākās izrādes ir "Žurka Kornēlija" un "Vadonis" Nacionālajā Teātrī. Nu, negribas piekrist kaut kā... :D

Iesmēju. Jūtams, te savākušies profi, kas še spodrina spalvas veiklību. Tā kā esmu statistiķe pēc aroda, tad aizrādīšu, ka zināma taisnība dūmam ir. Ja statistika vēsta, ka LV ir 19234 cūkas, tad tas to arī vēsta un, salīdzinot ar 7030 aitām, varam izdarīt lģisku secinājumu, ka cūku LV ir ievērojami vairāk. Tālākais loģiskais izvedums būtu šāds - tātad, pieprasījums pēc cūkgaļas ir krietni lielāks, jo neviens taču neaudzēs to, kas nevienam nav vajadzīgs. Ja KM statistika vēsta, ka izrādi X apmeklējuši 2000 skatītāju, bet izrādi Y 12000, tad tas nepārprotami rāda, ka kaut kādu iemeslu dēļ, X nav bijusi publikas interešu objekts. Un šajā gadījumā nekāda nozīme nav ne telpas ietilpībai, ne izrāžu skaitam, jo visu nosaka pieprasījums, ja izrādi X vēlētos redzēt tik pat liels skatītāju skaits kā izrādi Y, tad tas - šajos ekonomiskajos apstākļos, tiktu nokārtots. Cits jautājums ir - vai tas ir vienīgais kritērijs, pēc kura vērtēt - vai izrāde ir laba, vai slikta, bet par to jau nebija runa.

Starpcitu, Jūsu pieminētos KM teātru apmeklētības statistikas datus skatīt bez izvērtējuma cik zēles/cik skatītāju vietas/cik izrādes sezonā tiek nospēlētas ir ne tikai nekompetenti, tas ir drusku aprobežoti(lai neteiktu stulbi no ekonomikas viedokļa raugoties) Bet, kā izskatās, kompetence nav Jūsu lauciņš. Nekas, varbūt tā ir tukša runāšanā, jo tajā Jūs izrādāties visai veikls. Tikai spekulācija ar frāzēm "postmodernisma mīļotājiem netīkami secinājumi" nav nekāda augstā māksla, nav tādas grupas 'postmodernisma mīļotāji', līdz ar to nav viņiem netīkami secinājumi; tā pat arī par augstāko pilotāžu nenosaukt "kaut kādos izrādēm nepiemērotos ūķos, kaut kādi šarlatāni, rāda savus experimentus". Ļoti iespaidīgi, ka tā novērtējat jaunos māksliniekus. Interesanti būtu zināt, cik 'ūķos' esat pabijis, un pēc kādiem kritērijiem vērtējat tos, kā 'izrādēm nepiemērotus'. Nelielam atgādinājumam - Alvis Hermanis sāka izrādes veidot JRT nolasot ansambli 'pa stūriem', aukstās, tukšās zālēs spēlējot izrādes, visam ansamblim cīnoties par izdzīvošanu. Maskavā nesens piemērs ir Krimovs, kritiķu zākāts, taisīja savus mazos 'postmoderniskos šarlatānismus'(izsakoties tā interesantā pseidonīma autora vārdiem), kamēr 2008.(ja nemaldos) tika atdzīts par gada labāko režisoru Krievijā. PS. TRAKTĀTS - Zinātnisks apcerējums, kurā aplūkots kāds atsevišķs jautājums vai problēma. ; kam, Dūma kungs ar jūsu komentāru ir visai attāls sakars, ja izsakās pieklājīgi. Nākamreiz, lūdzu, apdomīgāk izvēlaties terminus.

Nu gan ņematies pa lielam... Jājautā tam baurim, a kur - tavuprāt, ir jebkuras mākslas jēga? Vai ne tajā - ka tā vajadzīga vēl kādam bez paša radītāja. Iespējams, ka komponistam, arhitektam, dzejdarim acumirklīgs novērtējums var arī nebūt tik svarīgs, jo pastāv visai reāla cerība, ka viņu darbus novērtēs nākamās paaudzes, bet teātra mākslā tā - diemžēl, nav. Tā ir gaisīga, kā veselīgs dūms... Tāpēc, lai apliecinātos teātra režisūrā - ir jābūt tēlotājiem un skatītājiem . Bez šīs saites teātris un līdz ar to, profesija - režisors, neeksistē. Un te nu mēs neviļus nonākam pie postmodernisma mīļotājiem netīkama secinājuma - jo vērtīgāka ir kāda māksla, jo vairāk ir gribētāju to redzēt. Protams,var brēkāt - ak, cik mūsu publikai zems līmenis, bet tāda nu ir realitāte. Pēc KM teātru apmeklētības statistikas varam pārliecināties, ka pēc motīviem veidotos kompilējumus šajā valstī apmeklē ne tuvu tā lielākā publikas daļa. Parasti šādi piedāvājumi pazūd no skatuvēm vienas sezonas laikā. Lai cik tas ķecerīgi neskanētu, bet tāds JRT ar slavenā Hermaņa nedramaturģijas uzvedumiem, nav pat apmeklētības pirmajā 3niekā. Ar šo pagaro traktātu gribēju pavēstīt vien to, ka man nav nekādu iebildumu, ka kaut kādos izrādēm nepiemērotos ūķos, kaut kādi šarlatāni, rāda savus experimentus ļautiņiem, kuri - visticamāk, īstu teātri nemaz nav redzējuši, bet lai neviens baurs nemēģina man iestāstīt - ka tā ir vienīgā pareizā māksla un ka jēdziens - teātris, sākas ar viņiem. ;-)

"Lai arī es esmu no laukiem, nezināju, ka tādu viedokli izteikt nedrīkst.Tātad, esmu no nepareiziem laukiem." - lūk - te demagoģija; izraktenis, ja Jums labpatīk to tā saukt. Tad nav ko mētāties ar izrakteņiem. Un 'postmodernisms' nav manis izdomāts termins, tā ka, manis pēc, var pūt un maitāt Jums gaisu, kamēr nav vairs ko elpot. Man tīri labi iet pie sirds.

Es te kaut ko teikšu tāpēc , ka mani sasmīdināja doma- ja es zināšu, kas ir postmodernisms, tad man uzreiz kļūs pieņemama patvaļīga rīkošanās ar ne pārāk lielas tautas ģeniālāko dramaturģiskā mantojuma daļu. Smieklīgi, ka es to zinu, es pat saožu to pa gabalu no pieteikumiem un bildēm. Un tieši zināšana mani attur no teātru apmeklēšanas. Bet tas ir slikti pašiem teātriem. Kase nav tik pilna , kā ļaudis vēlētos. Vienīgais postmodernisma iestudējums, kuru pieņēmu pēc pilnas programmas, bija "Rollstein on the beach", diemžēl , tam bija tikai divas izrādes!

Jā,man Jums jāpiekrīt visu var traktēt , pie kam visādīgi.Jūsu zemtekstu (atļaušos teikt -neesošu) meklējumi, demagoģisko formu atklājumi, zemiskuma izrakteņi un, kā šķiet, tad apzināta teksta pārprašana mazliet gurdina. Termins "postmodernais teātris" pie mums ir tik apšļurāts un novalkāts, ka tas, kā Jūsu minētais augonis, pūstot še maitā jau gaisu. Lai biezo sniega segu pavasarī nomaina mēreni plūdi un seko svētīga sēja! Tad jau atkal tiksimies kādā izrādē, vēlams ārzemēs.

Tieši pirmā komentāra tekstu ar aicinājumu režisorei kaut ko taisīt pēc saviem motīviem pretstatot viņas darbam Brigaderes talantu un Maijā un Paijā ieguldīto darbu, vai arī 'apakšveļa, kas izrādās ārkārtīgi nepieciešama Danas Indānes bagātīgo studiju apliecinājumam' var traktēt arī kā personīgu apvainojumu. Tas, ka izrādes un dramatiskā teksta attiecības postmodernajā teātrī atšķirīgas no modernā teātra, par to nebūtu ko diskutēt, tā vienkārši ir. Tas, ka dažiem šis jaunais attiecību modelis neiet pie sirds, nav nosodāmi - tā ir viņu brīva izvēle[pat ja viņi nezin terminu 'postmodernais teātris' ar teksta un attiecību daudzveidību tajā, tā ir viņu brīva izvēle - nezināt]. Lai arī Doktors paskaidroja savu nostāju 'pēc motīvu' jautājumā, tomēr aizvien ne pierādīja, ne uzstādīja hipotēzi, ar kuras palīdzību šo postmodernā teātra īpašību, kas pati par sevi nevar būt ne laba, ne slikta, varētu ierindot izrādes vērtēšanas kritērijos. Tas ka viņam ir bēdīga pieredze skatoties uzvedumus pēc motīviem vien nenozīmē, ka tas būtu kāds izrādes analizēšanas kritērijs. Tas ir personīgās izvēles - iet vai neiet - kritērijs, nekas vairāk; pie tam visai dranķīga vispārinājuma formā - ja turpmāk Doktora izvēli iet vai neiet uz izrādi veicinās tikai tas, ka tā veidota pēc vai ne pēc kāda darba motīviem, tad viņš palaidīs garām arī patiesi labas postmodernā teātra izrādes.Tāpēc dranķīgs vispārinājums, ne jau tāpēc, ka Doktors būtu dranķīgs. Ar šādu vispārinājumu JRT nav ko meklēt, neatkarīgajos teātros arīdzan, un ārzemēs vēl jo mazāk. 'Žēl, ka tā sanācis', ja jūs pretendējat uz skatu no malas, kā vedina domāt jūsu komentārs - respektīvi, jūsu subjektīvais viedoklis par apspriežamo tēmu, tad nav īsti korekti savā vēstijumā izmantot demagoģijas formu, jo tā vērš uzmanību nevis uz apsriežamo tēmu, bet uz jūsu simpātijām/antipātijām pret citiem komentētajiem. Un kāda cita noniecināšana ietērpjot to neitrālas, relatīvas objektivitātes ietērpā ir visai zemiska, ja apzināta. Līdz ar to, jūsu komentārs nedaudz zaudē potenciālā vēstījuma vērtību.

Es arī paužu savu izbrīnu par iespēju spēlēt šo lugu veššā, jo to apsola attiecīgais foto. Izrādi "Izbrīns" nemaz nav analizējies, neesiet tik iekarsīgs, Zemniek! PAR MOTĪVIEM. Jā, šī mode jeb profesionāla indive, kas liek atainot literārus darbus "pēc motīviem" ir ļoti diskutabla. Lai arī es esmu no laukiem, nezināju, ka tādu viedokli izteikt nedrīkst.Tātad, esmu no nepareiziem laukiem. Centīšos neizplūst plaši. Gaļina Poļiščuka atļāvās Pūt, vējiņos izsvītrot trīs tēlus: Māti, Ortu un Ciepu, pa teikumam atstājot vien muzicējošajam ansamblim. Bez jelkādas atzīmes, ka tas NAV Rainis, tālāk sekoja "Spītnieces precības" pēc motīviem, gandrīz bez līdzības ar pirmavotu. Tad I.Ābele aptaisīja Blaumaņa "Pazudušo dēlu" gaterī. Skaidas vien putēja! Matilde bija kļuvusi Iņķa meita (?) un viņiem abiem kopā bija "interesantas" attiecības.Super, vai ne? Vēl M.Zālīte it jauki interpretēja Hotel Kristīnā Blaumaņa Ugunī. Kā nāca, tā nozuda.Tādu uzskaitījumu varētu turpināt. Jo trakāk sanāktu, ja klāt "pieķertu" vēl operu. Personisku aizvainojumu te neredzu. Domāju, ka ikviens jaunajai režisorei vēl tikai labu. Pasaule ir plaša, materiālu bez gala un katrs var brīvi sacerēt, ko vien viņš vēlas, jaunradīt. Ir teiciens: Būtu milti, ceptu pīrāgus, pannas nav, gaļu jau varētu aizņemties! Tāpēc domāju, ka te sanākusī runa nav par izrādi, bet par klasikas izmantojumu jauno un pavisam ne jauno režisoru darbā.