Pirmizrāde Viļa Lācīša romāna Stroika ar skatu uz Londonu iestudējumam

Autors gan jau pašā sākumā brīdina, ka viss uzrakstītais ir viņa fantāzijas rezultāts, taču celtnieka darbu Anglijā uz savas ādas neizjutušais kaut ko tādu nez vai spētu uzrakstīt, un vismaz iepriekšminētie skvoteri rauktu degunu, grieztu zobus, atrotītu piedurknes un solītu "parunāties ar to skribentu īstā Austrumeiropas celtnieku valodā".Padomju latvietībaAutors savu grāmatu dēvē par anekdošu krājumu – līdzīgi kā Jaroslava Hašeka _Šveiku_. Topošās izrādes režisors Mārtiņš Eihe to sauc par latvietībai atbilstošu skumji komisku gabalu. Ne gluži traģikomisku, bet skumji komisku. "Mēs cenšamies, lai izrāde būtu atraktīva un smieklīga. Protams, ne gluži tā, ka mētājam govju kakas kā lidojošos šķīvīšus un visa zāle rēc. Arī tādas izrādes ir Latvijā," saka Eihe, kuram satikšanās ar grāmatas autoru izrādījusies patīkamāka, nekā bija gaidījis, spriežot pēc celtnieku žargona pilnās un, kā recenzijā atzīmējis raidījuma _100 gramu kultūras _vadītājs Arno Jundze, "krietni parupjās un pēc mēnesi nemazgātām zeķēm smirdošās" grāmatas. Mārtiņš apjautājies Vilim, kad šis brauks mājās. "Un zini, ko viņš atbildēja? 1. aprīlī es braucu mājās," saka izrādes režisors, ar to norādot, ka Vilis Lācītis par mājām sen vairs neuzskata Latviju, bet Angliju, kur viņš gatavojas atgriezties tieši 1. aprīlī, pat nesagaidījis savas grāmatas iestudējuma pirmizrādi, un turpināt antropoloģijas studijas Oksfordas Universitātē."Kaut esmu redzējis uzvedumu tikai tapšanas stadijā, liekas, būs interesanti. Grāmatu izrāde, protams, neaizstās, jo viņi bija spiesti izmest daudz materiāla ārā, taču tik un tā liekas, ka veidojas jauks un izklaidējošs pasākums. Šī uzveduma ideja mani iedvesmoja pašam uzrakstīt lugu, līdz tam nebija ienācis prātā. Jācer, ka arī šī luga labi aizies," stāsta Vilis nedēļu pirms pirmizrādes. Luga _Pamodināt Lāčplēsi_ patiešām ir uzrakstīta, un pašlaik to izskata Rīgas teātri. Arī tā stāsta par latviešiem Londonā. Nodzīvojis gandrīz 10 gadus Anglijā, Vilis jau iemācījies paskatīties uz latviešiem no malas, un viņa vērojumi ir visai skarbi. "Kad tagad aizbraucu uz Latviju un pavēroju visu, kas tur notiek, caur citu prizmu, redzot tos daudzos protestus, man pielēca, ka attieksme Latvijā ir tāda, ka pūstošie Rietumi nāk un grauj mūsu morālās vērtības – uzspiež homoseksuālismu, narkotikas, vardarbību, masu produkciju, smacē Latvijas lauksaimniecību. Tas, ko Latvijā visi tagad no sirds aizstāv, faktiski ir padomju morālās vērtības, ar ko mēs esam uzauguši. Piecdesmit gadu Padomju Savienībā – gaišākie prāti nošauti, izsūtīti vai aizbēguši. Ļeņins laikam bija teicis: iedodiet man bērnus vecumā līdz pieciem gadiem, un pēc 25 gadiem es izveidošu komunistisku valsti. Bija priekšstats, ka cilvēks ir kā balta lapa un, ko tev sabiedrība ieraksta, tas tu arī būsi. Tā viņi arī centās darīt, un zināmā mērā tas ir sanācis. Katru, kurš pretojās, uzreiz – čiks – cietumā. Ārpus cietuma palika tie, kas vairāk vai mazāk ar to morāli varēja sadzīvot."Meklē vieglāko ceļuTik ļoti kā pēdējos gados cilvēku rindas Latvijā tikušas retinātas tikai tālajos četrdesmitajos, kad cilvēkus prom aizrāva karš, bēgšana uz Rietumiem un izsūtīšana uz Sibīriju. "Tur gan ir milzīga atšķirība – tā bija piespiedu aizbraukšana. Šajā gadījumā tā ir pašu izvēle – aizbraukt uz Angliju vai kur citur strādāt… Cilvēki var apvainoties, ja viņi grib, bet tā ir vieglākā ceļa izvēle. Varam paskatīties kaut vai uz Igauniju. Prasīju Vilim, vai viņš ir kādu igauni Londonā sastapis. Viņš saka: jā, kādu Igaunijas krievu varbūt. Mēs paši esam izčakarējuši to savu nākotni, braucot turp, kur var uzreiz nopelnīt. Tomēr šīs grāmatas bonuss ir tāds, ka tajā netiek ar ļaunumu stāstīts, cik te viss ir slikti un nekad nekā nebūs," stāsta Mārtiņš Eihe un atzīst, ka no daudzām grāmatas sižeta līnijām bijis spiests atteikties, lai iekļautos formātā "divreiz pa stundai", jo citādi būtu jāspēlē trīs vakarus, lai aptuveni 200 lapaspušu grāmata būtu aptverta pilnībā. "Šo to pamainījām vietām, lai etīdes labāk sakārtojas un nav pārpratumu. Piemēram, starp abiem sižetiem par narkotikām – kaņepēm un hanku – ielikām stāstu par seksu. Pavisam esam atteikušies no krimināllīnijas – to principā izsvītrojām – un koncentrējamies uz pašu Lācīti. Kā otro ņemam Nansenu – viņa vārdu atšifrējam kā "nonsenss". Viņi ļoti labi der kopā – viens, kurš mēģina kaut ko darīt pa īstam, bet otrs tikai ļaujas plūsmai. Kā stendaps jeb monogabals tas prasa baigo intensitāti. Darbs Normundam (izrādes aktieris Normunds Bērzs – aut.) nebūs viegls – divas stundas noturēt uzmanību."Kas ir latvietis?Aktieris Normunds Bērzs iejutīsies abu varoņu lomās, nebūs arī īpaši daudz dekorāciju, jo izrāde notiks nevis vienā vietā, bet katru dienu citur Latvijā – lauki ir patukšoti daudz sāpīgāk nekā pilsētas. Daudzfunkcionālās saliekamās metāla trepes, daži būvniecības instrumenti, fonā liels ekrāns, kurā paust tēmai atbilstošus vēstījumus – izvilkumus no _YouTube_, attēlus, skaidrojošās vārdnīcas utt. Piemēram, vietā, kur darba meklēšanas shēma Londonā tiek salīdzināta ar velosipēda principu – ka ir jāminas, jāminas, lai nenokristu, –, būs redzami veci velosipēdi ar milzīgiem riteņiem, kuri apstājoties tiešām ar vērienu apgāžas. Par to, ka tēma aktuāla un izrāde aizies, neviens nešaubās. Turklāt tēma tūliņ kļūs vēl aktuālāka, jo 1. maijā oficiāli tiek atvērts arī Vācijas darba tirgus, kur līdz šim latvieši strādāja lielākoties nelegāli, uzsver Mārtiņš Eihe, kura režijā Nacionālajā teātrī pašlaik tiek izrādīts _Karlsons, kas dzīvo uz jumta_, Ģertrūdes ielas teātrī – _Sāra Keina _un _Kāpēc es mīlu krievus_, tur viņš pats ir arī uz skatuves. Pēdējā – tāpat kā _Stroika _– ir monoizrāde, un arī tā mēģina atbildēt uz jautājumu: kas ir latvietis. Zināmā mērā latvieti raksturo arī _Stroika_. Precīzāk, latvieša uzvedību, nonākot starp poļiem, lietuviešiem, ukraiņiem un citiem, kurus padomju laikus piedzīvojušie vairāk uzskata par savējiem nekā angļus, kuru zemē šie austrumeiropieši ieradušies peļņā. Un viņus visus vieno nemācīšanās runāt angļu valodā, ja ikdienā bez tās var mierīgi iztikt, atrodoties savējo vidē gan darbavietā, gan mājās, kur pēc ilgām "rukāšanas" stundām lielai daļai paliek spēka vairs tikai pagulēt vai piedzerties… un rīta agrumā atkal celties, lai brauktu uz objektu rīt celtniecības putekļus un gaidīt darba laika beigas, kad viss atkal sāksies no gala. Mārtiņš Eihe cer, ka izrādes skatītāji vismaz pārcilās jautājumu par aizbraukšanu vai neaizbraukšanu no Latvijas.