Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā -2 °C
Sniega pārslas
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Sapņi bezgalībā. Andri Freibergu pieminot

Savu noslēpumu viņš ir paņēmis sev līdzi. Latvijā un pasaulē Andri Freibergu (14.10.1938.–17.10.2022.) mūžam atcerēsies kā vienu no emocionāli jūtīgākajiem teātra māksliniekiem

Pagājušajā sestdienā, 22. oktobrī, Rīgas Krematorijas Lielajā zālē mēs atvadījāmies no izcilā mākslinieka un skolotāja Andra Freiberga. Būdams Drāmas (Nacionālā) teātra mākslinieks inscenētājs (1965–1973), Jaunatnes teātra galvenais mākslinieks (1973–1992) un Latvijas Nacionālās operas un baleta galvenais mākslinieks (1993–2019), viņš ir veidojis scenogrāfiju vairāk nekā diviem simtiem iestudējumu Latvijas teātros un ārzemēs. Viņa sniegums ir novērtēts ar daudziem profesionāliem apbalvojumiem un Triju Zvaigžņu ordeni (2003).

Materialitātes atmiņa 

1971. gadā Andris Freibergs sāka strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā par pedagogu, izveidoja un vadīja Scenogrāfijas katedru (1994–2013), turpināja sadarboties ar studentiem arī prof. emeritus statusā. Pasaules teātra forumā – Prāgas kvadriennālē – LMA studentu ekspozīcijas ir ieguvušas divas zelta medaļas (2007, 2011), savukārt Andris Freibergs – Scenogrāfijas skolotāja balvu (2015).

Andris Freibergs ir dzimis Kuldīgas apriņķa Skrundas pagasta Videnieku mājās. Ieraksts mājas grāmatā liecina, ka viņa dzimšanas diena ir 1938. gada 14. oktobris, bet pases datums rāda 24. oktobri.

Andrim Freibergam patika šī garā dzimšana. Arī kā mākslinieks viņš veidojās pakāpeniski. Savus skolotājus Andris Freibergs godāja un pieminēja visu mūžu. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kuras dekoratoru nodaļā puisis iestājās 14 gadu vecumā, viņš sastapa modernisma arhitekti Martu Staņu. Latvijas Mākslas akadēmijā Andris Freibergs studēja Glezniecības nodaļas scenogrāfijas specialitātē, brīvdomātāju nozarē. Mākslinieka Gunāra Zemgala gleznieciskie uzdevumi ļāva raisīties fantāzijai. Zemgals savu diplomandu uzaicināja strādāt Drāmas teātrī. Te par Andra Freiberga trešo skolotāju kļuva kostīmu māksliniece Marga Spertāle. Gluži kā apkopojot visas ietekmes, scenogrāfa Oto Skulmes meita Džemma Skulme 1988. gadā rakstīja: "Andra Freiberga kolorīta izkoptība, faktūru bagātība ir reta spēja, kura piemīt vīrietim scenogrāfam, – absolūta rīkošanās ar kostīmu, pāri visam uzbūves pamatīgums un milzu mērķtiecība."

Andris Freibergs ienāca teātrī XX gadsimta 60. gadu vidū, kad PSRS mainījās politiskais kurss un aukstā kara atkusnī krievu valodā parādījās aktuālo ārzemju autoru darbu tulkojumi. 1967. gadā Maskavas Manēžas izstāžu zālē publika no jauna atklāja sava avangarda teātri. Poētiskajā, metaforiskajā skatuvē ienāca laikmetīgā māksla – konceptuālisms, performance, fotogrāfija, kino un sadzīves priekšmeti kā zīmes. No jauna izgaismojās materialitāte un tai piemītošā atmiņa.

Latvijā par pagrieziena punktu kļuva režisores Māras Ķimeles Liepājas teātrī iestudētā Tenesija Viljamsa luga Stikla zvērnīca ar Andra Freiberga metāla konstrukcijām būriem. Tie interpretēja Dieva pamestu nostūri, Sentluisas daudzstāvu namus, ugunsdzēsēju kāpnes un privāto telpu kā slazdu, manifestējot nošķirtību un vientulību. Pirmizrāde notika 1969. gada 8. februārī, par trim mēnešiem apsteidzot Dailes teātrī režisora Pētera Pētersona iestudēto Fjodora Dostojevska romāna Idiots dramatizējumu ar Kurta Fridrihsona "perforācijām".

Taču radošajā sacensībā un scenogrāfu konkurencē svarīgāks par laika mērvienībām ir uzskatāms Andra Freiberga subjektīvais skatījums. Tāpēc Pēteris Pētersons nosauca Andri Freibergu par "dzejnieku telpā", kas "sapņo bezgalībā". Par abu labāko kopdarbu kļuva Bernāra Marī Koltesa Roberto Zuko (1993) Jaunajā Rīgas teātrī. Latvijas Mūzikas akadēmijas Teātra nodaļas diplomdarbam scenogrāfs izlauza grīdu bijušās Minuta rūpnīcas telpās, lai pēkšņi paceltu postamentu ar titulvaroni, kuru atveidoja Ivars Stonins. Skatītāju acu priekšā burtiski no grīdas izauga piemineklis.

Zini, Andri... Jāpadomā 

Freibergs par Freibergu kļuva Jaunatnes teātrī. Viņa kopdarbs ar režisoru Ādolfu Šapiro sākās pēc tam, kad 1973. gadā uz Ļeņingradu pārcēlās scenogrāfs Marts Kitajevs, kurš ieteica savā vietā uzaicināt Freibergu. Kultūrpētnieks Solomons Volkovs sarunā ar dzejnieku Josifu Brodski Jaunatnes teātri ir nodēvējis par intelektuālo centru PSRS rietumos. Teātris, spītējot iekšējām nesaskaņām, sekmīgi darbojās līdz 1992. gadam, kad pēc toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula pavēles par reorganizāciju tas tika likvidēts. Teātri apraka dzīvu.

Ādolfs Šapiro bija Latvijā vienīgais politiskā teātra režisors, kas soli pa solim, no izrādes uz izrādi preparēja varas un kontroles mehānismu. Andra Freiberga mazā oāze atradās Lāčplēša ielas 37. nama 4. stāvā, kur varēja nonākt, izejot cauri tumšiem, gariem gaiteņiem, līdz beidzot pavērās telpa ar stikla jumtu. Altāra vietā te bija divas maketa kastes. Otrā kaste parādījās 1977. gadā, kad Daile pārgāja uz ēku Ļeņina (Brīvības) ielā, "jaunatnei" atstājot gan telpas, gan savu vēsturiski sastrādāto maketu. Uz Andra Freiberga darbnīcu nāca gan kolēģi, gan studenti, un šeit nekad nebija par šauru, lai dzertu tēju vai kafiju. Pie maketa atradās bāra krēsls, uz kura mēdza uzmesties Ādolfs Šapiro. Viņš pīpēja: "Bet zini, Andri… Jāpadomā…" Viņš nepieņēma pirmo piedāvājumu. Andris Freibergs teica: "Šapiro dušī", – atceras scenogrāfs Ivars Noviks. Tieši no Ādolfa Šapiro Andris Freibergs iemācījās notikumus un pārdzīvojumus saprast un aptvert pilnā apjomā. Savukārt režisors novērtēja scenogrāfa īpatnību meklēt poētisko vispārinājumu un neuzspiest spēles noteikumus.

Latvijas kultūras kanonā ir iecelts Gunāra Priedes Centrifūgas iestudējums (1985). To pirmizrādīja, pirms PSKP CK ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs bija pieteicis kursu uz pārbūvi un atklātību. Minimālās darbības un garo tekstu dēļ Ādolfs Šapiro Priedes lugas uzskatīja par antidramaturģiju, taču viņu piesaistīja autora patiesā intonācija. To, ko dramaturgs noklusēja, nospēlēja mizanscēnas bez vārdiem. Izrādē tika izmantota slīpā grīda no Pēra Ginta iestudējuma. Grīdu pacēla vēl par pusmetru augstāk tā, ka gandrīz nevarēja staigāt. Dinas Kuples latviete Irma un Rūdolfa Plēpja vācietis Gothards uz tās nodejoja savu neiespējamo kara laika valsi. 1949. gada masveida deportāciju iemiesoja lopu vagons. Bīdāmās durvis, neredzamas rokas virzītas, aizcirtās asi un noteikti. Tumsā noslāpa dzīves telpa un izgaismojās bēniņi ar zārku. Tajā Alfrēda Šnitkes sonāti griezīgi čīgāja un bungoja laikrāža marionešu pāris – Nāve un Stārķis.

Viss sākas ar objektivitāti 

Visplašāko starptautisko rezonansi ieguva Bertolta Brehta Trešās impērijas bailes un posts (1985). Ādolfs Šapiro par sākumpunktu izvēlējās frāzi no ainas Sieva žīdiete: "Viss sākas ar objektivitāti." No aģitācijas teātra parādījās izrādes virsraksts. Kabarē priekšnesumos moralizējošo songu vietā dziedāja 30. gadu vācu liriskās dziesmas, un vispārējo nācijas pacēlumu izteica gaiši jaunieši, kas ņipri mina velosipēdu pedāļus. Izrādījās, ka varmāka un upuris atrodas savstarpēji maināmās pozīcijās. Finālā jaunieši minās tieši pretī skatītājiem.

Kad tika iznīcināts Jaunatnes teātris, Ādolfs Šapiro aizbrauca uz Maskavu. Andris Freibergs atrada izlīdzinājumu ar savu režisoru pēc desmit gadiem Tallinas Pilsētas teātrī. Tika iestudēts Ivana Turgeņeva romāna Tēvi un dēli dramatizējums (2002). Pagraba situācija noskaņoja dzīļu konfliktam, kurā pārbaudītas vērtības noliedz vecāku izlolots bērns.

Kontrapunkts nebija jāmeklē. Andris Freibergs un Valentīna Romanovska bija zaudējuši savu vienīgo dēlu Kārli. Šis visbriesmīgākais notikums Freiberga mūžā palika līdz galam neizsāpēts. Pret to sabirza visa pasaules godība un skatuves uzburtās ilūzijas. Tukšumu nekas nespēja aizpildīt. Ādolfs Šapiro līdzjūtībā toreiz rakstīja: "Tomēr neaizmirsti, ka tu esi Liels mākslinieks, un viss, lai ko tu darītu, – attaisno šo zemes dzīvi un atmiņas par tiem, kam mēs esam parādā."

Režisors Tēvos un dēlos neiestudēja vārdus, bet kopējo melodiju, kurā igauņu valoda un Džuzepes Verdi operas Rigoleto mūzika tika sajaukta ar vistu kladzināšanu, radot darbīgi pacilājošu jūkli, kas ielīksmina vārdu "armastus". Andris Freibergs pagraba grīdu un betona stabus ietina sizala matērijā. Uz stabiem bija redzami kādi trīssimt tauriņi. Pirmo cēlienu spārnoja smiekli, otrajā skanēja šņuksti: bēru procesijā kapos vasaras tauriņi pēkšņi pārtapa mirušās dvēselēs un pacēlās Gļeba Fiļštinska izgaismotajās debesīs.

No iespaidīgā darbu saraksta Andris Freibergs mēdza izcelt kādas desmit izrādes. Tiesa, izrāžu desmitnieks mēdza nepārtraukti mainīties kā kaleidoskopā. Par visu var uzzināt Margaritas Ziedas grāmatā Andris Freibergs (2015, apgāds Neputns).

Otrā plāna spēle

Vairāk par operu Andris Freibergs mīlēja baletu, uzskatīja sevi par minimālistu un izmantoja galvenokārt gaismu partitūru, kas varēja arī atkāpties no mūzikas un veidot paralēlu otrā plāna spēli. Savukārt operas žanrā būtu jāizceļ Džordža Gēršvina Porgijs un Besa (1973, diriģents Eri Klass, režisors inscenētājs Izrails Pekers, režisore Irēna Jasliņa). Te industriālā scenogrāfija un seksapīlie kostīmi ienesa ilgi gaidīto svaigumu opernama noturīgajā vizuālajā tradīcijā. Par saliedēti krāšņu notikumu kļuva Georga Frīdriha Hendeļa baroka opera Alčīna (1998, diriģents Andris Veismanis, režisore Kristīna Vuss). Skatītāju sajūsmu izraisīja Riharda Vāgnera Klīstošais holandietis (2003, diriģents Ģintars Rinkevičs, režisors Andrejs Žagars) ar mistisko miroņu kuģi: izgaismojoties vraka sienai, atklājās skatienu stindzinoša krava – četru stāvu kolumbārijs ar savīstītiem līķiem.

No režisoriem vēl gribētos pieminēt lietuvieti Ģintaru Varnu. Sadarbība ar viņu sākās Latvijas Nacionālās operas un baleta teātrī un turpinājās Kauņas Drāmas teātrī. Triptihu par metafizisku ceļojumu cilvēka dzīlēs veidoja Jūdžina O’Nīla Sēras piestāv Elektrai (2009), Fjodora Dostojevska romāna Noziegums un sods dramatizējuma iestudējums (2003) un Žana Lika Lagāra Tālā zeme (2001). Tajā Sauļus Balanda atveidotais Luī pirms nāves cenšas nokārtot emocionālos parādus, atvainoties par meliem un saņemt piedošanu. Apziņas plūsmas atmiņām Andris Freibergs izveidoja nakts ātrvilciena sienu, metāla gultas ar spilveniem un šķembām, ko uzber starp sliedēm. Vienā no spilveniem porolons tika piepildīts ar ūdeni. Kad bijušais mīļākais to pacēla virs Luī galvas, nolija asaru lietus. Mīlestības trūkums un vientulība.

Ģintars Varns teica, ka Andris Freibergs bija "emocionāli jūtīgākais partneris", kādu viņam ir nācies sastapt.

Definējot savu scenogrāfiju, Andris Freibergs piesauca saplūšanu: "Esmu iemācījies īstenot būtisko domu. Tā sākas ar idejas piedāvājumu, grēksūdzi… Izvelkot no dramaturģiskā materiāla esenciālās sakarības, līdzības, paralēles, saproti, ka pastāv kopīgais, bet kopīgajā ir jāmeklē atšķirīgais. Mīlestības spektrs, dvēseļu stāvokļi ir tik dažādi." Andris Freibergs aizejot savu noslēpumu paņēma sev līdzi.

Visdziļākā līdzjūtība Valentīnai Romanovskai, mākslinieka tuviniekiem un visiem viņa teatrālā talanta cienītājiem.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja