Ziņa, ka Spēlmaņu naktī balva par mūža ieguldījumu tiks Jānim Dreiblatam un Rihardam Rudākam, ļoti sildīja manu sirdi, kurā liela un neaizņemama vieta ir Liepājas teātrim un tikai mazliet mazāka – Valmieras teātrim. Abi šie vīri pieder pie tiem dzīves laikā iegūtajiem cilvēkiem, ar kuriem nav nepieciešams tikties katru dienu, bet ir skaidra pārliecība, ka svarīgos brīžos raudzīsimies vienā virzienā. Uzdrošinos domāt, ka gan ar Jāni Dreiblatu, gan ar Rihardu Rudāku esam darba biedri šā jēdziena visbūtiskākajā nozīmē un uzsverot abus vārdus. Jo mūsu kopības pamatā ir teātris, darbs, bet arī tāda ļoti silta abpusēja uzticēšanās. Neviens no viņiem mani nepievils, un es, cerams, nepievilšu viņus. Tomēr šis stāsts būs par Jāni Dreiblatu. Vai, pareizāk sakot, Jēni, jo kopš laika gala viņu teātrī sauc tikai tā.
Ironija un sirds, kas plīsīs
Jēnis ir tāds… ačgārns aktieris, un ir tīri brīnums, ka viņš vispār ir nonācis uz skatuves. Ļoti mierīgs cilvēks, varētu domāt, ka pilnīgi bez temperamenta vai arī ar aktieriem netipisku savaldību tur to ciešos grožos. Ar asu, ironiski ievirzītu prātu, un tas arī aktiera darbā ir tikai par traucēkli. Oļģerts Kroders par tādiem aktieriem teica, ka viņi ir par gudru, jo katru reizi, kad jāļauj vaļa jūtām, iedomājas – nu ko es tā ākstīšos. Bet tas Kroderam pašam nemaz nav traucējis ar šā tipa aktieriem strādāt un dabūt no viņiem ārā emocijas, par kurām tie varbūt i nebija nojautuši.
Pie Oļģerta Krodera Jēnis ir nospēlējis Poloniju otrajā Hamletā (1984) un divus Čehova dakterus – Dornu Kaijā (1987) un Čebutikinu Trīs māsās (2001), un tās visas bija aktieriskas veiksmes. Jo, pieņemu, Kroders, labs cilvēku pazinējs būdams, prasīja no Jēņa nevis atklāt tēlojamā varoņa jūtas, bet slēpt tās, un tas tad arī bija tieši īstais uzdevums. Polonijam – neuzbāzties, nelīst priekšplānā, bet, viegli ķiķinot, raustīt leļļveža striķīšus. Dornam – sastingt un iekapsulēties, lai nesaskartos ar pārējiem, kas cits citu mīl, nesaņemdami pretmīlu, lai nevajadzētu viņus žēlot, jo tad pašam plīsīs sirds. Un vēl – šajā lomā bija Jēnim tik ļoti raksturīgā dziļā neērtības sajūta, redzot otra cilvēka pazemojumu. Dreiblata Čebutikins ne pārāk veiksmīgajā Trīs māsu uzvedumā bija tas tēls, kuram visvairāk gribējās just līdzi. Aiz avīzes noslēpies, viņš neatrāva skatienu no kādreiz mīlētās sievietes meitām, visu redzēja, visu saprata un neko nespēja mainīt šajā izplinderētajā dzīvē.
Sāpes zobratu aizsegā
Otrs nozīmīgs režisors Jēnim, man liekas, ir bijis Nauris Klētnieks. Līdzīga ironiska prāta cilvēks, Klētnieks pagājušā gadsimta 80. gados bija intelektuālā teātra spilgtākais pārstāvis Latvijā. Stagnācijas laiku viņš skatīja kā tādu absurda drāmu – bezgalīgu, neizprotamu, mehānisku. Frīdriha Dīrenmata luga Spēlējam Strindbergu (1982) bija tā laika kvintesence, un Jēņa Edgars – šīs kvintesences koncentrāts. Tā bija tīra manta. Neiespējami aizmirst Edgara stīvās, pilnīgi mehāniskās kustības, aiz kurām paradoksālā kārtā varēja nojaust, kā un kāpēc cilvēks ir kļuvis par mašīnu un ka tai, zobratiem lūstot, arī sāp.
Savukārt Valdis Lūriņš un Dž. Dž. Džilindžers ir režisori, kas ļāvuši šo grožos turēto temperamentu palaist vaļā, jo pašu aktieri noslēpuši aiz drošas maskas. Pilnīgs šedevrs bija Jēņa marasmātiskais ķeizars Francis Jozefs Lūriņa brīnišķīgajā Šveika uzvedumā pašā atmodas priekšvakarā. Tai izrādē bija tik daudz ķecerību, ka tauta brīvdabas izrādēs gavilēja! Starp daudzajiem tēliem Francis Jozefs, impērijas vadonis ar idiota smaidu un pārliecību, ka viņa pakļautās tautas laimē līgo, bija reti precīza un laikmetīga politiskā satīra. Un tad to milzīgo melošanu un klaču prieku, ar kādu Jēkaba Janševska lugā Precību viesulis (2000) Jēņa Pēterene kopā ar Jāņa Kuplā Tēvini tērgāja, vecu meitu klīrībā acis uz puišiem mezdamas un pagasta dzīvi kārtodamas! Lūriņš ļāva prātīgajam Dreiblatam paslēpties aiz ģeķa maskas, un atlika tikai brīnīties par aktiera fantāziju un brīvību. Toreizējās brīvības atskaņas bija redzamas arī Džilindžera iestudētajā Killera dienasgrāmatā (2007), kad uz skatuves parādījās pats galvenais mafijas šefs bārbijrozā mētelī un hūtē, gredzenotos pirkstus lauzīdams un "ģēlas" kārtodams.
Ar mugurām kopā
Tomēr ir vēl kāda joma, kuras dēļ Jānis Dreiblats ir godam pelnījis balvu par mūža ieguldījumu. Mēs braucām ziemas vakarā teātra volgā no Rīgas uz Liepāju, Jēnis bija tikko Kultūras ministrijā apstiprināts par teātra direktoru, un pretī brauca bruņumašīnu kolonna. Tas bija 1991. gada janvāris, un nākamajā vai aiznākamajā dienā Viļņā lija asinis. Tā sākās septiņi ārprātā smagi gadi, kad viņš bija Liepājas teātra direktors. Jo neatkarība, ko bijām gatavi sagaidīt "kaut pastalās", atnāca arī ar "cauriem zābakiem", juka un bruka tautsaimniecība, un kultūra tai līdzi. Man bija sajūta, ka Jānis Dreiblats ar toreizējo galveno režisoru Herbertu Laukšteinu stāv ar mugurām kopā un kaujas par teātra izdzīvošanu. Jo tā nebija cīņa, tā bija tieši kaušanās, kurā visi paņēmieni ir derīgi, jo likumi ir nobrukuši, bet pamati zuduši. Un teātris izdzīvoja. Jānis Dreiblats, Jēnis, ir viens no Liepājas teātra stūrakmeņiem. Tas patiešām ir teātra pamatos iemūrēts mūžs.
Spēlmaņu nakts ceremonija skatāma 23. novembrī plkst. 21.25 LTV1