Teātris atcerējies – esam mirstīgi

jau sen brīnos,kāpēc gan tie jaunie režisori izskatās tik neveikli un neveselīgi.Neprot ne sēdēt,ne stāvēt,ne sarunāties..Balsta galvas rokās,kasa kājas atbildot,dažs pat valodu rausta.Neesmu tik ļoti sena,bet atceros laikus,kad tādus nemūžam neuznemtu teātra fakultatē. Bet šie-it kā kopā ar aktieriem mācijušies,bet cilvēkiem rādīt nevar.Un neticas jau,ka arī aktieriem,kam jaattaisno viņu eksistence var būt par autoritātēm un padomdevējiem

Undīne Adamaite: "Šosezon pa īstam sapratu Lilijas Dzenes kādreiz teiktos vārdus – neviens tā nepriecājas par aktiera veiksmi kā kritiķis." Labi, ka atcerējās Liliju Dzeni, taisni brīnums pasaulē, kurā dominē pieņēmums- viss sākas ar mani. Un labi, ka Adamaites k-dze nezin, ka Lilija Dzene īsi pirms savas aiziešanas mūžībā izteicās visai zīmīgi: latviešu teātris ir tiktāl degradējies un atteicies no profesionalitāti raksturojošiem pamatiem, ka vairs negribas turp iet. Lai arī Lilija Dzene labprāt draudzīgi komunicēja ar savām aroda dāmām, tomēr aizvien bija arī savrupa, nepieļaujot savas iekšējā pasaules un zināšanu sajaukšanos daiļrunātāju organizācijas gogelmogelī. Šodien par Lilijas Dzenes līdzinieci var minēt vienīgi Valdu Čakari. Manprāt taktiskāko, iejūtīgāko un gudrāko no visa , tā saukto, zinātnieču stropa. Tā kā mums zināma un ikdienas lietošanai pieejama Solvitas Āboliņas, Artusa Kaimiņa ( drusku aktiera, spēcīga Žirinovska k-ga līdzinieka, konkurenta)...plosīšanās, tad aizvien vairāk acīs krīt dažādu izlēmēju, pašiedomātā augstākā ranga kritizētāju, balvu radītāju un dalītāju uzpūtība. LTDS priekšēdētāja Gaismiņas- Šiliņas k-dze, šķiet, drīz būs jau veiksmīgi piemirsusi, ka par viņas galveno rūpestu vajadzētu būt pašas aktieriskajām kvalitātēm. Manuprāt, vajadzētu atjaunot ordeņu un nozīmīšu, goda rakstu darināšanu un piešķiršanu tautas druvas radošākajiem darbiniekiem. LTDS izveidot jaunu sekciju, iesaistot tur, protams, mūsu viedās teātra caurskatītājas, kas štempelē jaunās balvas.

Kā man apnikusi to dažu niecību atvieglošanās savos komentāros!

Un vismieklīgākais, ka ar to jauno paaudzi nu tik cerīgi nemaz nav. Tikai kaut kā pret viņiem tās, kuras mums pēc štata skaitās kritiķes, jūtās autoritātes...Tā teikt, patroneses. Ar Hermani, vai Kairisu, kuri ir vīrieši pašos spēka, tai skaitā radošā, šitais mātišķais pārākums neiet cauri. Tos par klēpja pūdeļiem nepataisīsi... Tur ir cits agresijas līmenis un pašapziņas līmenis. Infantīla kritika pavelkas uz infantīlu režiju. Un kur nav infantīli, tur jau ir senīli... Kā man pietrūkst NN!

Piesātināta, tipiska, izteikti nevienmērīga, daudzšķautņaina, saturīga. Un tad pienāk brīdis, kad ar izrādēm veidojas personiskas attiecības, ne tikai profesionālas. Jā...

Izpildīgi esat, ka vai nu! Vai SR personiski piezvanīja vai Adamaite pati "lūdza" aizvākt komentārus sāņus. Lai paliek par mūžībā aizgājēju un Pjafu, tā kritiķēm drošāk, vai ne?

Latviešu teātra kritikai arī būtu laiks par mirstību iedomāt, vislabāk būtu, ja savu tukšfunkcionēšanu apzinātu, kas barojas kā vampīri no citu darba un asinīm. UZ KATRU AKTIERI DIVI KRITIĶI! Visprecīzāk būtu kvalificēt kā liekēžus. Zviln izrādēs, muti šķoba , acis bola, nu tik būs! Kas būs? Vispirms gribētos atgādināt, ka šad tad uzvēdījusi ideja, ka visām/ siem kritiķiem pašiem vajadzētu elementāri apgūt aktiermeistarību, režiju un apliecināt to praktiskā darbā, aivien aizslīdējusi tālēs dūmakainajās. No tā, lūk, bail, kā pakulām no uguns. Svarīgi tikai viens- saglabāt visziņu, sapratēju statusu. TEORETIZĒ. LEMJ cilvēku likteņus, Taisa Spēlmaņu naktis, papriekš "draudzīgi" nominējot. Aktieriem un teātra cilvēkiem būtu laiks piešķirt varu un lemt par tiem lēmējiem, kuriem vispār būtu tiesības kaut ko lemt vai pievērsties darbam, kas ir ar jēgu. Nupat īpašu pretīgumu izraisīja SR veiktais režisora Nastavševa personības preparējums Satori vietnē pa JRT Ezeru izrakņājoties. Pamēģiniet jūs tādā pat stilā uzrakstīt par pašu patronesi, pārplīsīs, sadegs taisnības ugunīs. ( Turpat blakām otra strēmele "ejiet dirst skatītāji!" Profesores mūsdienīguma apliecinājums. ) Tā viņas pa kārtai turpina pļukšķēt, turēdamas un sludinādamas sevi kā galējo instanci. TEORĒTIĶES! Mizas no SR koka. Skatot jaunās nominācijas, uzkrītoši, ka vidējās paaudzes mums nav. Ir jaunie, patvaļīgie un tad tās teorētiķes- bla, bla, bla. Galvenās, atvainojos, tā sūda maisītājas. Katrai savi favorīti. Karstākās vēlmes nepiepildās. Tādēļ apzinos, ka velti cerēt uz "zemestrīci" vai kādiem "plūdiem", kas radītu TEĀTRA BRĪNUMU, uz vismaz pāris gadiem latviešu teātri atsvabinot no kritiķu steburošanu mākslas pasaulē.

Nezinu, cik šīm dāmām gadu, bet tik impotenta senilitāte viņu vērtējumos un spriedumos liek minēt, ka pirmajam simtam jau krietni pāri.

Atkal čalojušas "meitenes" vien. Putnu kūts turpinās un nebeigsies, SR slava, tāpat kā Lielajam Oktobrim! Protams divi kopmēģinājumi par raini slavējami, jo tas ir Eiro mērogs ar eirorubuļiem. Nekad nav bijis tik sarežģīti baudīt teātri. Zāles, brīvdabas pillā, paldies dievam, cilvēki vēlas izrauties, iet, bet izrāžu kvalitāte kopumā, kā veseleums grūti slavējami, dzīvojam uz aktieru panākumiem, jo dzīve rit, bet plakanā, bezjēgas, sexīgā pasaule stumj prom. profesionalitātes kritums, ko aizsegt nevar nekāda tērgāšana.