Nepiefrizēts un viegli uzliesmojošs bija Viktors Jansons. Viņš prata dabūt dzīves esenci. Savās monoizrādēs, par kādām pārvērtās viņa lekcijas Latvijas Mākslas akadēmijā, Viktors savienoja faktus ar iztēli un brāzmainu temperamentu. Viņa vīrišķībā izpaudās puika no laukiem, kurš bija pļāvis, ecējis, tīrījis kūti un kuram neko tukšu un mirlīgu iestāstīt nevarēja. Viņam bija drošs pamats.
Lielu garu klātbūtne
Savu profesionālo ievirzi Viktors saistīja ar Mazsalacā sastapto mākslinieci Otomiju Andersoni. Viņas stāstos uzburtajā Pēterburgā Viktors ieradās 1972. gadā, lai mācītos Ļeņingradas Kultūras institūta režijas fakultātē. Savam pedagogam režisoram Vladimiram Mališickim viņš teica: "Teātris būvējas caur formu, scenogrāfiju, telpu. Uzbūvēsim teātri!" Pēc kopīga laboratorijas darba viņi nodibināja Ļeņingradas Jaunatnes teātri (1979–1982). Šī arēna Fontankas krastmalā 14 īsā laikā ieguva spēcīgu rezonansi. "Ar ķermeni uzvibrēja. Tas nebija psiholoģiskais zīmējums, attiecības vienam pret otru," teica Jansons.
Milzu iespaidu atstāja lielu garu klātbūtne. Semiotiķis Jurijs Lotmans pēc Borisa Gollera lugas Simts brāļu Bestuževu (1975) iestudējuma teica: "Tas ir neiespējami. Šāda zīmju sistēma iepriekš nav izmantota." Dekabristu tēma nebija aizliegta, bet tā nebija arī vēlama no garīgā un uzdrīkstēšanās aspekta. Precīzas norādes deva akadēmiķis Dmitrijs Ļihačovs, kuram toreiz neļāva strādāt universitātē. Kinovēstures pasniedzējs Pinhasovičs Viktoram ieteica lasīt Sergeju Eizenšteinu, īpaši bija jāpievērš uzmanība Saljēri tēlam. "Man saslēdzās – dramaturģijas sacerējums ir līķis, kas ir jāuzšķērž, jāpārmontē, jārada jauns tēls. Izlasīju Eizenšteina sešus sējumus. Pirms tam Eizenšteins nekad netika pieminēts. Arī virtuves sarunās ne. Eizenšteinam bija scenogrāfijas pamatkods." Kad Jansons teātri atstāja, tas beidza pastāvēt.
Līdzās ekstrēmai izdzīvošanas pieredzei – sūtījumi Viktoram Jansonam bija jāadresē pastā pēc pieprasījuma – viņš pieminēja dzīvošanu Mališicka un viņa sievas Nadeždas Barišņikovas (dejotāja Mihaila Barišņikova pusmāsa) ģimenē. Kad Mihails Barišņikovs pārbēga uz Kanādu, Nadežda paņēma brāļa suni Foku, un Viktors par suni rūpējās. Blakus vienmēr bija Barišņikova tēls.
Čiekurs no Vāgnera dārza
Ar savu spīvo dabu un nelāgo ieradumu aizcirst durvis Viktoram bija grūti atrast vietu kādā no Latvijas teātriem. Valmieras Drāmas teātrī uz kādu laiku viņu pieņēma režisore Māra Ķimele. Viņai ir maģiska frāze – lasi lugu! "Lai saprastu kliedziena intensitāti – lasi lugu! Nedomā abstrakti!" Veltījumā Mārai Ķimelei jubilejā Viktors žurnālā Teātra Vēstnesis rakstīja: "Izmisumā esmu kliedzis, depresīvi klusējis, sviedis pret sienu lugas eksemplāru, lauzis izbrāķētos maketa variantus – un – lādējis viņu šīs vienas vienīgās frāzes dēļ." Tapa Antona Čehova Tēvocis Vaņa (1983), Deila Vosermana Kur dzeguze ligzdu vij (pēc Kena Kīzija romāna, 1984) un citi iestudējumi.
Sākās Atmoda. 1988. gadā Kristīnes (dz. Prodnieces) un Viktora Jansonu ģimenē piedzima dēls Toms. Tajā pašā gadā Viktors atklāja video. Viņš pieteicās Rīgas Videocentrā pie mākslinieciskā vadītāja Augusta Sukuta un direktora Māra Gaiļa. Ar viņu, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja naktssargu, sastādīja līgumu kā ar mākslinieku. "Sajutu, ka esmu cilvēks, kas runā citā valodā."
Augusts Sukuts gribēja nestandarta cilvēkus, kam nebija kino pieredzes. Un Viktoram tādas nebija. Viņš iesaistījās Arsenāla veidošanā ar idejām. Par to lasām Augusta Sukuta un Kristīnes Matīsas grāmatā Kādas ķecerības vēsture (2009).
Jansons uzrakstīja scenāriju muzikālai filmai Augšāmcelšanās (1989) par Jāņa Erenštreita vadīto Emīla Dārziņa Mūzikas skolas zēnu kori. Būdams šīs filmas režisors, Jansons aizdomājās par fantastisko reālismu. "Teātrī viss vērsts uz konusu, skatos perspektīvā, zīmēju trīsstūri, saku – tas ir mans teātris. Kino otrādi. Meklējot filmēšanas vietas, jāredz gan kopplāns, gan vidusplāns, gan tuvplāns." Jansons nedokumentēja, bet inscenēja. Viņa filma Kanta kaps (1991) ir nedramatisks darbs nedramatiskā valodā ar Oļģertu Kroderu filosofa lomā. "Mēs runājām, klusējot katrs par savu dzīvi." Filmēja Nidas "tuksnesī", Dancigā kādā tukšā un baltā katedrālē. Jansons viegli pārlēca pāri faktiem un uzdāvināja Kēnigsbergas vientuļniekam dēliņu.
Kad tapa kinoteātris Andalūzijas suns (K.Suns), Jansonu kā konceptuālu autoru Augusts Sukuts iesaistīja arhitektes Zaigas Gailes komandā. Sekoja Žaņa Lipkes memoriāls, kam pirmo impulsu Viktors guva no Herca Franka filmas Ebreju iela. Bija dabiski, ka Jansons ienāca arī Vāgnera mājas atdzimšanas projektā, kopā ar Māri Gaili devās uz Baireitu un no Vāgnera dārza atveda čiekuru, kas vainagos Vāgnera teātri. "Viņam bija fantāzija, pasaule, kurā visam nevarēja ticēt, domu gājiens bija citādāks. Daudz esam sēdējuši birojā pie Vāgnera projekta. Palika šņabja pudele, kuru viņš neizdzēra," saka Zaiga Gaile.
Mīļie labie, gaišie
Viktors Jansons sadarbojās ar muzejiem. Kamertelpas ir piemērotas poētiskam ekstrēmismam. Jāņa Akuratera mājā kopā ar komponistu Juri Kulakovu veidoja monoizrādes, savu alter ego viņš saskatīja dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka tēlā.
Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas vadītājam Andrim Freibergam Jansonu kā režisējošu scenogrāfu ieteica Ilmārs Blumbergs. Kopā ar studentiem Jansons preparēja Edvartu Virzu, Antonu Čehovu, Mihailu Bulgakovu, Semjuelu Beketu, izstrādāja konceptus studentu ekspozīcijām Prāgas scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadriennālei, kurā tika plūkti lauri. "Pirms tam biju domājusi, kā tas būs, tikko esam bez Freiberga, tad bez Jansona... Sajūtu var salīdzināt ar milzīgu, tukšu, bet gaišu telpu, kurā pēkšņi atmiņā uznirst Viktora trāpīgie teikumi un izteicieni. Tie būs uz palikšanu. Daudz tika spriests, runāts, strīdēts, un vienmēr tam ir bijusi jēga. Kaut dažkārt tas tika saprasts pēc tam. Viktors teica: "Mīļie, labie, gaišie." Un tādiem mums būt, bet vienmēr meklēt katrai idejai "pretsitienu", lai iecere nekļūtu "putraimaina un vecišķa"," saka scenogrāfe Monika Korpa (Pormale).
Viktors koķetēja, kad teica, ka pirms darba Stikla kātedrā (viņš uzturēja īpatnēju izteiksmi un lietoja apvidvārdus – Rūvene, slarbenāju tēja, roidas) zinājis "tikai špicglāzīti un kortelīti, bet pastrādājot atvērās vesela pasaule". Viņš ir Arsenāla galvenās balvas Maģiskais kristāls idejas autors, Sergeja Eizenšteina Stikla nama struktūru Jansons ieviesa arī izstādēs. "Kad stiklu vajag eksponēt, tas nav vienkāršākais uzdevums, tā vispirms ir enerģija, un stikls ir ļoti agresīva parādība. Tev ir jāatrod centrālā ass. Centrālā ass sastāv no diviem trim objektiem, pret ko tu atduries, ienākot iekšā... Kāds ir pretsitiens," atceras stikla māksliniece Vineta Groza.
Viktors Jansons bija savdabīgs un iedvesmojošs talants. Viņa āriene, kurā apkārtējie redzēja Mozu, Kārli Marksu vai teātra līderi Karabasu Barabasu, piesaistīja fotogrāfus. Pats Viktors uzskatīja, ka viņa daba – skatīties mākoņos un triekt brīnišķīgas lietas – ir redzama fotogrāfa Leonīda Tugaļeva bildēs. Viņš gribēja tikt izvadīts no pareizticīgo baznīcas Alojā.
Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!
Visdziļākā līdzjūtība Viktora Jansona tuviniekiem un visiem, kas mākslinieku cienīja un mīlēja.