Teātra maģija ir arī trāpīt laika nervā, un tas nervs jeb sāpju punkts ir tik mainīgs… Kā jūs plānojat teātra repertuāru?
Obligātais saraksts - klasika, oriģināldramaturģija un kaut kas no pasaules jaunajiem tekstiem. Tas ir jebkura teātra pamats, lai viņam vispār būtu jēga dzīvot un tiesības saņemt valsts dotāciju.
Nevis - kases gabali un māksla?
Noteikti nē, tā nu gan manā laikā nav bijis nekad. Piemēram, rudenī Varim Braslam būs kases gabals - Brendana Tomasa Brazīlijas krustmāte - īsta, tīra situāciju komēdija, bet tā ir klasika. Bez atlaidēm.
Protams, astoņas Holivudas filmas, neskaitāmās pasaules teātru variācijas, cik daudz izcilu aktieru Čārlija tantes lomā spīdējuši - sākot ar apburošo Džeku Beniju, beidzot ar lielisko Aleksandru Kaļaginu! Plus vēl tā ir specifiska žanra - travestijas jeb pārģērbšanās klasika.
Un Valmierai tās ir arī vēsturiskas, romantiskas atmiņas -pirms, ak kungs, divdesmit gadiem krustmāmiņas lomā bija Tālivaldis Lasmanis. Tagad - Ivo Martinsons.
Plānojot sezonas izrādes, vispirms rēķinos ar mūsu «trim vecajiem» - Deiču, Braslu, Kroderu, ko viņi gribētu iestudēt. Tad Viesturs Meikšāns. Un tad - kāds viesis.
Un kā ar viesizrāžu plānošanu?
Tas diemžēl kļuvis par ļoti dārgu prieku. Kultūrkapitāla mērķprogrammai viesizrādēm Latvijas reģionos nauda nogriezta līdz minimumam. Skumjākais, ka tie lauku kultūras nami tukši nepaliks - tur uzreiz būs klāt Koru kari, Dziedi vai dejo ar zvaigzni, Dziedošās ģimenes un visi šie bla-bla-bla. Par dempinga cenām. Bet cilvēkiem naudiņas ir tik, cik ir. Kroders nevar konkurēt ar Koru kariem. Teātris kā padomju laikos peļņā uz laukiem vasaras beigās nevar braukt - mēs taču esam labprātīgajā piespiedu bezalgas atvaļinājumā.
Katastrofāli ir tas, ka kultūrai ir jāattaisnojas par to, ka tai nepieciešami līdzekļi. Turklāt jautājums visbiežāk tiek pavērsts šādi: izvēlieties, ko jums, tauta, vairāk vajag - slimnīcas vai teātrus?
Katastrofa ir pats fakts, ka latviešu kultūras eksistence nav pašsaprotama lieta, par kuras eksistenci vienkārši nav pieklājīgi rīkot politiskas diskusijas. Kultūra ir otrās, ja ne jau trešās šķiras prece. Tagad avīzē lasu - partiju un apvienību pārstāvji domā, ka valstij būtu jāatbalsta Rīgas Dinamo. Man ļoti patīk sports, bet kāds sakars Rīgas Dinamo ir ar mūsu izcilākajām valsts izlasēm, kuras gan valstij būtu jāatbalsta? Visi tie individuālie sportistu sasniegumi, Gulbis, Štrombergs, Dukuri, tagad pat - Radēvičas uzvara, ar kuru Latvija lepojas, - tas viss ir fanātisku vecāku un pašu sportistu sarūpētu sponsoru darīšana, valsts tur nav ielikusi ne kapeikas. Katrā ziņā maz ieguldījusi. Tieši to pašu var teikt par māksliniekiem, ar kuriem Latvija un, es pieņemu, arī valsts lepojas. Cik valsts ir ieguldījusi pasaules operzvaigznē Elīnā Garančā? Vestardā Šimkū? Izņemot bezmaksas pamatizglītību, protams. Cik?
Visas šīs mums pašsaprotamās lietas atņem tik daudz enerģijas. Tas, ka valstij nav stratēģiskā plāna Latvijas garīgajai attīstībai, ir katastrofa. Valsts tagad dzīvo viena gada budžeta robežās, un tā ir vislielākā kļūda - visu laiku drebēt, cik miljonu un kam būs jāatņem. Nav normālas Eiropas valsts pašcieņai atbilstošas kultūras stratēģijas - elementāras sapratnes, ka viens teātris vai cita kultūras iestāde nevar nedz kaut ko plānot, nedz attīstīties, ja tās dzīvo viena finanšu gada rāmjos. Nemaz nerunājot par peļņu, kura varētu būt, esmu par to pārliecināta, ja kultūru kā radošu industriju varētu plānot vismaz trim pieciem gadiem. Un valsts un nodokļu maksātāji tad ir tiesīgi galu galā prasīt kvalitāti par šo savu naudu. Lai to saprastu, nav vajadzīga politiska drosme, bet vesels saprāts.
Pilnu interviju Smalkās kaites teātrī un valstī meklējiet Kultūras Dienā vai portāla elektroniskajā versijā