Vai varat iedomāties koncertu, kurā neviens skatītājs nefilmē to ar viedtālruni? Vai varat iedomāties koncertu, kurā nevienam apmeklētājam roka neceļas, lai rakstītu īsziņas, fotografētu un telegrafētu? Tāds bija grupas The xx šovs, kuru tā demonstrēja Mančestras starptautiskajā festivālā no 6. līdz 18. jūlijam. Kopumā notika 18 koncertu, dažās dienās The xx spēlēja divus trīs koncertus pēc kārtas. Katru no tiem varēja apmeklēt tikai 60 klausītāju. Var droši apgalvot, ka Londonas trio ir pilnīgi mainījis priekšstatu par to, kas tad ir laikmetīgs populārās mūzikas koncerts, jo nekas tāds līdz šim nav bijis pieredzēts.
Laimīgie biļešu īpašnieki satiekas pie ieejas Viktorijas dzelzceļa stacijā Mančestrā. Sadalīti grupās, mēs noejam lejā pa dienesta kāpnēm pazemē un turpinām ceļu nezināmā virzienā pa tuneli, kas iepakots baltā plēvē. Tunelis ved uz melnbaltu telpu, kurā mūs jau gaida The xx, – mūziķi stāv uz stikla grīdas, kas tiek izgaismota no apakšas, šī skatuve ir vienu pakāpienu zemāk par platformu, uz kuras stāv skatītāji. Viņi ielenc grupu no visām pusēm: skatuve ir kvadrātiska, un katrā kvadrāta malā ir vieta 15 cilvēkiem.
Koncerts sākas uzreiz – grupa spēlē pavisam klusu. Es izvēlos "kaktu" vistuvāk Romijai Medlijai Kroftai, viņa spēlējot pat pieskaras man ar ģitāras grifu. Meitene blakus sāk raudāt: viņa nav cerējusi, ka slepenais koncerts – mēs joprojām nezinām, kur atrodamies, – būs tik intīmi grandiozs. Tā norises vieta ir The xx mūzikas radītā Nekurzeme. Melnā tērptie mākslinieki publikai ir tuvāk nekā izstieptas rokas attālumā, taču saglabā noslēpumainību un neaizskaramību. Fiziski var sajust, ka ikviens no mums ķer katru koncerta mirkli, baidoties palaist garām kaut ko svarīgu, – skaidrs, ka nekas tāds vairs neatkārtosies. Šis ir tik emocionāli un muzikāli intensīvs pārdzīvojums, ka nevienam pat neienāk prātā raportēt par notiekošo sociālajos tīklos – tā būtu šo pārāk vērtīgo emociju profanācija.
Koncertā ir sajūta, ka tu iekļūsti The xx skanējuma iekšienē, tu ielec grupas dziesmās. Skaņa nāk no visām pusēm – caur grīdas un griestu porām –, skaņa virmo gaisā – gaiss telpā ir balts, brīžiem dūmakains. Interesanti, ka skaņas aparatūra vispār nav manāma. Pēkšņi istaba maina mērogu – griesti, kas bija novietoti diezgan zemu virs skatītāju galvām, paceļas augstāk un augstāk, tos klāj videoprojekcijas, sienas maina krāsu. Efekts ir galvu reibinošs. Koncerta pirmā puse ir tik klusa un privāta, ka publika pat neaplaudē – bail sabojāt atmosfēru.
Pamazām skanējums uzaudzē muskuļus, taču visdramatiskāko spriedzi rada ģitāristes Romijas Medlijas Kroftas un basģitārista Olivera Sima saskatīšanās un dziedāšana viens otram. Dziesmas skan arvien skaļāk, visa istaba sāk vibrēt, un pēkšņi telpā sabrūk sienas un nokrīt griesti. Baltais kubs kopā ar grupu un skatītājiem iegāžas bezdibenī. Mūzika apklust. Mākslinieki noliek instrumentus. Olivers Sims saka paldies, producents un bītu meistars, The xx skanējuma ideologs Džeimijs Smits un Romija Medlija Krofta diskrēti pasmaida, un apkalpojošais personāls lūdz skatītājus nekavējoties atstāt telpu. The xx dalībnieki paliek stāvam uz stikla grīdas. Es pat nezinu, kas tas bija.