Aleksandra Peina filma Pēcnācēji

No 24. februāra Latvijā uz kinoekrāniem sāks izrādīt režisora Aleksandra Peina drāmu Pēcnācēji – aizkustinošu stāstu, kuru asociēt ar sevi varēs ikviens skatītājs.

Izlasot filmas anotāciju, kāds varētu pasmieties un nodomāt, ka Pēcnācēji ir kārtējā līdziniece otrdienas vakaros rādītajām Rozamundes Pilčeres ekranizācijām. Tomēr režisors kopā ar savu komandu pacentušies izveidot stāstu, kas veiksmīgi balansē starp humoru un bēdām. To novērtējuši arī filmu eksperti un kritiķi, kā rezultātā Pēcnācēji ir viena no pieminētākajām balvu sarakstos (filma nominēta piecām ASV Kinoakadēmijas balvām).

Filma, kas balstīta uz  K. H. Hemmingsa (Kaui Hart Hemmings) romāna ar tādu pašu nosaukumu motīviem, stāsta par Metu Kingu (Džordžs Klūnijs), kura sieva Džoanna pēc ciešanas nelaimes gadījumā atrodas komā. Tikmēr Mets uzzina, ka Džoanna viņu krāpusi, tāpēc kopā viņš ar savām meitām dodas atrast sievas mīļāko.

Režisora A. Peina pieeja darbam ar aktieriem un atsevišķu situāciju pārrunāšana ir acīmredzama uz ekrāna. Uzreiz var sajust, ka režisoram ir vīzija katrai epizodei, kas savukārt aktieriem ļauj atbrīvoties un radīt realitātes sajūtu. Ja par Džordža Klūnija varēšanu varētu nesatraukties, tad par jauno censoņu Šeilīnas Vudlijas un Amaras Milleres gan, taču aktrises savu uzdevumu paveica godam. Kā nu ne – ja katram no varoņiem piespēlēti interesanti dialogi, trāpīgas frāzes, kas šķietami skumjā brīdī liks smieties.

Lai arī filma ir teju divas stundas gara, ne brīdi nekļūst garlaicīgi, šoreiz laiks paskrēja ļoti ātri. Šeit pie vainas ir dinamika, nemitīgā darbība, līdzjušana varoņiem, kā arī aizkustinošā stāsta asociēšana ar sevi. Varētu pat teikt, ka Metam Kingam, viņa meitām un visai dīvaina rakstura puisim pietrūka vien suns, lai četrotni salīdzinātu ar piedzīvojumu meklētāju grupiņu Skubijs Dū & Co.

Havaju salas, kur "bagāti cilvēki izskatās pēc zāles pīpētājiem un ekstrēmistiem" (citāts no filmas), ģitāras strinkšķināšana un patiesums spēs aizraut ikvienu skatītāju, turklāt atslodze no nogurdinošās ikdienas, skatoties vienu no labākajām gada filmām, nekad nenāk par ļaunu.