Ja par publiskās telpas pamata raksturlielumu uzskatām laikmetīgumu, no muzejiem varam to sagaidīt saturā, satura interpretācijās un pakalpojumos. Nav izšķiroši, vai laikmetīguma jēdziens programmatiski iekļauts nosaukumā, kā tas pagaidām ir topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam, kura projektu kopā ar partneriem attīsta ABLV Charitable Foundation. Arī Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ir vieta, kas rezonē ar laikmeta garu. Tajā pagātnes notikumi iegūst aktualitāti šīsdienas perspektīvā.
Ikviens būs dzirdējis, ka Rīgas pils prezidenta rezidences daļa pēc apjomīgiem restaurācijas darbiem jau šī gada nogalē tiks nodota ekspluatācijā. Savukārt fakts, ka Rīgas pils vecāko – kastelas – daļu pēc rekonstrukcijas modernizētā veidolā pilnībā apdzīvos Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, šķiet, vēl tikai sāk noenkuroties sabiedrības apziņā.
Rīgas pils visaptverošā rekonstrukcija ir labākais priekšnoteikums, lai tā pēc administratīvās un funkcionālās sadrumstalotības beidzot tiktu uzlūkota kā viengabalains valsts reprezentācijas simbols.
Pili kā monētas divas puses, kuras viena otru papildina, veidos politiskā un simboliskā vara. Augstākā valsts vara apdzīvos jaunāko pils daļu, savukārt valsts institūtu vēsturiski pamatojošais muzejs – vecāko. Viens pils spārns turpinās kalpot par reprezentācijas telpu ar visnotaļ ierobežotu pieeju, otrs iecerēts kā mūsu kopējās publiskās telpas paplašinājums. Ēkas funkciju saspēle varētu kļūt par intriģējošu Rīgas pils jaunā koncepta daļu.
Kā tas izdosies, redzēsim jau drīz – Rīgas pils kastelas pusi plānots atklāt valsts simtgadē 2018. gadā.
Kamēr muzeja ekspozīcijas koncepcija vēl tikai top, piedāvājam interviju ar vienu no Rīgas pils kastelas daļas rekonstrukcijas projekta arhitektiem Reini Liepiņu.
Domnīca Creative Museum
Ieskicē, lūdzu, kāds bija jūsu redzējums par Latvijas Nacionālo vēstures muzeju arhitektūras konkursam?
Šī ēka pašā Vecrīgas sirdī ir viens no ievērojamākajiem, ja ne pats ievērojamākais, arhitektūras pieminekļiem Latvijā. Ievērojamākais savas bagātās vēstures, bagātīgo uzslāņojumu un saglabātības pakāpes dēļ. Līdzās Pētera baznīcai, Doma baznīcai Rīgas pils lielo Latvijas simbolu sarakstā ieņem nozīmīgu vietu. Rīgas pils rekonstrukcija ir ievērojams kultūrvēsturisks notikums, savukārt no arhitektūras viedokļa tas ir liels izaicinājums, neticams mērogs! Jebkurš arhitekts būtu priecīgs piedalīties šajā projektēšanas procesā.
Tālāk var izvērst divas tēmas. Viena ir pils rekonstrukcija, otra – Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rīgas pilī. Patiesībā vēl būtu arī trešā tēma – pats muzejs kā tāds, kā tas sevi pozicionē, kādas funkcijas piedāvā.
Kā restaurācijas arhitektu mani interesē, cik daudz šajā projektā ir pils un cik daudz – muzeja. Mums ar muzeju par to ir diskusijas.
Kāpēc tieši jūsu piedāvātais pils rekonstrukcijas variants uzvarēja konkursā?
Mēs laikam vislabāk spējām sabalansēt vēsturisko mantojumu ar mūsdienu prasībām. Meklējām veidu, lai pils kastela izskatītos viegli. Piedāvājums izdevās svaigs, tiešā un pārnestā nozīmē gaišs. Mēs, divi arhitektūras biroji – Sudraba arhitektūra un Mark arhitekti –, kopā strādājot, atradām tādu piegājienu, kas ēkai ļaus atvērties sabiedrībai. Savukārt apjomīgo vēsturisko izpēti veic Arhitektoniskās izpētes grupa (AIG) un izpētes arhitekts Ilmārs Dirveiks ar savu neatsveramo pieredzi vēsturisko ēku, un īpaši Rīgas pils, pētīšanā.
Ko lietotāji iegūs no šīs rekonstrukcijas?
Pils visu šo laiku ir bijusi aizvērusies pret Vecrīgas publisko telpu, un mūsu vēlme, uzdevums un iecere ir atvērt pili sabiedrībai. Ēka ir pietiekami liela – 10 000 kvadrātmetru. Apjomu ziņā to var nosaukt par vienu no Eiropas lielajiem muzejiem. Šai lielajai ēkai ir jāatveras Vecrīgai un jākļūst par tās publiskās telpas paplašinājumu. Mēs varam iegūt gaišu, vieglu telpu, kurā Latvijai tik nozīmīgā vēsture, ja runājam sajūtu līmenī, varētu iezaigoties vieglā, gaisīgā noskaņā.
Taču paplašinājums neveidosies automātiski – tikai rekonstrukcijas gaitā –, tam jānāk kopā ar ekspozīcijas programmēšanu.
Pašlaik runājam vairāk par arhitektūras intervenci. Kopumā tā ir neliela – tikai nepieciešamais minimums ēkas atvērtībai un ērtai muzeja darbībai. Mēs veidojam jaunu, mūsdienīgu piebūvi pagalmā, kas ērti savienos pagrabu, pirmo un otro stāvu. It kā sīkums, bet tā ir lieta, kuras līdz šim pilī ir trūcis. Reprezentācijas kāpnes ir palikušas priekšpils daļā. Jāpastāsta, no kā sastāv pils. Ir vecā pils jeb kastela, kurā būs muzejs, un jaunā pils jeb priekšpils, kurā atrodas prezidenta reprezentācijas telpas un kanceleja.
Priekšpils restaurācija Artūra Lapiņa un AIG arhitektu vadībā ir gandrīz pabeigta, šogad prezidents atgriezīsies pilī. Savukārt kastelai šis process vēl tikai priekšā.
Saruna par garīgo atvērtību un domāšana par muzeju varētu attīstīties trijos virzienos – par muzeju kā izglītojošu iestādi, par muzeju kā nacionālo vēstures vērtību glabātuvi, par muzeju kā vietu, kurā var reflektēt par Latviju, Latvijas pagātni, tagadni un nākotni. Tās ir trīs lielās sadaļas.
Atvērtība nāk no muzeja formas un satura. Protams, muzeja formai zināmus noteikumus uzliek pils konfigurācija. Ir domāts, ka pirmais stāvs ir vairāk publisks stāvs, otrajā stāvā ir kapela un remteris – divas nozīmīgākās viduslaiku telpas –, kā arī mainīgo ekspozīciju telpas un bērnu un jauniešu izglītības centrs. Trešajā un ceturtajā stāvā ir pamatekspozīcija. Efektīvas un vienlaikus tradicionālas telpas ar apļveida eju pa perimetru, kurās var izvietot jebkādu ekspozīciju. Skats no turienes paveras uz visām četrām Vecrīgas pusēm.
Šīs ēkas rekonstrukcijai un programmēšanai papildu pienākumu uzliek tas, ka tā vienlaikus ir gan prezidenta pils, gan Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, kuram jābūt iespējami atvērtam un pieejamam.
Jā, vienā ēkā ir divas dažādu noskaņu daļas. Viena noslēgta struktūra, otra atvērta, un publika tur ir ļoti gaidīta. Divu blakus institūciju sinerģija ir interesanta lieta.
Pils ir īstā vieta, kurā atrasties muzejam. Burvīgi, ka šādu lielu ēku apdzīvos tieši vēstures muzejs. Lai sinerģiju pa īstam izmantotu, tas prasīs zināmu laiku, lai iedzīvotos vēsturiskajā potenciālā, šajos piecos gadsimtos. Ēka, ko mēs redzam, ir Livonijas ordeņa pils, kuru būvējis mestrs Valters fon Pletenbergs no 1497. līdz 1515. gadam. Vēlākās piebūves no XVI līdz XX gadsimtam ir Latvijas vēstures uzslāņojumi. Pils ir kā vēstures liecinieks un eksponāts.
Šis ir projekts, kas noteikti demonstrē pietāti pret kultūras mantojumu. Vai tas varētu būs kas līdzīgs gaumes audzināšanai?
No tavas mutes Dieva ausī! Eiropā nemaz nav tik daudz tieši valsts vēstures muzeju pielāgotās, senās ēkās. Jo noteiktā periodā lielās Eiropas ēkas vienreiz ir piedzīvojušas rekonstrukciju. Piemēram, Valsts muzejs/Rijksmuseum Amsterdamā ir vairākas reizes rekonstruēts, daļēji tika aizmēzts iepriekšējais vēsturiskais uzslāņojums. Mēs ceram, ka spēsim atrast pieeju, lai nepazaudētu neko no vēsturiskajiem uzslāņojumiem, kuri pilī šobrīd ir, bet spētu pievienot kaut ko jaunu, kas vajadzīgs muzejam un kas nepieciešams tehnoloģiski, lai nodrošinātu funkcijas.
Muzejam ir konkrētas tīri tehniskās prasības, un mēs tās realizējam. Tas nav tieši saistīts ar detalizētu ekspozīciju, jo tās projekta pašlaik vēl nav.
Projektā esam izveidojuši modeli, kas palīdzēs fleksibli piemērot pamatekspozīcijas telpas trešajā un ceturtajā stāvā. Pamatekspozīcijas plāns vēl nav gatavs, bet mēs ejam ar rekonstrukcijas projektu uz priekšu. Tas prasa cita veida pieeju, bija jāatrod universālās telpas formula, kas pēc tam ļaus pielāgot un iekārtot ekspozīciju.
Pašlaik viss ir saistīts ar tehniskām lietām, nepieciešamajām tehnoloģijām, vestibiliem, garderobēm, palīgtelpām, tehniskajām telpām, ventilācijas kamerām, elektrosadales, apkures sistēmām, ugunsdrošību utt. – kā to visu ievietot, nepazaudējot vēsturi un auru?
Projektā iesaistīti apmēram 50 profesionāļu – arhitekti, inženieri, izpētes arhitekti, projekta vadītāji, tātad atbildība ir dalīta. Taču, jā, ceļi dažreiz iedrebas.
Ko pasūtītājs sagaida no jums, un ko jūs – no muzeja? Nav taču tā, ka muzejs iesniedz jums savu prasību listi, tehnisko uzdevumu, un – aiziet?
Tehniskais uzdevums ir viens atskaites punkts. Vispār tās ir ikdienas tikšanās. Pils pašlaik ir stadijā, kad vēl nevar atpazīt, kā tā izskatīsies noslēgumā. Kad arhitektūras ideja tiks realizēta, tā būs unikāla, vienreizēja struktūra. Pašlaik tie, kuri pilī nav bijuši, nemaz nenojauš projekta varenību un mērogu. Es domāju, ka muzejs sagaida labu šī attiecīgā mēroga realizāciju.
Ko mēs gaidām no muzeja? Mana personīgā vēlme, lai muzeja kopējā doma sakristu ar to, ka tas atrodas pilī. Lai muzejs nav atrauts no pils. Muzejam ir trīs funkcijas – izglītojošā, krāšanas un saglabāšanas un domas virzība caur pagātni uz nākotni. Kas notiek ar šo pēdējo definīciju – tas šķiet svarīgi. Ir svarīgi iesaistīt sabiedrību, domājot par to, kāda būs tieši mūsdienu vai jaunāko laiku vēstures ekspozīcija.
Kopumā ekspozīcijai būtu jāizskatās svaigi un mūsdienīgi, jo tāda vislabāk sarunāsies ar pils 2,7–3 metrus biezajām sienām un dziļajām logailām. Ekspozīcijas vieglums pret pils sienu pamatīgumu.
Tu esi pētījis daudzus Eiropas muzejus. Kā tas tev palīdz realizēt šo konkrēto projektu?
Tas palīdz divējādā ziņā. Mācīšanās no piemēriem. Tagad, protams, citādi skatos uz ēkām un to funkcijām, ieejot katrā jaunā, lielā muzejā. Skatos, kā muzeja tēls izskatās sabiedriskajā telpā.
Taču arī praktiski palīdz, ja mēs runājam par restaurāciju, – kā izskatās apdare, kā tehniski atrisināta ventilācija.
Muzeji vispār patlaban ir sasnieguši augstu apmeklētības un intereses pakāpi. Cilvēki iet uz muzejiem, visur ir rindas. Muzeji sevi ir pozicionējuši sabiedrībā, un cilvēki par tiem zina, un uz turieni visi dodas. Īpaši ģimenes ar bērniem saprot, ka laiks, kas pavadīts muzejā, būs kvalitatīvs. Mana atbilde uz jautājumu, kas ir redzēts Eiropas muzejos, – visi iet uz muzejiem!
Te mums arī diezgan liela atbildība – tu jūti, ka šis vilnis arī līdz Latvijai tā pa īstam varētu atnākt. Gribētos, lai Latvijas muzejos ir lielāks apmeklējums. Strādājot ar Rīgas pili, redzu, ka tās mērogs ir vienreizējs arī Eiropas kontekstā. Sevišķi pirmajos gados būs liels apmeklētāju pieplūdums.
Vai šī atbildība tiks īstenota, tikai uzbūvējot māju?
Ceru, ka mūsu piedāvājums varētu veicināt kvalitatīva apmeklējuma pieredzi neatkarīgi no pārējiem apstākļiem. Jo interese par ēku būs liela.
Jaunie, atraktīvie muzeji ir interneta aizstājēji labā nozīmē. Rodas pozitīva atkarība redzēt atkal nākamo, pavadīt tur laiku. Uzsvēršu tieši ģimeņu faktoru. Ir svarīgi, ka ekspozīcijas ir veidotas dažādiem zināšanu līmeņiem. Tu vari iet skatīties kā zinātnieks, vari skatīties, ja esi piecminūšu izskrējējs, vari skatīties ekspozīciju kopā ar bērniem. Muzejs mūsdienās ir kvalitatīva alternatīva virtuālajai videi un mediju piesātinājumam.
Ko tu domā par Latvijas Nacionālā vēstures muzeja saturu?
Būtu labi, ja jaunais muzejs varētu uzdot un varbūt arī atbildēt uz jautājumu, kas ir Latvija XXI gadsimtā. Kontekstā ar mūsu nacionālās identitātes apzināšanos, ar sabiedrības integrāciju starp dažādiem slāņiem, starp dažādām tautām. Divdesmit pieci gadi ir pagājuši, un zināmai sabiedrības daļai joprojām ir neticība neatkarīgai valstij.
Šim procesam un skaidrojumam noteikti būtu jāatspoguļojas Rīgas pils sienās. Kur tad vēl citur? Pieeja būtu jādefinē pa jaunam. Muzejam būtu jākļūst par vietu, kurā cilvēki varētu saprast, kas ir Latvija, kas tā ir bijusi, kā tā izveidojusies un kā mēs to gribētu sajust sevī. Kāds es gribētu būt Latvijā? To nav viegli panākt, taču ekspozīcijai varētu būt liela nozīme. Tā ir vieta, kurā cilvēki smeļ droši ticamu informāciju. Muzejs varētu būt arī vieta, kas pozicionē sevi kā viedokļu paudēju.
Galu galā tas ir mūsu valsts Nacionālais vēstures muzejs. Tajā sabiedrībai jārod sev atbildes. Laicīgas atbildes par Latviju.
Tu nupat definēji savu ideālo Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, vai ne?
Jā, es tā teiktu.
Kā šo ideālo muzeju izveidot?
Nepieciešams dialogs ar sabiedrību. Arhitektoniski tam ir potenciāls. Telpas ir neitrālas, ir spēcīgs vēsturiskais fons, taču tās ir pateicīgas dažādu funkciju īstenošanai. Līdz ar to sabiedrībai pirmām kārtām ir jāsaprot, ka tā lieta notiek, ka muzejs top, un vajadzētu izteikt savu viedokli.