Atcerēties vai aizmirst*
Lasot izstādes katalogā Arņa Balčus tēzi, ka "latviešu sabiedrībā nav populāri atcerēties un ļauties nostalģijai par pagātni un jo īpaši padomju gadiem," gribas iesaukties — ūja, ūja, kur tad neizbēgamie stāsti par jaunību dažādu paaudžu sanākšanās, ieskaitot t.s. radošās aprindas? Vai tad amizēšanās par pagājības liecībām nav viens no "ejošākajiem" tematiem gan teātrī (piemēram, M.Pormales un K.Jurjānes scenogrāfijās), gan fotogrāfijā (Rīgas modes, Ēriks Božis, Ieva Epnere u.c.) un pat kafejnīcu interjeros (Austrumu robeža, Gauja)? Tiesa, bieži runa ir vairāk par uzjautrinošu galantēriju un bižutēriju, nekā par eksistences noteikumiem. Nav nekāds brīnums — pieminot vien Balčus jaunās izstādes tēmu draugu lokā, uzreiz nācās dzirdēt šaušalīgas atmiņas — vienam skolotāja ar varu bāzusi mutē pelmeņus, otram — situsi ar lineālu pa pirkstiem, lai kreili padarītu par labroci. Kāda te nostalģija!
Prasa analīzi
Arī māksliniekiem, šķiet, nav problēmu atcerēties multenes un košļenes, bet traumas un bailes prasa analīzi. Tādēļ jāpiekrīt vien Sergejam Krukam (kataloga ievadā), ka "identitātes saturs — atbildes uz jautājumu: "Kas mēs esam?" — parasti tiek pielāgots kādam iedomātajam ideālajam "mēs" tēlam". Pat kultūras cilvēku memuāros laikmeta analīze šķiet iesprūdusi nacionāli kolektīvā ciešamajā kārtā — kā "mēs" pārdzīvojām, ko ar "mums" darīja. It kā jau tieši no mākslas — jomas, kurā personība rada, nevis absorbē realitāti, — vajadzētu varēt gūt iespaidu par laikmeta dramatismu, bet... padomju perioda mākslas vēsture no jauna nav uzrakstīta, "kanons" palicis tas pats režīma apstiprinātais, tādēļ, lai personiski apjaustu, cik šodienā ir vēstures, jāķeras kaut pie rekonstrukcijas, tēlainām detaļām. Ko ar tām iesākt — pateicoties Arņa Balčus prasmei analizēt savu iztēli, katalogā publicētās esejas noder par labiem orientieriem nopietnu pārdomu virzienā. Kaut vai, lai nenāktos brīnīties — kā tad tā — "mēs" taču Skroderdienas spēlējām, valdību lamājām, bet krīzes laikā tautai vairs nav naudas, lai "mēs" turpinātu tāpat, kā līdz šim?
Nostalģija un dziedināšana
Inscenējot Amnēzijā pazaudētās vēstures ainas, Arnis Balčus ir pamatīgi gatavojies. Par to katrs var pārliecināties interneta vietnē http://balcus.blogspot.com/. Te kā no pārpilnības raga birst attēli, kur pagājība ir dzīva mūsdienās — pilsētas nostūros, ēku kaktos, burtiski visriņķī apkārt. Iespaids ir spēcīgs — pats no sevis rodas jautājums, kā iespējams šādā vidē ievietot humānas vērtības — brīvību, prieku? Atbildi mēģināts rast izstādē redzamajās fotogrāfijās. Uzreiz jāsecina, ka tās izskatās kā tikai sākums kādam lielākam, izsmeļošākam ciklam. Attēlu vienkārši ir maz (11).
Lai gan nav šaubu, ka katras ainas iestudēšanā ieguldīts daudz — katra pionieru kaklauta, milicijas Volgas vai finierēta interjera atrašana ir kā īsta izmeklētāja uzvara, — izstāde kopumā vēl nerāda tādu informācijas piesātinājumu kā fotoblogs, lai pārliecinātu par visaptveroša, totalitāra spēka klātbūtni. Liekas, Balčus arī apzināti ir veidojis priekšmetu un personu aranžējumu tikai kadra robežās, liekot ar smaidu iztēloties, ka, kamerai kaut nedaudz pakustoties, redzes lokā neglābjami iekļūtu kaut kas no mūsu gadsimta.
Protams, zināms teatrālisms (kompozīcijas ar aktieriem centrā un kulisēm pa malām) atbalsta autora nolūku parādīt "dažādus rituālus, kas sociālo un politisko pārmaiņu rezultātā ir izzuduši", tomēr liek skatītājam ausīties, vai viņš no izrādes redzējis pašu galveno vai varbūt — tikai ainas no mēģinājuma.
Divi laikmeti
Uztveri sarežģī arī tas, ka vienā nelielā ciklā ietvertās stila liecības nāk no diviem laikmetiem — bez jau pieminētā padomju laika vēl ir arī
90.gadi — pavisam cita situācija gan ideoloģijas, gan estētikas ziņā. Arguments, ka autora personiskā vēsture tos apvieno, slēpjas aiz viņa klātbūtnes atturīguma. Lai mīklu nepietrūktu, zināms laiku sajaukums ir iekodēts arī katra attēla iekšienē, piemēram, daži tēli vēsturiskā vidē šķiet iegriezušies no mūsdienām, bet citur — pagātnes rēgi apciemo savu mītnes vietu pēc pārdesmit gadu prombūtnes. Tā fotogrāfiju estētika pārvietojas no pseidodokumentālas rekonstrukcijas tuvāk pilsētas folkloras žanram.
Skatītājam tomēr ir izvēle — vērsties pie katra darba atsevišķi vai tvert izstādi kopumā un iztēloties tajā vēl trūkstošos posmus, lai saņemtu nostalģijas pacilājošo triecienu vai gluži pretēji — traumatiskas pieredzes dziedināšanu caur sašķeltas identitātes atkalapvienošanu.
* Latviešu padomju kinofilmas nosaukums
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.