Burvju Mākslinieks

Es guļu uz grīdas viesnīcas numuriņā. Man nav spēka aizsniegt telefonu, pierakstu kladi vai klēpjdatoru. Manā prātā notiek stāstu kari. Cits pēc cita tie nāk un sevi atrāda. Caur atmiņām, caur vēl nenotikušo, caur iztēli. Es vienkārši guļu uz grīdas viesnīcas numuriņā un vēroju, cenšoties to visu atcerēties. Nespēju pierakstīt. Nespēju piefiksēt visu. Nespēju.

Burvis

Kāds ir tavs stāsts, cilvēk, kas ar drūmu sejas izteiksmi šķērso ielu? Ko tu mīli, dāma, ar melno lietussargu un sarkano jaciņu? Kas tevi aizrauj, bārmene, ar kuru tik bieži saskatāmies, kad dodos pēc ikvakarējās cafe latte krūzes? Reizēm es uzburu atbildes uz šiem jautājumiem, nevis cenšos tās noskaidrot. Es esmu kā staigājoša enciklopēdija, kura ir nevis aplama, bet pareiza citā dimensijā. Es esmu kā ilūzija sev, ilūzija, ko uzburu ar vienu teikumu, miligramu tintes uz baltas papīra lapas. Es esmu kā burvis, kas uzbur stāstus, kurus redzu raugoties pa savu viesnīcas numuriņa logu. Mags ar tūkstoš gadu izdomātu pieredzi, gatavs noburt ikvienu un visu pagātni ieburt mazā stikla burciņā. Daba man devusi spēju burties ar vārdiem. Taču man labāk patīk dzīvot atmiņās. Atmiņās par tevi.

Mākslinieks

Rūsgana bārda. Zilganas acis. Moderna hūte. Melns mētelis, gaišas džinsas. Gaita ar lieliem soļiem. Smaids sejā, redzot kādas jaunas lēdijas pievērsto skatienu. Pirksti kustās mūzikas ritmā. Prāts fiksē mirkļus.

Tas ir teātris. Iestudēta ikdiena, kas izspēlēta ikdienā. Visi ir aktieri, režisors nevienam nav zināms, skatītāji vēro caur savām lomām. Es spēlēju burvi, kas paslēpies zem moderni ģērbta cilvēka tēla. Tu spēlē ļaunumu, maskējies par alkoholiķi, kas kopā ar citiem dzer šņabi. No tevis nes alkohola un nemazgātu drēbju smārds. Tev garām, seju saviebusi paiet māksliniece. Viņa ietērpusies apaļīgas, iedomīgas meitenītes tēlā. Netālu ir arī mākslinieks- zagļa lomā, tas izvelk maku no kāda bezrūpīga puiša aizmugurējās kabatas. Puisis neko nemana, aizsoļo tālāk. Viņš šeit ir vienīgais patiesais tēls. Tas, kuru es nespētu aprakstīt nekad. Un tur arī nāk patiesība, jaunas lēdijas izskatā. Viņai es uzsmaidīju. Daiļā patiesība vēlāk arī puisim izstāstīja, ka redzēja kā to apzog. Nu, tas arī viss- tikai pastāstīja, jo pašu zagli neredzēja, manīja tikai faktu.

Kā burvis, es atgriežu laiku atpakaļ. Apturu zagli, kas savas zaglīgās rokas iemāna puiša kabatā, viegli aizķerot maku. Apturu pats savu smaidu, ko veltu jaunajai lēdijai. Apturu mirkli un sajaucu visu. Mainu krāsas, samainu varoņus vietām. Tagad ļaunums, jeb alkoholiķis būšu es, bet burvis būsi tu. Patiesību tēlos apaļīgā meitenīte, taču mākslinieks būs bezrūpīgais puisis, kurš satiks jauno lēdiju, kura tagad būs māksliniece. Patiesu tēlu nebūs, tos ir pārāk grūti pierakstīt. Priekškars atveras.

Rakstnieks ir dzīves burvju mākslinieks

Es atkal guļu uz grīdas savā viesnīcas numuriņā. Biju piegājis pie loga, taču tad es atkal paģību. Esmu jau vecs, drīz būs jāpamet viss. Šķiet par agru. Tik daudz stāstu vēl jāpieraksta. Dažus es atceros vēl. To par teātri, pilnīgi noteikti. To būs jāuzraksta, kad piecelšos. Kad spēšu. Te, uz grīdas var daudz ko saprast. Tā ģībšana sakārto domas. Man šķiet, ka es tomēr esmu īsts burvju mākslinieks. Es esmu ieslodzīts šajā istabā un nekad nespēšu uzstāties simtiem tūkstošu cilvēku priekšā, lai nodemonstrētu savu mākslu, taču es vienmēr spēšu caur atmiņām uzburt īstu stāstu. Es vienmēr spēšu uzburt citu diemensiju, atceroties par tevi. Un es to pierakstīšu, kad spēšu. Uzrakstīto es nosūtīšu tev. Tiklīdz kā spēšu piecelties. Rakstīšu upēm. Tikai jāpieceļas.

Rakstnieks ir burvju mākslinieks. Spējot uzburt ainas, citu pēc citas- dažādas, saviļņojošas un krāsainas. Rakstnieks ir staigājošs šovs un ilūziju radītājs. Viņš spētu mūžīgi saglabāt prieku tavās acīs un spētu arī mūžīgi likt tev skumt, caur stāstiem rādot pasaules. Rakstnieks ir mūžīgā iedvesmas liesma. Ja vien mūžs nebūtu tik īss. Ja vien.