Gūtenmorgens un Kolka Cool

- Var jau... čurāt baigi sāk gribēties, - Gūtenmorgens bažīgi paskatījās uz Radio ielas tramvaja pieturu – tur stāvēja cilvēki un likās, viņi visi skatās uz Gūtenmorgenu.- Tad ejam uz štokmani, – Lejiņš piecēlās kājās. - Kāpēc? Rimčiks tuvāk, - iebilda Gūtenmorgens.- Bet štokmanī var par velti ieiet kino un pačurāt. A rimčikā es nemaz nezinu...- Labi, tikai ejam fiksāk, - Gūtenmorgens steigšus uzņēma kursu tuneļa virzienā.Gūtenmorgenam nepatika ilgstoši atrasties zem zemes, tāpēc viņš, piemiedzis acis, ātri izmetās cauri gājēju pārejai un kinoteātra priekštelpā ieskrēja pirmais. Kalniņš ar Lejiņu palika gabalā. Pēkšņi Gūtenmorgens apjuka – kur ir tualete? Tik sen te nav būts. Gūtenmorgens piegāja pie kases, lai noskaidrotu. - Lūdzu, - meitene uzmeta viņam tik vēlīgu skatienu, ka Gūtenmorgens galīgi samulsa un aizmirsa, kamdēļ šeit nācis.- Ē... Man, lūdzu, trīs biļetes uz to... mmm... nu... kā viņu...- Varbūt uz Kolka Cool? – palīdzēja meitene. Viņai šķita, ka pretim stāvošais vīrietis varētu pārstāvēt kādu no filmas mērķauditorijas segmentiem.- Jā, jā! – Gūtenmorgens atviegloti izdvesa. Galvenais bija ar godu atkāpties, un tas viņam puslīdz izdevās.Pēc mirkļa parādījās Kalniņš ar Lejiņu. Ieraudzījis Gūtenmorgenam rokā trīs dzeltenīgus papīra gabaliņus, Lejiņš ar pirkstu sparīgi bakstīja sev pa pieri un čukstēja, ka tāpēc jau biļetes pirkt nevajadzēja, toties Kalniņš izskatījās tīri apmierināts.- A vispār man jau sen gribējās uz kino aiziet, - viņš berzēja nosalušās plaukstas. – Kad jau tā sanācis, tad jāiet vien ir, vai ne?- Mjā, laukā jau nesviedīs, - Lejiņš neapmierināti novaikstījās.Nokārtojuši steidzamās darīšanas, viņi ieņēma vietas skatītāju zālē – Kalniņš priecīgi, Lejiņš īgņodamies, bet Gūtenmorgens apsēdās viņiem abiem pa vidu. Filmas laikā pie Gūtenmorgena labās auss ik pa brīdim ieskanējās Kalniņa smiekli, bet pie kreisās valdīja klusums, tikai retumis atklīda smagām nopūtām līdzīgas skaņas.- Eu, bet forša filma, ne? – izejot no kinoteātra, Kalniņš uzlūkoja draugus.- Bļaģ, kas tas bija? Es nezinu, ko tu tur saskatīji, bet es tur ņihuja laba neredzēju! - uztraucās Lejiņš. - Ko lamājies?! – Kalniņš iekaisa. – Gadījumā neesi prototips kādam no tās filmas?- Nedirsies, ja! Pats tu esi prototips labais... bļaģ, kā te lai nelamājas?! Starp citu, Kalniņ, tu man piecus latus esi parādā. Atceries?- Atceros, atceros... bet tā bija ļoti laba autorfilma, Lejiņ. Art house, esi dzirdējis? Redzēji, kā aktieri spēlēja, pasaules līmenis! Un operatora darbs – kāds kadrējums, augstākā klase, super! Ļoti kvalitatīvi realizēts koncepts... - Kalniņ, nahuj tu man batonus bāz ausīs? – Lejiņš viņu pārtrauca. – Nē, tu man labāk pasaki, ko tu no šīs filmas ieguvi? Esi baigi dvēseli bagātinājis, bļaģ?- A tu zini, jā! Man kaut kā pat silti ap sirdi palika, jo tur viss ir patiesi un sirsnīgi, nekas nav samelots. Un Simonas zilās acis tik dzidras, nogrimt var.- Zilas acis? Nu, pizģec! Filma bija melnbalta, ja kas, - Lejiņš žultaini iesmējās.- Jā, bet tur jau ir tas mākslas spēks – ar melnbaltu bildi parādīt tik krāsaini, ka... eh, ko tev skaidrot, tu vienalga nesapratīsi, - Kalniņš atmeta ar roku.- Nē, nu gan dirš... tu viņam tici? – Lejiņš pagriezās pret Gūtenmorgenu.- Es nezinu... varbūt... bet man likās savādi, ka viņi tur dzer Cēsu alu no stikla pudelēm. Un varoņiem tik pilsētnieciski samtainas sejas. Manuprāt, dokumentālajā filmā tomēr vajadzētu attēlot realitāti. Kalniņš ar Lejiņu izbrīnīti saskatījās – lai gan par filmu viņu domas dalījās, Gūtenmorgena viedokli viņi neizprata abi vienādi.- Gūtenmorgen, tā bija spēlfilma, - maigi iebilda Kalniņš.- Tu aktierus nepamanīji? – jautāja Lejiņš.- Pamanīju, un tad? Dokumentālā filma ar aktieriem. Ar labiem aktieriem, kā šeit, vai tad tā nevar?Kalniņš ar Lejiņu saskatījās vēlreiz.- Gūtenmorgen, tur viss bija inscenēts. Tie nebija reāli cilvēki, - skaidroja Kalniņš.- Kas tad tie bija, rēgi? Vēl pasaki, ka dokumentālajā kino nekad neko neinscenē! - Nē nu, dažreiz inscenē... bet tas nav tā... – Kalniņam sāka nolaisties rokas, un Gūtenmorgens to pamanīja.- Neuztraucies, Kalniņ, man tak vienalga. Atzīstos, es no tiem žanriem neko daudz nejēdzu, tāpēc liec to, kurā plauktā gribi. Lai ir mākslas filma.- Baigā, nahuj, māksla, bļaģ, - ieņurdējās Lejiņš. – Vēl pasaki, ka tev arī patika.Gūtenmorgens nopūtās.- Nu, ne jau tā, ka pilnīgi viss... kur piekasīties, vienmēr varēs atrast. Tas ir tāpat kā... es vienreiz no visas sirds māju iztīrīju, bet sieva vienalga kaut kādu puteklīti uz skapja atrada.- Vai tad tu neredzēji, ka tur ņihuja nav! - Lejiņš negribēja palikt viens. – Džeki bezmērķīgi klīst un dzerstās, lamājas ahujenna, un nekas nenotiek. Es to tāpat redzu visapkārt, vai tāpēc man vēl uz kino jāiet? Dzīve bez satura, bļaģ, un jēgas.- Māksliniecisks realitātes atspoguļojums var likt... - Kalniņš gribēja nolasīt nelielu referātu, bet Gūtenmorgens viņu pārtrauca, lai pabeigtu savu domu.- Man liekas, līdzīgi kā visās nopietnajās lietās var atrast kaut ko nopietnu, tā arī katrā dzīves jēgā noteikti ir kaut kāda jēga... – Gūtenmorgens mirkli apsvēra, vai pietiekami skaidri izteicies. – Tas ir, es gribēju teikt, ka... nu, tā, kā gribēju, apmēram arī pateicu. Dzirdot tik dziļu domu, Kalniņam bezmaz sagribējās aplaudēt, taču, ieraudzījis Lejiņa drūmo vaigu, viņš tomēr atturējās. Iestājās stindzīgs klusums, nevienam nebija ko teikt. Kalniņu māca skumjas, Lejiņš turpināja nīgroties savā nodabā, tikai Gūtenmorgens centās atrast vārdus, lai atjaunotu sarunu. - Klau, ja jums kādreiz gadīsies brist cauri purvam, bet pēc tam savā kabatā vēl varēsiet atrast sausas cigaretes, tad ziniet, ka atrodaties jau kino pasaulē, - viņš sacīja.Kalniņš iesmējās, Lejiņš pirmo reizi pa visu vakaru vārgi pasmaidīja, bet Gūtenmorgens turpināja.- Bet šampanieti no kakliņa vienā piegājienā gan var izraut. Es zinu.- Var, tikai ahuinās atraugas nāk, - domīgi piemetināja Lejiņš. – Kas tā bija par marku, ievērojāt?- Es nē, - sacīja Kalniņš. – Tikai atceros, ka maksāja trīs deviņdesmit seši.- Ņihujā. Trīs četrdesmit deviņi. Saderam? – Lejiņš pastiepa roku.- Trīs sešdesmit... nē, deviņdesmit seši, jā... - drusku vilcinoties, Kalniņš satvēra Lejiņa plaukstu.- Tu piedalies? – Lejiņš vaicāja Gūtenmorgenam, bet tas noraidoši papurināja galvu. Gūtenmorgenam likās, ka viņš zina pareizo atbildi – trīs sešdesmit divi -, tomēr riskēt negribējās. – Tad pārsit, - noteica Lejiņš, un Gūtenmorgens viegli uzsita pa draugu savienotajām plaukstām.Pēc brīža viņi iegāja kinoteātrī, lai nopirktu biļetes uz nākamo Kolka Cool seansu.Pirmpublicējums žurnālā Kinoraksti, 2012/1