Dailes teātrī Džilindžers spindzina Lodes pār Brodveju. Vudijs Allens atpūšas...
Parēķināsim: mūsu ievērojamākais teātru šovmenis Dž.Dž.Džilindžers Latvijas profesionālo teātru ainavā drīz būs sasniedzis jubilejisku ciparu: divpadsmit savas rosmes gados izlaidis tautās 40 izrāžu — tas ir ražīguma rekords! Sākot ar 1996. gada Emmu Bovarī studijteātrī Skatuve, turpinot Dailē, kur viņš, ja palasa režisora iestudējumu nosaukumus vien (Vagīnas monologi, Intim, Venēra kažokādās, Kaligula, Dons Žuans X, Fausts. Deus Ex Machina, Drakula. Svešas asinis...), ne tikai spītīgā regularitātē šokē ar savas estētiski ekstravagantās literārās gaumes kritērijiem atbilstošiem teatrālajiem skandāliem, bet nu jau gadiem ir vienīgais šī teātra štata režisors, kura izrādes Lielajā zālē pelna naudu un nodrošina stabilu kasi. Tas nav maz, bet īsti neko nepasaka par darbaholiskā režisora darbu nopietno jēgu.
Palaikam trīskāršais Dž., kā jau kārtīgam "sugas sunim" pieklājas, iezīmē svešu teritoriju — sporādiski izraujas uz citām vietām, nu, Liepāju, Jauno Rīgas teātri un arī tur kaut ko uzmeistaro, tiesa, ne ar tik graujošiem komercpanākumiem. Šogad Džilis beidzot ieviesies arī latviskās identitātes templī - Nacionālajā teātrī ar šķietami skandalozu izrādi par "vārdos nesaucamo" poētiskas formas mīlestību Jūdas skūpsts... Padauzai Romai neseko vienīgi Opera — tā vēl stāv šķīsta un nekritusi Džilindžera multižanriskā šarma priekšā, kaut arī LNO viņš varētu uzbliezt kādu tragedņiku, par ko ne Berga vokāli instrumentālo opusu par Zilbārdi un viņa apkautajām sievām? Kase garantēta.
Taču, par spīti manām cilvēciskajām simpātijām pret Raimondu Rupeiku alias Dž.Dž.Dž. (nezinu mūsu ierobežotajā teatrālajā vidē daudz režisoru, kas nebūtu skaudīgi vai vismaz aizdomīgi pret citu kolēģu veikumu un panākumiem, nebūtu ļaunatminīgi, toties būtu ārkārtā interesanti sarunu biedri — Kroders, Eižvertiņa, Džilindžers...), ir kāda regulāra profesionāla liga, kas viņu piemeklē gluži kā lietuvēns. Tai kaitei ir kaut kāds sakars ar tādām smalkajām matērijām kā stils un gaume.
Te man nāksies izteikties līdzībās. Biezajā grāmatā Latvijas teātris. 20.gs.90.gadi un gadsimtu mija (Zinātne, 2007) Latvijas Universitātes profesore Silvija Radzobe režisoru Džilindžeru gluži mātišķā formā apraksta šādi: "Jauneklis, kurš par savu pseidonīmu (..) pieņēma Amerikas Savienotajās Valstīs 20.gadsimta 20.gadu beigās slavena noziedznieka — recidīvista un slepkavas — vārdu "Džilindžers", patiešām ļoti mīl teātri". Tālēk seko zinātniskam izdevumam netradicionālas tirādes par Raimonda Rupeika piedzimšanu Kazahstānā, dievbijīgo vacmāmiņu, aizraušanos ar šaha spēli un fanātisko grāmatu lasīšanu, un par kādu "mītiski mistisku garīgo nobriešanu", kas rezultējusies ar "nepieciešamību atgriezties laicīgajā pasaulē", par kuru "signāls saņemts no pārpasaules" (130.lpp). Ja es nezinātu, ka Radzobei mēdz būt raksturīga visai oriģināla humora izjūta, nospriestu, ka aprakstītais Džilindžers ir vai nu traks vai šarlatāns. Kas, iespējams, viņš arī ir, tikai šīs personības ekstravagances teātra praksē izkopis līdz profesionālai pilnība,i un kas viņu kā mākslinieku tikai pušķo. Tomēr, šķiet, viss ir daudz vienkāršāk.
Režisora hallo kritiķiem
Džilindžers ir pilnībā "izkodis" savus amata pretiniekus — kritiķus un, tā sakot, atrodas ar tiem visai pikantā postmodernā dialogā. Vai gan citādi, kā kritiķu "dirsināšanai", nule Dailes teātrī pirmizrādītajā Džilindžera "kases grāvējā 2 cēlienos pēc Vudija Allena kinoscenārija motīviem", kā žanriski tiek apzīmēta izrāde Lodes pār Brodveju, glītajā programmas grāmatiņā blakus amerikanizētā art nouveau stilistikā veidotajām grafiskām kolāžām būtu atrodami divi teksti: pirmais par režisoru un kritiķu attiecībām, otrs — par reālo bandītu Džonu Herbertu Dilindžeru, kurš, protams, rakstāms tikai ar D, nevis Dž, kā uzskata S.Radzobe. Tipisks Džilindžera, īstena grāmatu tārpa un tagad arī kinomaniaka, jociņš — tikai viens burtiņš, bet visa smalkā gudrība diskreditēta!
Vudijs Allens, kurš savu slavena kinorežisora, aktiera, džezmeņa, literāta un, viņu citējot, "Ņujorkas plaša profila neirotiķa ebreja ar intelektuālām pretenzijām" karjeru iesāka lētā, bet superpopulārā standup klubā Carnegie-Deli kā komiķis, kurš izklaidēja iereibušo publiku ar pašsacerētiem jokiem (un vēlāk veltīja savai jaunībai un tās elkiem burvīgu filmu Broadway Danny Rose). Bet Alenam piemita tas pats, kas Džilindžeram — spītīgas un apbrīnojamas darbaspējas (tādas tās 72 gadus vecajam oskarotajam klasiķim ir joprojām — reti kurš kinorežisors pat tik cienījamā vecumā neatkāpjas no pirms 25 gadiem izvirzītā mērķa — katru gadu uzfilmēt vienu filmu!). Darbaspējas un estētiskā visēdelība Vudiju un Džilindžeru vieno.
Bet tieši tā, kā tas nolādētais sīkumiņš — viens burtiņš uzvārdā —, Allenu no Džiļa šķir vienotas režisoriskās stratēģijas trūkums. Džilindžers iestudē to, kas viņam patīk un šķiet interesants (ja režisors pakļaujas, piemēram, teātra vadības vai citam ārējam diktātam, parasti nekas labs beigu galā nesanāk). Vudijs Allens precīzi zina, kāpēc viņš kaut ko filmē (apbrīnojams konceptuālisms, ja analizē, teiksim, viņa neseno "angļu triloģiju"). Nu un, bez šaubām, Allenam ir perfekta žanra izjūta un gaume, ko nevar teikt par Džilindžeru — vismaz izrādē Lodes pār Brodveju. Paskaidroju.
XXI gadsimtā, pat ja to "lamā" par postmodernās kultūrsituācijas laikmetu vai vēl muļķīgāk — par postdramatiskā teātra ēru (un latviešu kritiķu svaigā apsēstība ar šo, no kāda rietumu teātrzinātnes guru aizņemto verbālo nonsensu, nupat jau sāk šķist komiska), nodarboties ar tipisku XX gadsimta žanra augļa — gangsteru jeb mafijas drāmas/komēdijas/story — parodēšanu, turklāt dubultā. Jo pats oriģināls — Allena filma Lodes pār Brodveju — jau ir parodija, un parodēt parodiju — tas ir ārkārtā komplicēts, lai neteiktu — Ženēvas pulksteņmeistaru cienīgs virtuozs uzdevums, sevišķs profesionālais izaicinājums. Tā veikšanai ar Tamāras Lempickas vai Elsas Simones stila estētisko klišeju kopēšanu tērpos a la 30. dekadence, neveikliem stepa soļiem vai Kerolas Lombārdas noģīmja uzmālēšanu uz asprātīgā dubultpriekškara vien nepietiks (Mārtiņa Vilkārša funkcionāli veiklā scenogrāfija a la sarkans buduārs/scēna, kas izceļ mākslas grēcīgo dabu, un Ilzes Vītoliņas kvalitatīvie, pārdomātie kostīmi, sevišķi perlamutrīgās art moderne kafijkleitas deju gērlām).
Tomēr — stila bezstils
Rezultāts gaudenajām norisēm, ko var vērot uz Dailes teātra skatuves, tikai abu šo visklasiskāko un amerikāniskāko žanru — musical un mafijkino — analfabētam var šķist piecu ābolu vērts (sk. Latvijas teātru Ābolu ķocis, Diena, 14.V). Tai ķēmīgajai aptuvenībai, vārdā Lodes pār Brodveju, labākajā gadījumā var iešķiebt trīs antonovkas un arī tad ar mokām. Bet publika šito shit bez aiztures noēdīs, jo uz skatuves foršas dūdiņas smukās kleitēs danco draivīgas, pārsvarā palienētas no Tarantino filmu soundtrack, mūzikas fonogrammas pavadā, no skatuves nepārtraukti skan rupjības angļu un latvju mēlē (dažas ir asprātīgas), un arī pikantais sižets — par teātra dzīves un mafijas aizkulisēm — ir gana aizraujošs, lai mazprasīgs izklaides meklētājs sezonas izskaņā "atrautos pa riktīgam". Džilindžers to visu labi apzinās, jo, esmu pilnīgi pārliecināts, šis viņam ir produkts. Ne māksla. Tik ciniski. Un tik pareizi, galu galā. A ko jūs uz Vasarsvētkiem, kad teatrāļiem arī laiks atpūtai, citu gribējāt?!
Ne mirkli nešaubos, ka režisors pats labi pārzina gan klasisko, Mervina le Roja Zelta meklētāju laika Brodvejas mūziklu (ne modernizēto — septiņdesmitajos izkalkulēto), gan mafijsāgu kā žanru, nu, vismaz teorētiski vai pastarpināti — gan ne caur parodijām, bet, piemēram, ar izcilāko kinošedevru pieredzi (ir banāli te rindot, bet lai nu būtu — Krusttēvs, Reiz Amerikā, Nepiedots...), tāpat kā viņš zina Dešilu Hametu, Džeimsu Elroju vai Frenku Kapru, par Mario Pjuzo, Kopolu, Īstvudu un citiem mazāk zīmīgiem mafijas tēmas un film noir revolucionāriem neiepīkstoties. Drēbi Džilis jūt, tomēr, man neizskaidrojamu iemeslu dēļ, ietiepīgi, līdzīgi Vudija Allena cilvēkam — hameleonam Zēligam, izliekas, ka tas, ko uz skatuves dara Dailes "zvaigžņu komanda", ir eleganta stilizācija par Allena parodiju. Bet nav ne vismazākajā mērā!
Raksturi un imitācijas
Pirmkārt, aktieri laiž, labi, darbojas katrs savā stilā — viņu pamatuzdevums ir raksturu veidošana. Jo kreftīgāk, jo labāk, štrunts, ka tie visi nav ķēmi, bet gan dzīvi, iespējams, nožēlojami/žēlojami cilvēki (atvainojos, bet Allena teksts tomēr ir traģikomēdija nevis bezgaumīgu māžu šovs).
Vienīgie, kas, šķiet, apjēdz, ko šādā parodijas žanrā (mafia story on Broadway) nozīmē raksturs un stilizācija, ir Ģirts Ķesteris dabas bērna — ģēnija ar svinga narkomāna čūskveidīgo plastiku — viņš ir lielisks mafiozi rokaspuiša Čiča tēlā (plus bonuss par Marlona Brando mutes kustībām un pat balss modulācijām!), vēl uzslavas pelnījusi arī Kristīne Nevarauska uzticīgās, tak ar seksu apsēstās, teicamnieces Helēnas, tādas intelektuāli aprobežotas mīcītes — pīcītes lomā — īsti vudijalleniskā, a la Daiena Kītone stiliņā.
Bet raksturu neizdodas radīt Jurim Žagaram, liec to spilvenvēderu priekšā vai pakaļā, grozi kāju/kurpju purnus tizli uz iekšu vai nē — pieļauju, ka šim tik organiskajam kinoaktierim vienkārši atrofējušās teātra aktiertreniņa ābeces patiesības — raksturs taču nav ārēja ķēmošanās. Tas pats sakāms par Pēteri Liepiņu ar Vornera Pērsela bābiski uztaukoto pakaļu un čirkainajiem matiem — karikatūra, nekas vairāk. Ak, bet nabaga Āris Rozentāls, izskatās, nesaprot vispār, ko viņš uz skatuves dara — jo mafijas galva nu noteikti šis džeks ar astīti matos/parūkā nav. Tāpat arī Akvelīna Līvmane senas teātra prīmas, tagad alkoholiķes Helēnas Sinklēras lomā — viņa noteikti ir sajaukusi lugas un stilizācijas a la Beta Deivisa vietā zvēro kā paprasta ķēkša no leģendārajām Atraitnēm (iedomājos, cik eleganti šo Sinklēras lomu "ar iekšām" būtu ņēmusi Ausma Kantāne!). Dagmāra Legante ir eleganta un grūti atkārtojama parādība pati par sevi, tāpēc viņas "aktrise — piespēlētāja" Edena Brenta ar mīlīgo žurkveidīgo sunīti vismaz nekrīt stipri uz nerviem.
Viņpus robežām
Taču vislielāko (ne)māksliniecisko ārprātu uz skatuves demonstrē, turklāt ļoti spilgti, tā sakot, ārpus laba un ļauna robežām, DT premjeri Rēzija Kalniņa un Artūrs Skrastiņš. Taisnība kritiķei Mārītei Gulbei, kurai šķiet, ka šādu pašapmierināti trulu aktierisko pašdarbību varētu pieļaut Vērenieka/Blektes amatnieciskā mēroga režisors. Bet ne jau Džilindžers! Saprotu, ka R.Kalniņai trīs stundas pažākstīties aizsmakušas maukas — idiotes tēlā sevišķas pūles neprasa, bet vai pašai aktrisei ir interesanti kārtējo reizi formāli, tikai ievērojami paviršāk, tiražēt to pašu, kas tik eleganti sanāca Penelopē un Dikā? Un vai Artūrs Skrastiņš apmulsušā dramaturga/režisora Deivida Šeina tēlā vispār ir spējīgs izdvest kaut vienu cilvēcisku intonāciju, nevis ik mirkli iztaisīties par garīgi nepieskaitāmo, kuram tūdaļ, tūdaļ būs epilepsijas lēkme? Ja tā ir "parodija" par Vudiju Allenu, tad vai nu absolūti neizdevusies vai arī Dailes teātra slavenais aktieris visus radošos "signālus saņēmis no pārpasaules", kurus mums, mirstīgajiem, neuztvert. Un galvenais, ka viņa mērkaķošanās nemaz nav smieklīga.
Vispār jau žēl, ka beigu galā iznākusi tāda vāji kontrolēta, formāli dārgi iepakota, muzikāli horeogrāfiska jezga, tīrais formālisms, bez vismazākās iespējas skumjai refleksijai par pasaules teatralizācijas postošo indevi. Jo Allena gabals tak stāsta par absurdo pasauli, kurā ģēnijs var būt maniaks un maniaks izrādīties ģēnijs un talantīgs mākslinieks. Nevis par to, ka ar teātri nodarbojas netalantīgas viduvējības un seksuāli frustrētas visu dzimumu būtnes. Džilindžers ar dubulto stilizēšanu/parodēšanu nav ticis galā. Ek, bet nav liela bēda, jo ir taču vasara un Džilis jau mierā neliksies.