Rībaks vācu diktatoru atklāj kā dedzīgu grāmatmīli – klasika, vēsture, ceļojumu grāmatas, biogrāfijas, okultā pētījumi. Par to Rībaks ir uzrakstījis grāmatu “Hitler's Private Library: The Books That Shaped his Life” jeb “Hitlera privātā bibliotēka. Grāmatas, kas veidoja viņa dzīvi.” Autors Hitlera politisko karjeru skata vienoti ar grāmatām no kurām viņš ietekmējies, rakstot savu garīgo ceļvedi “Mein Kampf”. Hitlers bija ne vien dedzīgs lasītājs, bet arī ļoti daudz teksta pasvītroja. Piemēram, Paula Delagārda “Vācu esejās” pasvītrots sekojošs teikums: “Ikkatrs aizkaitinošais ebrejs ir nopietns apvainojums mūsu vācu identitātes autentiskumam un patiesumam.” Rībaks norāda, ka Hitleram bija “žagatas prāts”. Respektīvi, viņš varenos ātrumos lasīja grāmatas, kas viņaprāt bija noderīgas un atlasītos domugraudus ķepināja kopā vienotā mozaīkā. Hitlera intelektuālā būtība, kā raksta Rībaks, bija “ne jau dziļš, komplekss Šopenhauera vai Nīčes filozofiju atvasinājums, bet otršķirīgu grāmatveikalu teorija, ko veido tendenciozas mīksto vāku grāmateles un ezotēriski raksti cietajos vākos. Tās devušas augsni virspusīgam, manipulatīvam un lecīgam melīgumam”. Vienā grāmatā – 1915.gadā pirktajā vācu arhitektūras vēsturē, Rībaks atrada melnu matu, kas izskatījās kā izkritis no ūsām, rakstīts grāmatas apskatā žurnālā The Economist.
Iznākusi grāmata, kas analizē, ko lasīja Hitlers?
Kādā nomaļā ASV Kongresa bibliotēkas nostūrī Timotijs Rībaks uzgāja daļu Hitlera milzīgā grāmatu krājuma. Citas viņa grāmatas atradās pie amerikāņu virsniekiem un to pēcnācējiem, kuri tās bija paņēmuši kā suvenīrus okupētajā Berlīnē. Padomju armija savāca labāko daļu – visu Berlīnes Reihskancelejas bibliotēku.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.