Uzņemot viņus “strādnieku paradīzē” no "kapitālisma posta" PSRS to uztvēra kā iespēju pazemot ekonomiskās krīzes pārņemtās ASV. Amerikāņus uzņēma ar atplestām rokām – beisbols tika pasludināts par oficiālu sportu, viņi to priecīgi spēlēja Gorkija parkā. Pēc tam sekoja aresti, Gulags, spīdzināšanas, izvarošanas, slepkavošana un nosalšana badā. Gandrīz visi savu galu atrada masu kapos. Šie aizmirstie tagad ir atspoguļoti Tima Tzouliadis grāmatā “The Forsaken” jeb “Pamestie”.
Kā norāda žurnāls “The Economist”, grāmatas vērtība ir spēja parādīt kūtro amerikāņu ierēdņu un politiķu attieksmi pret saviem tautiešiem. Jau pirms aresta vairums amerikāņu faktiski bija cietumnieki, jo bija konfiscētas viņu pases. Tomēr vienīgie cilvēki, kas varēja viņiem palīdzēt, to nedarīja. Tikko atvērtajā amerikāņu vēstniecībā Maskavā diplomāti uzskatīja visus migrantus par komunistu simpatizētājiem. Kaut arī tādi bija tikai daži, diplomāti lika visus iespējamos šķēršļus to izmisušo tautiešu ceļā, kas mēģināja sazināties ar savu vēstniecību, par to vien riskējot ar apcietināšanu. Piemēram, viņi pieprasīja nodokli par jaunas pases izsniegšanu dolāros, taču tobrīd ārzemju valūtas turēšana PSRS bija sodāms noziegums. Ne mazāk nožēlojama bija iebildumu neesamība no diplomātu puses. Amerikāņu vēstnieks Džozefs Deiviss bija slinks, lētticīgs Staļinu dievinošs mākslas kolekcionārs. Kad kāds viņa padotais negribīgi pacēla jautājumu par pazudušajiem amerikāņiem, viņš nekavējoties atvainojās krieviem par šādu netaktiskumu. Pat, kad sāka pazust tie amerikāņi, kas bija nolīgti strādāt vēstniecībā, neviens nesūdzējās. Beigās diplomāts Džordžs Kīnens saprata, kas notiek un uzrakstīja pamatīgu ziņojumu, taču neviens nereaģēja.
Ne mazāk nožēlojami bija Maskavā bāzētie ārzemju korespondenti, kas atteicās rakstīt par represijām, baidoties, ka zaudēs savas akreditācijas. Tā vietā viņi ar entuziasmu piedalījās iknakts plītēšanā un izvirtībās, ko organizēja NKVD viesnīcā "Metropole".
Visnesaprotamākais un skandalozākais ir stāsts par citiem amerikāņu represētajiem – karavīriem, kas bija krituši nacistu gūstā Vācijā un ko “atbrīvoja” komunisti. Arī viņi tika nosūtīti uz Gulagu. Par viņiem bija zināms galvenokārt no pārbēdzējiem, vai tiem kādreizējiem Gulaga gūstekņiem, kas bija sasnieguši Rietumus. Taču informācija par viņiem tika glabāta slepenībā. Tāpat nekādu uzmanību nepievērsa amerikāņiem, kas tika sagūstīti Korejas kara laikā. Amerikāņu Sarkanais krusts atmeta ar roku lūgumiem iejaukties, sakot, ka amerikāņi, kas ir “novietoti” NKVD nometnēs drīzāk var radīt “aizkaitinājumu, ja ne neērtu situāciju.” No nometnēm atgriezās daži izdzīvojušie, lai izstāstītu savu stāstu, taču neviens nekad netika sodīts par kriminālo nolaidību, nemaz nerunājot par bendēm.