Kā ar jaunu likumu nīdēt sabiedriskos medijus?

Tik ilgi gaidījām un šoreiz iznācis pats sliktākais, kas vien var būt. Un jāpieņem šis likums esot ātri, ātri, tā liekot ES norādījumi. Lai arī esmu solījusies te rakstīt par televīziju, gribu nedaudz parunāt par likumu, kura varā noteikt, kādi būs sabiedriskie mediji. Vai būs vismaz viena televīzija un viens radio, kas savu saturu veidos sociāli atbildīgi un strādās sabiedrības, nevis kādas šauras politiskas grupas un/vai komerciālo interešu vārdā? Vai mums būs elektroniskie mediji, kas varētu nodrošināt tādu saturu, lai mēs varētu sekot sabiedrībā notiekošajiem procesiem un veidot par tiem informētu viedokli? Vai mēs turpināsim diskutēt par nopietnām problēmām, vai redzēsim dokumentālos raidījumus, cilvēkstāstus, reportāžas... Saturu, ko var piedāvāt tikai neatkarīgi sabiedriskie mediji. Jaunā likuma projekts rada aizdomas, ka tajā ieslēpts mehānisms, kā pamazām iznīdēt sabiedriskos medijus. Tajā iekļautas trīs ļoti bīstamas lietas. 1. Nauda. Sabiedriskajos medijos tiek aizliegta reklāma, bet netiek piedāvāts skaidrs un drošs finansējuma modelis. Par abonentmaksu ieviešanu, kas būtu  loģiski, šajā situācijā, protams, ir aizmirsts. Tas nozīmē, ka LR un LTV ir atstāts vēl pazemojošākā izdzīvošanas režīmā nekā bija līdz šim. Cik, zinu tieši pusi no LTV budžeta veido reklāmas ienākumi. Tagad priekšrocības iegūst komerciālās raidorganizācijas, bet sabiedriskie mediji paliek smagos zaudētājos. 2. Absurdas prasības pret saturu. Likumā iestrādāts jebkura politiķa un amatpersonas lielākais sapnis – sabiedrisko mediju pienākums  atspoguļot „Saeimas un Ministru Kabineta un citu valsts un pašvaldību iestāžu” darbību. Apsveicu ar ceļojumu laikā totalitārās pagātnes virzienā, kad mediji bija varas pakalpiņi! Ai, kā aiz tā visa var atpazīt nu jau pierastās deputātu un amatpersonu gaudas, ka viņu labos darbus neviens neuzzina! Šo sāpi nav varējuši remdēt arī ministriju un Rīgas Domes apmaksātie raidījumi. Izliekoties nezinām, ka žurnālisti, ja vien uzskatīs to par skatītājiem vajadzīgu, arī “atspoguļos darbību” un to jau regulāri dara, pienākums tiek veikli ielikts likumā. Ardievu preses brīvība un redakciju neatkarība! 3. Stingrāka kontrole. Projektā teikts, ka NRTP ir dotas tiesības iecelt ne vien sabiedrisko mediju vadītājus, bet arī valdes trīs cilvēku sastāvā. Mazāk cilvēku ir vieglāk vadīt un būtībā NRTP šādi var kontrolēt visu, kas notiek LR un LTV, nodrošinot balsojumu par kādu lēmumu ar pāris cilvēku vairākumu. Bet to, ka šī padome ir lieliski “telefonvadāma” no politisko aprindu puses un pati izmanto telefonu vadības nodrošināšanai, jau esam pārliecinājušies. Likumā ir vēl vairākas ļoti slidenas vietas, tomēr šeit minētās ir, manuprāt, vissmagākās dziļbumbas. Lai arī to sauc par “uzmetumu”, projekta virzīšanas ātrums un tajā iestrādātie “pamati” liek domāt, ka izrēķināšanās ar sabiedriskajiem medijiem ir rūpīgi sagatavota.