Kafka un šķeltnadži

). Iespējams, tā pastāv ļoti šaurā speciālistu lokā - labākais, ko par Kafkas tekstiem kāds latviešu pētnieks uzrakstījis, atrodas Zandas Gūtmanes rakstā "Modernie estētiskie meklējumi vācu prozā" 2005.gadā izdotajā grāmatā "Vācu literatūra un Latvija". Kliedē neskaidrības Oksfordas universitātes vācu valodas profesora Ričija Robertsona grāmata "Kafka" veiksmīgi kliedē daudzas ar Kafkas personību un daiļradi saistītas neskaidrības un neprecizitātes - ka Kafka dzīves laikā it kā neesot neko publicējis, ka viņš kļuvis zināms tikai pēc nāves. Tomēr nevajag iedomāt, ka Robertsona Kafkas lasījums būtu štamps, kuru vajadzētu pārmantot. Tieši pretēji - kā ikvienā labā grāmatā par tekstiem, autors interpretē. Un var vien pamācīties, kā iespējams izveidot stāstījumu, kas būtu ne tikai zinātniski respektabls, bet arī aizraujoši lasāms. To pat nevajadzētu dēvēt par interpretāciju, drīzāk - lasījumu, jo sevišķi tas sakāms par grāmatas noslēdzošajām daļām. Neieceļ svētajos Pētījums lasās raiti un interesanti. Tas saistīts ar Robertsona veiksmīgi izvēlēto objektivitātes taktiku - viņš ir atzinīgs un kritisks, bet pretēji pētniekiem, kuri Kafku iecēluši teju svēto kārtā, izvairās no hagiogrāfiskām pārmērībām. Autors pat apgalvo - Kafka apzināti radījis par sevi leģendu un pie tās uzturēšanas rūpīgi strādājis, tāpat kā Bairons, kurš arī radīja savu tēlu, kas saglabājies cauri laikiem. Pirmkārt, Robersons izvēlējies instrumentāriju, kurš bijis pazīstams arī Kafkam. Piemēram, stāstā Pārvērtības Gregors Zamza pārvēršas par kukaini (tas ir viens no visbiežāk citētajiem teikumiem, kas daudzos latviešos dzīvo citā formā nekā Silvijas Brices tulkojumā: "Kādu rītu Gregors Zamza pamodās gultā un ieraudzīja, ka ir pārvērties par lielu kukaini"), bet saglabā savu iepriekšējo spriestspēju. Autors to saista ar prāta un ķermeņa nošķīrumu: Fridrihs Nīče revidēja šo kopš Platona laikiem populāro atziņu, ka ķermenis ir naidīgs un domāšanu apdraudošs. Kafkam Nīče nebija svešs. Otrkārt, autors perfekti pārzina Kafkas tekstus un biogrāfiju, tāpēc, saglabājot skepticismu pret agrākiem secinājumiem (piemēram, Kafkas politiskās idejas Robertsona interpretācijā nav nedz sociālistiskas, nedz anarhistiskas, bet gan romantiskas), spēj sasaistīt tekstus ar biogrāfisko materiālu. Taču autors neaizmirst grāmatas formātu - viņš neiestīgst sīkumos. Patīkami izņēmumi ir vien tās specifiskās epizodes, kurās viņš skaidro vācu valodas nianses, kuras katrā nacionālajā kultūrā iegūst citu nozīmi. Rakstīt par Kafkas tekstiem nav viegli, jo to graujošā oriģinalitāte pieprasa iedziļināties teju katrā teikumā. Kafka, būdams vienaldzīgs pret gatavām idejām, radījis neaizmirstamas ainas un tēlus, kādi Eiropas literatūrai bija sveši. Lai arī Kafkas teksti stāsta par vienreizējo un tikai izliekas, ka izsaka vispārpieņemto, tie ir pārsteidzoši klātesoši ikviena vērīga cilvēka dzīvē. Un tas viss, pateicoties Maksam Brodam, kurš neizpildīja Kafkas norādījumu - pēc viņa nāves nesadedzināja uzrakstīto. Tā esam ieguvuši ne tikai Procesu, Pili un citus tekstus, bet arī daudzas neskaidrības par tiem. Rāda attiecības Robertsons sniedz nelielu ieskatu Kafkas mocību pilnajā dzīvē un atklāj, ka daudzi Kafkas teksti ir metaforiski vai simboliski tā pierādījumi. Protams, neizpaliek arī priekšlikums, kā Kafkas teksti būtu lasāmi: Robertsons detaļās aplūko pāris Kafkas koda tekstu, par argumentiem izvēloties fragmentus no šiem tekstiem, arī aforismiem un vēstulēm. Kafka nojauta radikālo atsvešinātību, eksistenciālo baiļu izjūtu un apziņas teroru, kas kļuva acīm redzams Eiropas politiskajā dzīvē pēc viņa nāves. Robertsona jaunpienesums ir jaunu aspektu atklāšana, izmantojot tās epizodes, kuras agrāk netika skatītas. Viena no tādām ir dzēlīgā nodaļa par ķermeņa nozīmi Kafkas daiļradē. Viņš pierāda, ka ķermeņa noliegšanai Kafkas tekstos ir simboliska nozīme, kas saistāma teju vai ar gavēņa laika šķīstīšanos un grēku nožēlu. Kafkas dīvainās attiecības ar sievietēm tiešām līdzinās ebreju attieksmei pret šķeltnadžiem. Otra - Kafkas neskaidrās attiecības ar institūcijām un varu: ģimeni, birokrātisko aparātu, baznīcu, tiesu un tēvu, kuram viņš uzraksta, bet nekad nenosūta apjomīgu vēstuli (Vēstule tēvam ir viena no aizraujošākajām Kafkas refleksijām; pateicīga psihoanalītiskiem spriedumiem). Tēva nomācošā spēka un fiziska klātbūtnes nepārvaramība radīja Kafkā baiļu, nepiemērotības izjūtu un frustrāciju. Tāpēc bailes un priekšnojautas tika transformētas neticamas intensitātes un šausminoša skaistuma literatūrā. Trešā - reliģijas izpratne. Attiecības ar Dievu Noslēdzošā daļa ir aizdomīga - Robertsons raksta par Kafkas daudznozīmīgajām attiecībām ar Dievu. Teju visi pētnieki izmanto vienus un tos pašus vārdus, rakstot par šo tēmu: izmisums, nemiers, absurds, nespēja atrast savu vietu pasaulē utt. Taču secinājumi ir atšķirīgi. Vieni viņu uzskata par reliģiozu domātāju. Otri - par humānistu. Trešie raksta par klātesošā galīguma sajūtu. Šī nodaļa aizdomīga arī tāpēc, ka nav daudz pētnieku, jo sevišķi akadēmisko, kuri pievērstu uzmanību aforismiem. Noslēwgums zaudē grāmatas sākuma raitumu, towmēr interesi saglabā. Robertsona rakstības stils ir slīpēts. Grāmata lasāma pat vidusskolēniem. Līdzīgi kā citi labi kritiski komentāri, arī šie rada vēlmi atgriezties pie oriģināliem un pārlasīt tos atkal.