Dramatiskajā teātrī es turpmāk gribētu iestudēt tikai komēdijas – tik nevērīgi pret iemantoto starptautiska kulta režisora statusu šodien attiecas Alvis Hermanis. Pirms divdesmit gadiem tepat Latvijā viņš debitēja operas žanrā ar spēcīgu Jāņa Mediņa Uguns un nakts iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā, tagad pārsteidzoši īsā laikā kļuvis par vienu no pieprasītākajiem un respektētākajiem operas režisoriem pasaulē.
Piektdien, 3. oktobrī, notiks Alvja Hermaņa debija Berlīnes Valsts operā – Džakomo Pučīni Toskas jauniestudējums ar maestro Danielu Barenboimu pie diriģenta pults un Anju Kampi titullomā. Jau nākamajā dienā pēc pirmizrādes režisors sāks darbu pie izrādes Divpadsmit krēsli iestudējuma Jaunajā Rīgas teātrī (pirmizrāde – 7. decembrī).
Kā tu šodien vērtē savu debiju operā – Jāņa Mediņa Uguns un nakts iestudējumu tobrīd tikko atjaunotajā Latvijas Nacionālās operas namā pirms 20 gadiem?
Es to tomēr nepieskaitu, jo tas bija pilnīgi citā dzīvē un, godīgi jāsaka, man toreiz ar mūziku vienkārši nebija nekādu attiecību. Man kauns atzīties, bet toreiz visa mana sajēga par mūziku bija, ka var skaļi dziedāt un klusu dziedāt. Manuprāt, nav svarīgi, vai operas režisors māk lasīt notis, partitūru vai ne, taču divas lietas attiecībā uz mūziku gan viņam noteikti ir jāpārvalda: pirmkārt, ir jāsaprot, ka katrai notij ir psiholoģiska vai atmosfēriska motivācija, otrkārt, viņam vajadzētu sajust mūzikas garu. Katram konkrētam mūzikas skaņdarbam ir sava asinsgrupa, mentalitāte, kas nosaka mūzikas garu. Vizualizācijai nevajadzētu būt pretrunā ar mūzikas garu. Ļoti bieži ir tā, ka režisori atrod ļoti atraktīvu un interesantu paņēmienu, kā izstāstīt stāstu, kā padarīt to interesantu, bet bieži vien tas ir klajā pretrunā ar mūzikas garu.
Ineses Lūsiņas interviju ar Alvi Hermani lasi 2. oktobra KDi!