Koelju: Džeimsa Džoisa “Uliss” nodarījis lielu ļaunumu literatūrai

Koelju pats ir populists un pilnīgi garām

Koelju ir par daudz tendēts uz reliģiju, atstāj mazliet šizoīda tipa cilvēka iespaidu un būtībā ir bezgala garlaicīgs - tik daudz stereotipu un nočieptu ideju vienkopus, pat domas komentārs ir aizgūta doma...izlasi vienu un vari nelasīt neko citu- nepārtraukta atkārtošanās...

Kurts ir visiem rakstniekiem rakstnieks!!!

Uliss ir ģeniāls darbs, kas jālasa oriģinālā (Džoiss pats deva receptes tulkošanai Eiropas valodās (diemžēl ne latviešu), lai nezustu jēga. Metode ir apziņas plūsma (stream of conscoiusness); šādas plūsmas rakstnieks nemitīgi iedarbina, kā nospiežot šautenes gaili, un tālāko paveic Jūsu smadzenes, izmantojot mūžā uzkrāto asociāciju bibliotēku. Sodums ir varonis, uzņemdamies tulkošanu, bet viņš jālasa Ziemeļbāzmas izdevumā. Liesmas izdevumu cenzūra ievērojami pabojāja.

Vinam taisniba, ari lielaka dala musdienu makslinieku aizraujas ar formu, nevis saturu!!

Par Ulisu domāju tieši kā Klotilde, kaut līdz galam esmu ticis. Ar Soduma tulkojumu tas nebija iespējams, ar angļu (brīnišķīgo) krieviskojumu un angļu smagi, staigni un bezcerīgi veļamo blāķi kaut kā līdz galam tiku, kaut, droši vien, daudz ko arī līdz galam vai līdz saknei, līdz pamatam nesapratu / nesaprastu arī šodien...

Zinu daudzus izgļitotus cilvēkus — literātus, tulkotājus, māksliniekus, redaktorus un žurnālistus, kas atzinušies: tālāk par 25.lappusi (ar variācijām 50., 100.) neizlasīju. Pašmērķīga un neinteresanta grāmata. Tāda sajūta, ka to uzrakstījis deguna uzbinātājs, tīksminādamies par katru kumosu, ko izdevies izmakšķērēt laukā, un sīksīki to apraksta. Man nav ne mazāko iebildumu, ka tāda literatūra tiek rakstīta un izdota. Ikviens tiesīgs izpausties un ikviens — baudīt to, kas tam šķiet aizraujošs vai valdzinošs. Personīgi es Ulisu neuzskatu par īpaši atšķirīgu veikumu, kā mākslinieka kaku (piedodiet!), kas ielikta stikla kārbiņa uz zelta kājiņām. Tādi laiki ir bijuši, kad glīti noformēti ekskrementi tika eksponēti pasaules nozīmīgākajās izstāžu zālēs, un šie laiki ir veiksmīgi pagājuši. Tāpat kā bērns pieaug un nobriest, un mainās tā intereses, tā arī sabiedrība pamazām nobriest, un mainās tās intereses. Katrai brieduma fāzei savi prieciņi — pusaudžiem ļoti patīk jociņi "zem jostas vietas", un tas nav nekas īpaši nosodāms: vēlāk tas vienkārši vairs nav aktuāli un pāriet pats no sevis. Līdzīgi ir arī ar Ulisu. Un vislabāk to pierāda arī lasītāju atsaucība :) Sīka saujiņa pseidointelektuāļu par to sajūsminās, vidējais mietpilsonis nošausminās — bet normāls cilvēks izlasa līdz 100.lappusei, un saprotot, ka nekas nav sācies un arī nesāksies līdz pat pēdējai lappusei, tīru sirdsapziņu noliek to malā. Lai jums jauka diena!

chja bi korova michala..

Nu, ko lai saku. Alķīmiķi izlasīju, tēze par "sadošanos rokās" man patika. Ulisu arī savulaiku uzsāku lasīt (pirms gadiem 15), galā netiku, šķīru visam pāri, līdz atdūros pie pēdējās daļas - Blūma sievas Mollijas iekšējā monologa. Tas gan man patika, pat tagad atceros, ka tur bija kaut kas detalizēti par sieviešu čurāšanu. Droši vien kopumā literatūrai Džoiss tomēr bijis labāks nekā Koelju, jo, pat, ja pats ir vairāk nelasāms nekā lasāms, tad ir rosinājis ļoti daudz citus rakstniekus rakstīt un kaut ko teikt :) Taču šaubos, vai Koelju kādu citu rakstnieku iedvesmojis...

Vārdu rotaļas bez intriģējoša, aizraujoša jeb domāt liekoša satura, ilgi nelasītu- apšķebinātu kā tortes krēms, ēsts lielām karotēm. Bet noplicināta valoda apstādinātu jau pirmajā grāmatas lappusē. Koelju...nu nav mans autors.:)

Džoisa darbi ir literatūras daļa neatkarīgi no tā, ko apgalvo kritiķi vai konkurenti.

SHIT STILL IS A SHIT.