Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +10 °C
Apmācies
Otrdiena, 5. novembris
Lote, Šarlote

Kritiķi vērtē: Lielā Kristapa lukturi - 2

29.septembrī Rīgā un visā Latvijā sākas Nacionālais filmu festivāls Lielais Kristaps. Festivāla konkursa skate tiek demonstrēta kinoteātrī Rīga, Panorāmas skate — Rīgas Kinomuzejā. Festivāla konkursa skatē iekļautas vienpadsmit dokumentālās filmas, starp tām arī šīs, Dienas ekspertu vērtētās.

Bēgums (rež. Ivars Zviedris, AVE, 80")

Klucis — nepareizais latvietis (rež. Pēteris Krilovs, Vides filmu studija)

Padomju stāsts (rež. Edvīns Šnore, Labvakar)

Piektais Hamlets (rež. Krista Burāne, Mārtiņš Eihe, Nomadi)

Par dzimtenīti (rež. Māris Maskalāns, Laila Pakalniņa, Vides filmu stud.)

***

Kritiķi vērtē

Anita Uzulniece

Bēgums (rež. Ivars Zviedris, AVE, 80")

* * * *

Ilgi gaidīta un aktuāla projekta realizācija, kuru uztvert bez priekšlaicīgiem aizspriedumiem pagrūti. Autoru izvēle koncentrēties uz vienu noteiktu latviešu viesstrādnieku kategoriju un viņu menedžeri Valdi, iespējams, noplicina problēmas/parādības būtību un diemžēl nenoskaņo ne uz "laimes meklētāju" izpratni, ne — līdzjūtību pret viņiem. Zināmu vispārinājumu veicina skaistā ainava un dabas trokšņi, kas disonē ar cilvēku dzīves un attiecību nesakārtotību. Nezinot, kā filmas veidotāji motivē atteikšanos ietvert savā pētījumā cita veida latviešu strādniekus Īrijā, varam tikai minēt, kāpēc rezultāts ir šāds. Varbūt ar autoriem noticis tas, ko mēdz dēvēt par pārmīlēšanu, — kad mērķis sasniegts, to vairs nevajag?

Klucis — nepareizais latvietis (rež. Pēteris Krilovs, Vides filmu studija)


* * * * *


Augsta atzīme jau par to vien, ka filmas grupa spējusi pacelt un īstenot līdz galam tik sarežģītu un interesantu tēmu, ne tikai izgaismojot Gustava Kluča personību, bet arī pieskaroties dilemmai par uzticību idejai vai/un ideoloģiskā režīma vadībai. Komplicētā filmas valoda — dokumentalitāte, aktierspēle un Kluča mākslas darbu atdzīvināšana (P.Krilovs jau strādājis šādā "žanrā" filmās Maestro un Leģenda par Tidemani) — stāstu par latviešu mākslinieka likteni padara daudzšķautnainu. Pat ja uzdevums — parādīt paradoksu, ka režīms nogalina cilvēku, kas to vistalantīgāk propagandējis, — nav autoriem pilnībā bijis pa spēkam, tomēr laikmetu, kas samala cilvēku dzīvi, filma par Kluci iezīmē pārliecinoši.


Padomju stāsts (rež. Edvīns Šnore, Labvakar)


* * * *


Principiāls un vajadzīgs darbs! No filmas radītā trokšņa aizķēries apzīmējums ar negatīvu nokrāsu — "propagandas" filma (BBC diktoru balsis un intonācijas, uzskates materiālu plakātiskais pasnieguma veids, kas tikai liecina par gados jaunā, kinomākslā nepieredzējušā autora angažētību, atklājot tēmu — staļinisma pielīdzināšana nacismam). Pat ja tas skan kā propaganda, tātad — skaļāk, aktīvāk, tad tiks sadzirdēts. Varbūt šodien jārunā tieši tā, lai pārsistu patērētājsabiedrības biezo ādu? Gudri darīts, ka tautu ciešanas un režīma nodarītās netaisnības vērtē citu tautu pētnieki — tas izskan pārliecinošāk (piemēram, cik daudz ukraiņi paši uzņēmuši filmas par golodomoru un cik maz pasaule tajās ieklausījusies!).


Piektais Hamlets (rež. Krista Burāne, Mārtiņš Eihe, Nomadi)

* * *

Ja pietiktu ar prieku vērot Oļģerta Krodera gaitas Valmieras teātrī un redzēt viņa izrāžu fragmentus, viss būtu brīnišķīgi. Kad skatītājs izlemj, vai var akceptēt filmas autoru nevērības (paviršības?) principu (varbūt nedaudz demonstratīvu — sak, nebūsim tradicionālisti, kas meklē arhīvos izrādes vai konsekventi apseko visus Hamletus!), filma ir jau otrajā pusē. Tukšā laika stiepšana gan ļauj uzplaukt dažām Krodera pērlēm un it kā sakrīt ar viņa personības nekonvencionalitāti (dabiskais čomiskums + inteliģence + talants) — pieļauju, ka tāds varētu būt bijis autoru stilistiskais nodoms, taču atstāj arī nedaudz sāju pēcgaršu. Varbūt tomēr notikusi lielas bagātības izniekošana?


Par dzimtenīti (rež. Māris Maskalāns, Laila Pakalniņa, Vides filmu stud.)


* * * * *


Tāpat kā Leiputrijā, ļoti auglīga Pakalniņas un Maskalāna sadarbība, kuras esence un filosofija nāk no pašas dzīves un pacietīgo novērojumu objektiem. Filma aizrauj ar dabiskumu, asprātību un mīlestību, arī — patriotismu vārda labākajā nozīmē. Tāda kā Freimaņa/Selecka melnbaltās poētiskās skolas renesanse mūsdienu krāsās.

----

Normunds Naumanis

Bēgums (rež. Ivars Zviedris, AVE, 80")

* * * * *

Šis stāsts par gliemežu lasītājiem uz salas ir dīvaini maģisks, smeldzes pilns, ārkārtīgi tēlains un daudzdimensionāls Latvijas-2000 portretējums, kas gluži apbrīnojamā kārtā ne tikai "uzstāda" problēmu par dzimtenei liekajiem cilvēkiem — dulliem laimes meklētājiem — bet liek domāt arī par visai nepievilcīgo "saimnieku un vergu" tēmu latviešu kopdzīvē un sabiedrībā, lai kur tie klejotu. Epizodes ar diviem jauniešiem guļamistabā un mātes "audzināšanu" ar Skype vienkārši satriec. Dramaturģiski vispārliecinošākais, arī izsvērtākais darbs.

Klucis — nepareizais latvietis (rež. Pēteris Krilovs, Vides filmu studija)

* * * *

Filma pati ir formālās mākslas darbs, kas cenšas stilizēt konstruktīvismu un asamblāžas veidošanas principu — respektīvi, uzbūvēt laika garu, līdzīgi kā Krievijas/PSRS revolūcijas entuziasts Klucis konstruēja realitāti, nepamanot, kā pēdējā dekonstruē viņu. Tajā ir daudz ārkārtīgi smalku detaļu un artefaktu, aiz ņirbas drusku pazūdot dokumentālajam stāstam par mākslinieka/cilvēka traģēdiju "izvarotajā laikmetā".


Padomju stāsts (rež. Edvīns Šnore, Labvakar)


* * *

Spožs propagandas kino paraugs, cienīgs salīdzināties ar Maikla Mūra vai Gebelsa un PSKP pelēko ideologu izstrādātajiem "smadzeņu skalošanas" šedevriem. Protams, "emocionālais attaisnojums" šīs filmas idejiskajai un mākslinieciskajai agresivitātei ir fakts, ka šī ir "mūsu", "pareizā" un Eiropā pirmo reizi tik spilgti demonstrēta patiesība par PSRS režīma fašistiski imperiālistisko būtību XX gadsimtā. Tomēr otru šādu "nekrofilās kultūras" kinopieredzi negribētu baudīt (ļoti privāts viedoklis).


Piektais Hamlets (rež. Krista Burāne, Mārtiņš Eihe, Nomadi)

* * *

Epifānija par mākslas mūžīgo "bezsakaru" ar dzīvi jebšu otrādi — pierādījums tēzei, ka māksla ir viss. Tomēr filmas būve ir tik dramaturģiski trausla, ka, nepārzinot galvenā personāža ģeniālā skeptiķa un dižā režisora Oļģerta Krodera dzīvi detalizēti, liela daļa filmas smalkumu paliek aiz kadra/skatītāja apziņas vai virknējas teātra pasaules dīvaiņu neobligāto eksistences ainiņu haosā un šīs filmas "piektais Hamlets" — Kroders — paliek lieta sevī. Kā sfinksa, kuras mīkla joprojām neatklāta.


Par dzimtenīti (rež. Māris Maskalāns, Laila Pakalniņa, Vides filmu stud.)


* * *

No manas puses pavisam noteikti — Kristaps operatoram Mārim Maskalānam. Bet tieši fantastiskie Latgolas faunas un floras = dabas dzīves fiksējumi brēcoši uzrāda šīs filmas (apzināto?) Ahilleja papēdi — triju vīru eksistence šajā, es teiktu, svētmierīgajā dabā jēdzieniski un "pēc būtības" ir tik absurda, bezjēdzīga un trula, ka liek aizdomāties par tēmu: a ko mēs, cilvēki, vispār sakarīgu darām uz Zemes, izņemot slepkavošanu (Anrija Krenberga nemitīgi reģistrētie šāvieni) un dzimtenītes nepārtrauktu mīlēšanu? Antivīru spēles brīvā dabā. Filma, kas pierāda, ka cilvēks savā "attīstībā" stāv zemāk par dzīvnieku.

----

Kristīne Matīsa

Bēgums (rež. Ivars Zviedris, AVE, 80")

* * * *

Patīkams pārsteigums — ilgā filmas tapšanas procesa rezultāts apvieno sociāli aktuālu tēmu ar atzīstamu kinematogrāfisko kvalitāti, kas latviešu dokumentālajā kino tik reti satiekas; biežāk ir vai nu tikai "māksla", vai tikai "ziņu sižets". Lai gan kamera nav spējusi palikt pilnīgi nemanāma un filmas centrālais varonis Valdis jo īpaši pietēlo "apsviedīgo saimniekpapu", turklāt fināla Pūt, vējiņi! un Dieva piesaukšana noslīd bīstami tuvu banalitātei, emocijas tomēr ir īstas — gan Elzas lepnums par ielu muzikanta uzmanību viņai kā tūristei, gan meitenes aizlūzusī balss un puiša mierinošais apskāviens, gan baltu svītriņu vilkšana uz dūrē sažņaugtas rokas.

Klucis — nepareizais latvietis (rež. Pēteris Krilovs, Vides filmu studija)

* * * * *

Viena no augstākajām virsotnēm pēdējā laika latviešu dokumentālajā kino — mākslinieciskā un emocionālā piesātinājuma dēļ. Inscenējumi precīzā XX gadsimta sākuma stilistikā, Kluča darbu atdzīvošanās un detaļu montāža, vēstuļu teksta ietilpīgā saspēle ar lakonisku kadru, režisora gluži personiskais kontakts ar filmas varoni — tas viss paceļ šo filmu daudz nopietnākā līmenī nekā parastie ekskursi dažādu personību biogrāfijās.

Padomju stāsts (rež. Edvīns Šnore, Labvakar)


* * *

Filma būtu pelnījusi piecus lukturus par to, kam nav sakara ar kinematogrāfiskām kvalitātēm, — spēju īsā laikā saviļņot sabiedrību gan Latvijā, gan Krievijā un Eiropā, izsaukt radikāli pretējus viedokļus — no režisora lelles dedzināšanas līdz Triju Zvaigžņu ordenim. Vārdu sakot, katra producenta sapnis. Taču formas ziņā šis "sapnis" nekādus pārsteigumus nepiedāvā, atmiņā paliek tikai nacistu un komunistu plakātu salīdzinājumi. Es nepiederu pie "to pašu propagandas ieroču" izmantošanas noliedzējiem, tomēr augstāk vērtēju kino kā vizuālu mākslu, nevis ar dzirdi uztveramas informācijas avotu.


Piektais Hamlets (rež. Krista Burāne, Mārtiņš Eihe, Nomadi)


* * * *

Protams, liela daļa simpātiju, ko izraisa šis darbs, pieder ne ar ko nesalīdzināmajam Oļģertam Kroderam. Tomēr prieks, ka autori nav bijuši tik naivi, lai domātu — atliek pastaigāt ar kameru pakaļ Kroderam, un ģeniāla filma gatava. Viņiem šajā filmā ir pašiem savs funktieris, un tas ir uzmanības vērts. Piemēram, sen nebiju manījusi, ka filmas montāža tik izteikti sekotu domai — visi četri Krodera Hamleti, lai gan filmēti katrs atsevišķi, it kā diskutē cits ar citu, apstrīd un noliedz vai piekrīt un atzīst... Bet Kroders klusē un labdabīgi smīn.


Par dzimtenīti (rež. Māris Maskalāns, Laila Pakalniņa, Vides filmu stud.)


* * * * *

Latvijas dokumentālais kino ir mūžīgu pateicību parādā tam laimīgajam zvaigžņu stāvoklim, kas saveda kopā Māri Maskalānu un Lailu Pakalniņu, Maskalāna operatora talants un pacietība komplektā ar Pakalniņas humora izjūtu un niansēto uzmanību pret detaļām kopā rada brīnumus. Man ārkārtīgi patīk filmas, kurās "nekas nenotiek", un tas ir šī tandēma brends — Māris filmē, un Laila montē, netraucējot dzīvei un neiejaucoties tajā. Citam ar šādu piegājienu tas pats "nekas" arī iznāktu, bet te — īsts kino.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

LIELĀ KRISTAPA FILMU PROGRAMMA

Lielā Kristapa filmu skates trešdien, 30.septembrī

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja