Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Krīze un kultūra

Dažas vispārējas domas par kultūru un latviešu kino Lai cik īgni reizēm purpinātu uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmie Latvijas aktuālā kino procesa apskatnieki/žurnālisti un tā dēvētie kinokritiķi par pašmāju kino industrijas sociāli mentālo (idejisko) un materiālo nabadzību, par šaurās kinošņiku vides pašpietiekamības un lokālo kašķu sindromu, par dubultajiem standartiem, kurus nākas izmantot, atšķirīgām mērauklām vērtējot lokālos un pārējās pasaules kinoproduktus (bet vai kāds kritiķiem spiež ar varu piekopt šādu liekulību?), globālās ekonomiskās krīzes apstākļos pasludinātajā taupības režīmā un kultūras institūciju (galvenokārt KM un VKKF veidolos) paranoidālo un ilgtermiņā absolūti bezperspektīvo pārstrukturēšanas plānu draudu ēnā, ar kuriem tiks sagrauta, faktiski likvidēta gadiem ilgi kārtotā kultūras un mākslas finansēšanas un visas kultūrpārvaldes sistēmas funkcionēšanas kārtība, kas taču beidzot bija iedarbināta un ļāva normāli strādāt, kinoļaužu kļūst pavisam žēl.

Ar taupības karodziņu Kultūras ministrijas saprecināšana ar jebkuru citu līdzinās musulmaņu valstīs piekoptajai praksei līgavu izdot pie vīra pret viņas gribu, kas kultūru Latvijā reāli draud pārvērst ne vairs par no valsts kaprīzās finanšu labvēlības atkarīgu verdzeni, bet pēdējo pērkamo padauzu, jo, iepludinot KM, teiksim, Izglītības un zinātnes (un sporta, tūrisma, izklaides...) megaministrijā, tiks likvidēta naudas aprites pārredzamība, apzināti sajauktas un padarītas par neizvērtējamām prioritātes šajās atšķirīgajās cilvēka gara un talanta dotību nodarbēs. Vārdu sakot, ar taupības karodziņu aizsedzoties, kārtējo reizi tiks bezjēdzīgi izpostīts tas, kas sācis labi strādāt, un, atkal pārstrukturējoties, birokrātijas un korupcijas plauksmei visi gaņģi būs vaļā. Tad vairs dzīvais klasiķis Jānis Streičs nevarēs pretendēt uz prioritāru valsts atbalstu savu jebkuru kinoideju īstenošanai (šīs tiesības sen godam ir pelnītas — pat ja sarēķina, cik naudas Streiča filmas ienesušas šai valstij!), jo viņam nāksies varas gaiteņos klapēt pa purnu akadēmiķim Jānim Stradiņam, kurš jau gadiem ilgi žēlojas, ka ar politiķu stulbumu akceptētais naudas hroniskais trūkums Latvijas izglītībā un zinātnēs riskē abas tās iedzīt kapā. Un — galvenais, cik daudz naudas tiks zaudēts, izpildot Godmaņa idee fixe, ka kultūra ir tas pats, kas sports.Nozare iznīks Dienas gada balvai kultūrā 2008 atšķirībā no citām kultūras sfērām kino jomā bija maz pretendentu — tikai četri (trīs dokfilmas — Ināras Kolmanes Akts, Pētera Krilova Klucis — nepareizais latvietis, Edvīna Šnores The Soviet Story un vienīgā spēlfilma — Jāņa Norda Amatieris). Jāatzīmē — skatītāju interese kinoteātrī Rīga bija liela, ja runājam tieši par šīm konkrētajām dokfilmām. Bet Šnores propagandas kino kļuva par sezonas hitu, ar ko lepojās pat politiķi. Norda Amatieris pierādīja, ka kino Latvijā var būt jauns un sociāli precīzs kā žilete. (Iekavās šoreiz lai paliek gada lielākais paradokss — Šnores un Norda filmas faktiski tapa bez valsts finansiāla atbalsta, kas, protams, atbrīvo mēles politpopulistiem teikt — nu, redziet, katrs taču var savākt filmai privātu naudu, ja jau tik dikti niez filmēt....) Taču... Krīzes pārkārtojumu gaidās (LNKC patstāvības likvidēšana, katastrofāls jau tā smieklīgās naudas samazinājums kinoražošanai VKKF, LNKC, gandrīz pilnībā nogriezta nauda Kultūras akadēmijā studējošiem kino jomas entuziastiem — tātad kinorežijas, operatora u.c. darbu apguves iespējas mums turpmāk būs tikai teorētiskas), izskatās, ka latviešu kino kā profesionālās darbības struktūra (ko grūti gan saukt par industriju mazo ražošanas apjomu dēļ) iznīks. Tātad Dienas kultūras balvai turpmāk kino jomā vērtēsim amatieru centienus un vēl tos pāris ekskluzīvos projektus, kas visos iespējamajos veidos būs tikuši pie valsts finansējuma. Es atsakos ticēt, ka Latvijai, kuras valstiskuma pastāvēšanas viens no būtiskākajiem (ja ne pirmais) priekšnoteikumiem ir nacionālās identitātes un kultūras dzīvotspēja, ir jāsāk taupīt uz kultūras rēķina. Tas ir apzināts solis uz valsts pašnāvību. Ja politiķi to vēlas — lieliski! Varēs priecāties par dažiem ietaupītiem miljonu desmitiem, liekulīgi raudot pie kultūras izkāmējušā līķa. Kas ir pats dīvainākais — idejas par kultūras institūciju apcirpšanu, apvienošanu un likvidēšanu Latvijā atskan laikā, kad citviet Eiropā tiek strikti teikts — pēdējais, uz kā mēs taupīsim, būs nacionālās kultūras sekmēšana un attīstība. Ja es būtu Zatlers un/vai Godmanis, es vis populistiski nebrēktu, ka jaunas koncertzāles (bibliotēkas, modernās mākslas muzeja) ideja ir "amorāla", ka kino naudas nebūs, ka grāmatām nodokļi pieaugs, ka teātriem un muzejiem jādzīvo "vēl taupīgāk", ka literātiem un mūziķiem jāpārtiek no svaiga gaisa (ja ne — lai brauc, kur viņus pērk), bet darītu visu, kā krievi saka, do točnosķi naoborot/pilnīgi pretēji. Veicinātu, lai kultūras būvēs tiek investēta pēc iespējas lielāka nauda, lai tās kļūst par valsts prioritātes būvēm un ātrāk ir gatavas! Es Sīļa projektēto koncertzāli liktu uzbūvēt triecientempā Latvijas būvfirmām! Kultūra kā patvērums Galgalā — tieši muzeji, bibliotēkas, kinoteātri, koncertzāles ir tās vietas, kur cilvēki patveras grūtos laikos. Amerikas Lielās depresijas piemērs ir spilgts apliecinājums, ka kultūra uzplaukst krīzes apstākļos — Lielajai depresijai pateicoties, bija iespējams Holivudas zelta laikmets un mūzikholls, Selindžers, Ficdžeralds, Hems, blūzs un džezs. Tāpat pat zvirbulim ir gluži skaidrs elementārais — latviešu autora dzeju sējumiņš vai latvju dokumentālās filmas seansa apmeklējums noteikti izmaksā lētāk nekā jauna Maseratti vai Villa Marta iegāde. Starp citu, sākoties tagadējai krīzei, kulturologi Amerikā paredzēja kino apmeklējuma kāpumu. Prognozes ir piepildījušās: Holliwood Reporter ziņo, ka novembrī kinogājēju skaits audzis par 62 %, decembrī — par 80 %, janvārī — par 70 %. The New York Times savukārt nemaz ar nebrīnās, ka strauji kāpj grāmatu tirdzniecības apjoms un tādu Amerikas kultūras zīmolu kā Metropolitēna un Gugenheima muzeju apmeklēju mu skaits (salīdzinot ar 2007.gadu, tas dubultojies!). Holivudas filmas, MoMa, Gugenheims, grāmatu veikali, kas strādā cauru diennakti — tā, mīlīši, visa ir amerikāņu nacionālā kultūra. Bet mēs jau, protams, esam gudrāki par jeņķiem. Mēs taupām uz kultūru un dzenam to stāvus kapā. Kaut gan — kāpēc "mēs"? Tie, kas patlaban rīkojas stratēģiski tuvredzīgi un vienkārši prettautiski, tie taču ir konkrēti cilvēki, kas tup Ministru kabinetā un Saeimā. Atliek vien lūgt Dievu, lai šie ziloņkaula troņi ar konkrētajām sejām kā nacionālās netālredzības un kultūras kaitnieciskuma identificējumi sabruktu — un jo ātrāk, jo labāk.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja