Kultūras tiesības pieder ikvienam

Es esmu apmeklējusi daudz muzeju, tā pa īstam mani ir aizkustinājuši un uz visiem laikiem atmiņā palikuši 2: Vācijas vēstures muzejs Bonnā un Dilana Tomasa muzejs Svanzijā, Velsā. Nedz Vācijas vēsture, nedz Dilans Tomass nav manu interešu galvenie punkti, šais muzejos es nekļuvu, ja tā var teikt, nejauši. Abos gadījumos es piedzīvoju ko līdzīgu atklāsmei, jo šie muzeji bija uzzrunājoši, draudzīgi pret neiesvaidīto, pacietīgi izskaidroja pat it kā pašsaprotamas lietas. Abi šie muzeji bija aicinoši, nevis atgrūdoši, kādi mēdz būt lielie muzeji ar garajām rindām vai gluži otrādi - garlaicīgie, putekļainie postpadomju telpas muzeji ar darbiniekiem, kas muzeja tukšumā tevi aizdomīgi un urbjoši pēta, kamēr tu neizturi un dodies prom.

Bet ja muzejs strādā tā, ka praktiski tikai bezdarbnieki un pensionāri var to apmeklēt, ir dārgs, neinteresants, garlaicīgs, nekas tur nenotiek, tad jāuzdod pamatots jautājums - kāpēc nodokļu maksātājiem tāds būtu jāuztur. Lai muzejdarbiniekiem, kas neko organizēt nespēj un neko jaunu apgūt nevar, būtu darbs? Lai būtu kur iegriezties pāris dīvaiņiem mēnesī? Pasaule ir mainījusies. Ja mēs skolas gados gājām uz rakstnieku muzejiem, ķiķinājām, kad garlacīgas muzejdarbinieces mums sausi stāstīja rakstnieku biogrāfijas faktus un rādīja neko neizsakošus lapiņas ar viņu unikālajiem rokrakstiem, tad tagad muzejiem ir jākonkurē savā starpā, sacenšoties par potenciālo apmeklētāju resursiem (pirmām kārtām - laiku un interesi, tikai tad - naudu). Prasīt tikai no valsts finansējumu, nemaz necenšoties pelnīt un piesaistīt apmeklētājus, ir destruktīva taktika.

Mūsdienu publiskās bibliotēkas lielā mērā pretendē uz to pašu nišu - būt mūžizglītības centriem, veidot bērnu un jauniešu programmas, būt vietai un platformai, kur sabiedrība var diskutēt. Līdz ar to muzeji konkurē ne vien ar iepirkšanās centriem, bet arī ar bibliotēkām. Šajā sakarā gribētu paust viedokli, ka diez vai vēlamā situācija ir tāda, kur pilnīgi katrs muzejs un bibliotēka kļūst ļoti aktīvi. Kāpēc tā uzksatu. Bez šaubām, manifestu līmenī tas, ka muzejs un bibliotēka ir mūžizglītības un diskusiju centrs, skan ļoti labi. Bet praksē sākas sarežģījumi. Viens. Ja runa ir par pilsētu, tad daudzi "centri" rada ārkārtīgi daudz mikronotikumu, kuri kaut vai ar savu daudzskaitlību vien sāk piesārņot kultūras telpu. Tie ne tikai konkurē savā starpā, bet bieži ir nepietiekami nozīmīgi, skolēni uz tiem vienkārši tiek atvesti, bet neko paliekošu negūst. Ir notikusi vienkārši kārtējā dīdīšanās, nodeva fragmentu kultūrai. Otrs. Ar programmu un pasākumu organizēšanu saistīts tas, ka nepieciešami darbinieki ar jaunām prasmēm. Kāds ir risnājums - visās kultūras iestādēs uzaudzēt vēl vienu darbinieku slāni, vai mēģināt jau esošajiem darbiniekiem uzdot jaunus uzdevumus, prasīt no viņiem papildu prasmes? Beigās kaut kāds risinājums jau tiek atrasts, un kaut kas visur notiek, bet - vai mēs iešām to gribam, lai visur notiek "kaut kas" - turklāt kaut kas gan jauniešiem, gan mūžizglītībai vienā un tajā pašā mazajā muzejā! Nu, nevar šādi sanākt nekas brīnumains. Esmu pret sirsnīgām, bet amatieriskām performancēm ar konkrētā muzeja krājuma motīviem.