Laiks beigt dalījumu "savējos" un "citos"

Lai gan skaitļi ir bezkaislīgi, ar tiem var izteikt daudz. 75 gadu laikā piedzīvota varas maiņa valstī, tehnoloģiju strauja attīstība, tās ir arī trīs cilvēku paaudzes, ja ne pat četras. Bet viens mirklis var šo normālo pēctecību un loģiku sagraut. Ko minēt par attaisnojumu, ja kāda cilvēku grupa iznīcina citus? Kur saprāts, kur loģika? Pirms 75 gadiem – 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī – nacistu okupētajā Rīgā notika t. s. Rumbulas "akcijas" – lielākā civiliedzīvotāju masu slepkavība Latvijas vēsturē. Padomju karagūstekņu izraktajās bedrēs sadzīti, ar lodi pakausī bez žēlastības tika nošauti 25 000 Latvijas pilsoņu. Tie bija ebreji no Rīgas geto – bērni un viņu mātes, sievietes un vīrieši, veci cilvēki. Nošautie mūsu vecākiem un vecvecākiem bija kaimiņi, klasesbiedri, kolēģi, draugi... "Kā iespējams divās dienās nogalināt tikpat cilvēku, cik šodien dzīvo Valmierā, un tad par to aizmirst?" jautā Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone. Tāpēc biedrība Žaņa Lipkes memoriāls aicina šo traģēdiju pieminēt, 30. novembrī plkst. 18– 22 noliekot svecītes pie Brīvības pieminekļa. Tikmēr jau šodien, 29. novembrī, plkst.12 notiks mītiņš Rumbulā, holokausta piemiņas vietā.

Impulss svecīšu akcijai L. Tomsonei radās Kijevā, kur viņa piedalījās piemiņas dienā Babij jarā – memoriālā, kas veltīts nogalinātajiem ebrejiem Ukrainā. "Pēc konferences un piemiņas vietas apmeklējuma, kad atgriezos viesnīcā un ieslēdzu televizoru, visās programmās – privātajās vai valsts – dega simboliska svecīte," stāsta L.Tomsone. "Visa valsts, ne tikai ebreju kopiena, to notikumu uztvēra kā visu cilvēku kopīgu traģēdiju."

Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem, Latvijā dzīvoja 93 479 ebreji. Vēsturnieki lēš, ka holokaustā gāja bojā ap 70 000 Latvijas ebreju. Masveidīgi un ātri. Par to palikušas piemiņas liecības – Dāvida zīmēs iekalti cipari daudzviet Latvijā: Smeceres silā Madonā, Vilbaku priedēs Limbažu pusē, Paugas silā Kokneses novadā u. c.

"Tās bija svešas varas, kas sadalīja Latvijas iedzīvotājus "mūsējos" un "citos". Mūsu pienākums ir šo dalījumu beigt: tas vajadzīgs ne tikai mums, bet arī nākamajām Latvijas paaudzēm," šis aicinājums varētu būt motivācija, lai trešdien noliktu svecīti pie Brīvības pieminekļa. Protams, piemiņas un sēru dienu Latvijā ir gana. L. Tomsones pretarguments: "Ko par tām zina, un cik ir gatavi piedalīties pasākumos? Dzīvojam brīvā valstī, un katrs var izvēlēties – piedomāt vai ne."

Netiešā saistībā ar šo akciju iecerēta arī diskusija Ne mana druva 1. decembrī plkst. 18.30 Kaņepes Kultūras centrā. "Saruna būs par malā stāvēšanu, noskatīšanos, klusēšanu un nekā nedarīšanu," precizē L. Tomsone. Diskusijā piedalīsies vēsturnieki Kaspars Zellis, Iļja Ļenskis un Mārtiņš Mintaurs, žurnālists Kārlis Streips, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks un režisore Marta Herca, kura veido dokumentālo filmu Pusciems par Aknīsti, kur pusi ciema apšāva.