Par to, vai trešā zvaigzne, kuru kādreiz Latvijas ģerbonī ielika latgaliešu kultūras aizstāvis Francis Trasuns, šodien patiešām ir mazliet noputējusi vai, iespējams, tās acī rēgojas kādas citas rokas mests dubļu pikucis, devāmies aprunāties ar latgaliešiem Rēzeknes pusē. Varbūt mūsu uzrunātie kultūras darbinieki savā būtībā nav tas objektīvākais rādītājs, jo katram no viņam krūtīs ir pulsējoša trešā zvaigznīte, kas izpaužas kā entuziasms, vairojot Latgalē zināšanas, mākslu, mūziku, valodu un tradīcijas, tomēr tieši viņi, kas savu mērķu vārdā diendienā brien to pašu purvu, kurā citi drīzāk izvēlas iestigt, prot atmest glaimus un paskatīties uz situāciju reāli.
Uzmirdzēt kā dimantiem Latgales kultūras dzīvē
Mana Latgale ir tā, kas redzama šajās ainavās, - rādot uz Jāņa Streiča pasteļgleznām Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, teic izcilā latviešu klavesīniste Ieva Saliete. Uzaugusi Iecavā, 15 radošus gadus pavadījusi Vācijā, pirms pāris gadiem viņa nolēma pārcelties uz dzīvi savā senču zemē Latgalē, lai būtu kopā ar Andri - Ušpeļu dzimtas podnieku, ar kuru saskatījās kādās Baroka mūzikas dienās Rēzeknē. «Latgalei nevar atņemt šo cilvēku, bet Vācijā par vienu klavesīnistu vairāk vai mazāk... Kad tur piedalos projektos, daudzi joprojām nezina, ka dzīvoju Latvijā,» stāsta Ieva. Saimi nu jau septiņus mēnešus kuplina dēlēns Matīss, bet pāris smejot atklāj, ka nākotnē vēlētos kļūt vēl «bagātāks».
Mūziķe, kuras koncertdzīve lielākoties rit Vācijā un Rīgā, uz Latgales likstām raugās krietni optimistiskāk nekā tur dzimušais un augušais dzīvesbiedrs. Viņai Latgale, par spīti bieži vien negatīvajam reģiona atspoguļojumam presē, vienmēr saistīšoties ar vecmāmiņu un vietu, kur ir vislabāk. Savukārt Andris nenoliedz, ka kontrabanda un tamlīdzīgas lietas šeit patiešām ir ikdiena, taču nav pārliecināts, vai šo negācijām apvīto tēlu vajadzētu steigties spodrināt: «Šķitīs paradoksāli, bet tā varētu arī turpināt, lai tādi pāri kā mēs var uzmirdzēt kā dimanti. Noslēpumainība un atstumtība kādreiz arī pasargā.»
Ieva, kura pagaidām Rēzeknē muzicē reti, uzskata, ka kultūrai cilvēka dzīvē jābūt kā maizei. Kā ir Rēzeknē? «Šeit cilvēki ir ļoti norūpējušies par sadzīvi, pietrūkst tādu brīžu, lai atslēgtos no ikdienas,» viņa skaidro un cerības liek uz topošo koncertzāli, kur, cerams, būšot ne tikai šovi, bet arī nopietna mūzika. «Bišķi nokavēts...» bilst Andris saistībā ar koncertzāles potenciālo publiku. «Vietējā sabiedrība ir pieradināta, ka visam jābūt skaļam un labi saredzamam. Cilvēki peld pa virsu - nav mācīti. Rīkojot podniecības izstādes, apzināti no autoriem prasām tādus darbus, kādus ikdienā viņi netaisa, lai cilvēki redz iespējas mākslā.» Esot jāstrādā ar jauno paaudzi, pamazām tas pilsētā arī notiek.
Ģimene stāsta, ka šajā pavasarī būs pabeigti remontdarbi viņu mājā Pocelujevkā, kas zināma arī kā Andra keramikas darbnīca. Uz turieni aizceļos Ievas klavesīns, un tiks dibināta nelielu brīvdabas koncertu tradīcija. Ieva atklāj, ka ideju aizņēmusies no aktrises Tildas Svintones, kura mazā pilsētiņā tālu Skotijas ziemeļos rīko kinofestivālus ar ieejas maksu - pīrādziņu grozs.
Jautāts, vai Latgales podnieki varētu apkopot spēkus un ražot peļņu nesošu produkciju, Andris ir skeptisks: «No Latgales māla taisīt ko līdzīgu santehnikai, kas būtu konkurētspējīga... Nē, tās tomēr ir citas tehnoloģijas un apjomi. Keramikas pielietojums beidzās īsi pēc Otrā pasaules kara, kad ražošanā ienāca citi materiāli.» Viņaprāt, Ievai tādā ziņā esot labāk, jo viņa ir konkurētspējīgāka. Varbūt Latgale varētu kļūt par klavesīnistu zemi? «Jā, kāpēc ne, skat, cik daudz kolosālu mūziķu ir nākuši tieši no Latgales!» uzsver Ieva.
Tas tiešām ir patriotisms
Paldies dievam, visi akordeoni veseli! - saka pedagoģe akordeoniste Zane Ludborža, kuras privātās mūzikas skolas ēku Rēzeknē šā februāra vidū nopostīja ugunsgrēks. Iespējams, nelabojamiem optimistiem, par kādu sevi uzskata arī Zane, veicas - Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas administrācija atrada iespēju savās telpās izmitināt mūzikas skolu līdz mācību gada beigām.
Zane ir meistarīga akordeoniste, kura, īpaši jaunībā, aktīvi koncertējusi, piedalījusies konkursos ārzemēs duetā ar dvīņumāsu Karolīni Vancāni - arī akordeonisti. Viens no iemesliem, kāpēc 2005. gadā Zane nolēma dibināt privāto mūzikas skolu, bijusi pārliecība, ka mūzikas profesionālās izglītības nākotne ir privātizglītība. Viņasprāt, valsts kopš neatkarības atgūšanas nav spējusi saglabāt augstu izglītības līmeni - mūzikas skolu un vidusskolu tās paspārnē ir pārāk daudz. Zanes mūzikas skolā mācās 46 audzēkņi vairākās nodaļās. Papildus tam Zane vada instrumentālo ansambli Excelsus, koncertē un vasarās Latgales laukos rīko akordeonistu plenēru.
Kad valsti piemeklēja krīze, Zani aicināja strādāt ārzemēs, taču viņa atteikusies doties prom no dzimtās Rēzeknes. «Es jūtu, ka esmu vajadzīga šeit. Man skolā ir jāmāca 26 akordeonisti, tas ir daudz. Domāju - tas tiešām ir patriotisms,» viņa saka. «Tas, ka paši uztaisām šādu izkārtni «depresīvais reģions» un gaidām palīdzību, ir vienkārši stulbi.» Viņasprāt, sabiedrība ir diezgan interta, apmēram 10 procenti jauniešu kaut ko dara – pārējie domā, kā pēc iespējas ātrāk un ar mazāku piepūli iegūt vairāk naudas. « Daudzi domā, ka ārzemēs saķers to zelta zivtiņu, taču tādu veiksmes stāstu ir salīdzinoši maz,» uzskata mūziķe.
No pašvaldības atbalsts kultūrai, viņaprāt esot niecīgs, tās prioritāte drīzāk esot sports. «Viņi, protams, sastāstīs visādas pasakas par topošo koncertzāli, par to, cik mēs esam jauki, taču patiesībā tauta šo celtni sauc par «mūsu Titāniku»!» saka Zane. «Visu laiku tiek uzskatīts, ka valsts palīdzēs to uzturēt, bet, manuprāt, koncertzāle varēs eksistēt vienīgi, nogriežot finansiālos līdzekļus pārējām kultūras iestādēm pilsētā.» Vestards Šimkus ar koncertu arī diez vai spēšot piepildīt pilnu skatītāju zāli, jo «vietējā sabiedrība nav tik labi izglītota».
Mūziķe, kuras dzīslās rit gan latgaļu, gan krievu asinis, latviešu valodu apguva 90. gados, kad sāka strādāt J. Ivanova Rēzeknes mūzikas skolā. «Bērni nesaprata nevienu vārdu krieviski, un es secināju, ka man ir jāpilnveido savas latviešu valodas zināšanas,» viņa atceras. Uz audzēkņu jautājumu, par ko balsot referendumā, Zane viennozīmīgi atbildējusi: «Par latviešu valodu!» Viņasprāt, referendums bija lieka naudas izsviešana – kā atbilde uz to, ka Saskaņas Centru neņem koalīcijā. «Šīs partijas aģitācija taču bija nenormāla,» viņa saka. «Tas drīzāk bija vajadzīgs deputātiem, kuri nevar tikt galā ar latviešu valodu. Tikai gudri cilvēki saprot, ka valoda ir jāmācās un valsts valoda var būt tikai viena.»
Anda Lipska: Rīgā nebūtu sasniegusi tik daudz
Iespējams, visā Latvijā atradīsim tikai saujiņu vīriešu, kuri ikdienā būtu ar mieru uzņemties tik daudz pienākumu kā rēzekniete kordiriģente Anda Lipska. Viņa ir J. Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolas, kā arī mūzikas skolas pedagoģe, pilsētā vada jaukto kori Ezerzeme un sieviešu kori Medicus, ir Rēzeknes un Ludzas apriņķa koru virsvadītāja. Turklāt - arī mamma trim muzikāliem puišiem.
2003. gadā Mežaparka estrādē viņai bija gods diriģēt XXIII Vispārējo latviešu Dziesmu un XIII Deju svētku kopkori, kaut pati savu sniegumu vērtē kritiski. «Manuprāt, es nebiju tam gatava,» viņa saka. «Es neciešu puspadarītas lietas, un toreiz bija ļoti maz laika, lai pietiekami labi sagatavotu skaņdarbu - iepazīstinātu koristus ar savu koncepciju.» Diriģente uzsver, ka jebkāda kopkora diriģēšana ir nepateicīgs darbs, «nekādu dižo mākslu neuztaisīsi - galvenais ir panākt koordināciju, lai abi kora gali kopā skan».
Anda ir apmierināta, ka savu radošo potenciālu velta Latgalei, jo, viņasprāt, Rīgā nebūtu sasniegusi tik daudz. «Neviens mani nebūtu ievērojis - sistos kā zivs zem ledus. Mani ieraudzīja, pateicoties latgaliešu kultūrai. Man vienmēr ir bijusi iespēja aizbraukt uz Rīgu un parādīt to, kas mums Latgalē ir unikāls.»
Komentējot Kultūras Dienas ieteikumu, ka, iespējams, laba investīcija pilsētas atpazīstamības veicināšanā būtu izcils koris, Anda atzīst, ka Rēzeknei «nespīd» kas līdzīgs korim Kamēr...: «Cilvēku Rēzeknē ir tik, cik ir, un paliek aizvien mazāk. Mums ir tikai kādi seši labi tenori pa visu Rēzekni - nu tā ir! Večiem ir jāpelna nauda, jāapgādā ģimene. Varam būt laimīgi, ja, garām ejot, viņiem sanāk arī padziedāt.» Ar mūzikas vidusskolēniem gan varot darīt brīnumlietas mūzikā.
Anda bija viena no koncertzāles idejas atbalstītājiem. Viņai tā akūti būtu nepieciešama divreiz gadā: Rēzeknes un Ludzas novadu koru skašu laikā, kad kultūras namā burtiski nevar normāli pārvietoties, un iestudējot vokāli instrumentālus skaņdarbus.
Droša vieta, lai atgrieztos
Pēc mācībām Rīgā Guntis Rasims atgriezās dzimtajā novadā un nevienu brīdi nav domājis, ka varētu citādi. Atgriešanās prieku vairoja Latgales radio izveidošana 2006. gadā, kur Guntis sāka strādāt, vēl mācoties Rīgā. Kopš tā laika daudz kas mainījies – Guntis dzimtajā pusē izveidojis ģimeni, strādājis dažādās jomās, bet tagad ir Rēzeknes novada pašvaldības Jaunatnes lietu koordinators un rūpējas par novada jauniešu brīvā laika pavadīšanu, neformālo izglītību. Mainījies nav Gunta, arī viņa brāļa, Dailes teātra aktiera Kristapa Rasima un viņu draugu lokālpatriotisms – jauno cilvēku dzimtā puse ir Krievijai blakus esošais Kārsavas novads. Patriotiski stipra ir arī Rogovkas, Dricānu, Šķilbēnu, Preiļu puse, saka Guntis.
Darbā ar jauniešiem Guntis ar praktiskām lietām cenšas parādīt, ka Latgales nākotne ir viņi paši. „Mēs iesaistām jauniešus novada attīstībā, ļaujam pieņemt savus lēmumus, lai viņi vēlētos šeit palikt. Nemācām dzīvot, jo tieši tas jauniešiem nepatīk. Jaunajiem cilvēkiem vajag parādīt un pierādīt, lai viņi paši redz – jā, tas strādā! ” Guntis vērtē, ka ar jauniešiem ir ļoti viegli sadarboties, jo viņi ir atklāti, necenšas melot, liekuļot, dzīve vēl nav salauzusi. Ne tikai jauniešu vēlmes ir dažādas – raiba ir arī publika, ar kuru ikdienā saskaras Guntis. Kas etniskajā dažādībā jauniešus Latgalē satur kopā? „Kopīgas lietas, ko darīt – kultūras pasākumi, sporta aktivitātes, erudīcijas spēles, talantu šovi. Tas veido kopīgo apziņu - tāda veidojas tur, kur ir stipri cilvēki un lokāls patriotisms,” secina Guntis. Lokālpatriotisms savukārt ir sākums cieņai un mīlestībai pret visu valsti. „Ja tev patīk sava sēta, ja esi lepns par to, tad būti arī visas valsts patriots,” pārliecināts Guntis, piebilstot, ka nevajag visu prasīt tikai no valsts – tā vietā vairāk jādomā, ko katrs pats var izdarīt. „Katrs pats mēs esam valsts,” uzsver Guntis.
Guntis ir pārliecināts, ka Latgale vienmēr būs droša vieta, kur atgriezties, kā vienu no motivācijām minot Latgalē joprojām saglabājušos spēcīgo amatniecības tradīciju. „Amatniecība – tā ir tā maize, ko tavs tēvs cepis. Tu vari atgriezties un turpināt maizi cept, jo visi zina - tā labi garšo,” saka Guntis.
Amatniecība, neskartā daba, sirsnīgie cilvēki – šīs un citas vērtības daudzus vilina uz Latgali, vien esot tālu jābrauc. Uz to Guntis atsmej: „Nevis viņiem pie mums tālu jābrauc, bet mums pie viņiem.” Tomēr jaunietis piekrīt - lai arī grūti lauzt stereotipus, vairāk spēka jāiegulda Latgales popularizēšanā. Izbraukājis visas Latvijas pilsētas, Guntis secina – visur problēmas ir līdzīgas, bet Latgales īpatnība ir neviendabīgs etniskais sastāvs, dažādas kultūras mentalitātes, vēsturiskās sekas, kas likstas saasina. „Jādabū Eiropas nauda un jātaisa Latgales pīār kampaņa! Tas noteikti strādās! Ieceres mums jau ir un ceram tas nākotnē arī īstenot,” saka Guntis, kuram gan pilnībā sakārtotā vidē dzīvot būtu garlaicīgi. Tad labāk lai ir tāda hipiju anarhija.
Kamēr turēsimies mēs, turēsies Latvija
Skumjas un neziņa ir tēzes, ko sarunas laikā bieži min Rēzeknes augstskolas latīņu valodas un antīkās literatūras docents Ingars Gusāns, citiem zināms arī kā latgaliešu rokmūziķis Sovvalnīks. Ingars sevi sauc par pesimistu, bet sava novada patriots būs tik ilgi, kamēr šeit būs darbs. Lai arī cerējis, ka ar mūziku pelnīs un izglītos citus, tagad Ingars šo nodarbi sauc vien par dārgu hobiju.
„Kamēr vēl esi jauns, vari upurēt visu, un nav nozīmes - Latgalē vai Rīgā. Kad kļūsti vecāks, nāk citas vērtības. Tāpēc man mūzika tagad ir tikai hobijs, lai arī vienmēr esmu vēlējies ar to arī pelnīt. Diemžēl tautai vajag kaut ko viegli sagremojamu, bet es neesmu gatavs spēlēt šlāgeri, lai nopelnītu,” stāsta Ingars, kurš pats savu mūziku raksturo kā robežu starp mākslu ar lielo burtu un produktu, ko cilvēki varētu arī nedaudz saprast. Ingars dzied tikai latgaliski, esot mēģinājis rakstīt dziesmas latviešu valodā, bet nesanākot. Izvēle rakstīt un dziedāt latgaliski gan nav tikai tāpēc, ka tā labāk sanāk – Ingars secinājis, ka jaunieši nemaz tā īsti nezina par latgaliešu mūziku, vēl mazāk – par latgaliešu rokmūziku. „Izglītojošos nolūkos biju aizgājis uz savu bijušo skolu. Pārsteidzoši – viņi zina, kas ir Lady Gaga, bet nezina, kas mūzikas jomā notiek tepat Latgalē. Skolēni neatpazina ne tautasdziesmu motīvus, kas ir manās dziesmās, ne manas oriģināldziesmas,” stāsta Ingars. Viņš vēlētos, lai skolotāji ir atsaucīgāki un aktīvāk izglīto jauniešus par tām labajām lietām, kas pašiem latgaliešiem ir.
Strādājot Rēzeknes augstskolā, kur studēt ierodas jaunieši no visiem Latvijas novadiem, Ingars secinājis, ka visur pastāv līdzīgas problēmas: izceļošana uz ārzemēm, nevēlēšanās strādāt, iztikšana no pabalstiem, absolūts intereses trūkums. Ar skumjām viņš secina, ka degradējas arī jaunieši. „Studenti nespēj izmācīties bakalaura programmas trīs gadus, ņem akadēmiskos atvaļinājumus. Agrāk mācījās ilgāk un vairāk, bet paguva arī bērnus dzemdēt. Ko tagad nevar paspēt?” neizpratnē ir Ingars, ironizējot, ka vienīgais risinājums daudzajām problēmām ir pasaules gals. Viņš secina, ka liela daļa Latgalei piešķirtā finansējuma nonāk īslaicīgos projektos – apkārtnes uzlabošanai, kultūras pasākumiem; tālredzīgāka būtu uzņēmumu atjaunošana vai jaunu veidošana, darba vietu radīšana.
Kāpēc Latgalē likstas redzamas visspilgtāk? Ingars uzskata, ka viens no iemesliem ir raibais etniskais sastāvs, bet par krievvalodīgajiem izsakās nesaudzīgi: „Vai nu runā savā valodā un nečīksti, vai arī cieni šo zemi, valodu un kultūru. Bet, nē, viņi te sēž gadiem ilgi un izvirza pretenzijas! Par tiem džekiem, kas Saeimā devuši deputāta zvērestu, solot godāt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, man vispār trūkst vārdu.” Ingars rosina sākt ar pragmatiskām lietām – pārskatīt krievu skolu programmas, kur mācības notiek „padomju garā”, veidot vienotu informācijas telpu, nolikt malā vēsturiskos pāri darījumus. Latgalē unikāls ir arī fakts, ka krievvalodīgie nereti prot runāt latgaliski, bet ne latviski - rodas zināms valodas hibrīds, smej Ingars. Citā gadījumā krievvalodīgie ar latviešiem sazinās katrs savā valodā. Kā piemēru Ingars min savu kaimiņieni, kura, cienījamā vecumā būdama, runā krieviski, Ingars – latviski, un abi lieliski satiek. „Saprotams, ka šādus cilvēkus es cienu. Bet, ja man atbild „što ti skazal”, tad gan dusmas sakāpj,” neslēpj Ingars, piebilstot, ka Latvijā demokrātija esot pārprasta, ko pierāda arī referendumā par krievu kā otro valsts valodu nodotie 25 procenti balsu. „Tie, kas balsoja, saka – tas esot bijis protests. Viņi joprojām cer uz sadarbību ar Krieviju. Bet es neticu, ka kļūsim draugi Krievijai un uzplauksim, tieši pretēji – pazaudēsim to darbu, kas mums šeit vēl ir. Krievijas lieli uzņēmēji atnāks un mūsējos vienkārši apēdīs,” uzskata Ingars.
Kopš 14. gadsimta Latgale uz saviem pleciem tur smagu nastu - Rietumu un Austrumu robežu. „Mēs esam robeža starp Latviju un Krieviju, Rietumiem un Austrumiem, varbūt arī tāpēc latgaliešiem ir visgrūtāk. Latviešiem to beidzot vajadzētu saprast – kamēr turēsimies mēs, turēsies Latvija, citādāk visiem būs beigas,” tā Ingars.