Uz godalgām pretendē 16 pusfinālistu, kurus gandrīz no 60 iesniegtajiem darbiem izvēlējās nacionālā žūrija, tās priekšsēdētājs bija Miķelis Putrāms – kopā ar kolēģiem no MADE arhitekti pagājušajā gadā viņš ieguva Lielo balvu par Saldus Mūzikas un mākslas skolas projektu. Savukārt labākos no labākajiem noteiks starptautiska žūrija.
Apbalvošanas ceremonija būs visiem brīvi pieejams pasākums, kas 16. maijā no plkst. 18 risināsies Torņa ielā, posmā starp Arhitektu namu un Kara muzeju. 18. maijā plkst. 16.30 tas būs skatāms LTV1 ēterā.
Vārds ekspertiem
Gaidot Latvijas Arhitektūras gada balvas 2014 apbalvošanas ceremoniju, KDi uzrunāja četrus arhitektus – Zaigu Gaili (Zaigas Gailes birojs), Andri Kronbergu (ARHIS), Miķeli Putrāmu (MADE arhitekti) un Mārtiņu Pīlēnu (1PLUS1) – un uzdeva vairākus jautājumus. Vai jūs varētu ieskicēt tendences? Vai ir kādas pozitīvas pārmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem? Varbūt ir kādas satraucošas lietas? Kā šīs tendences iekļaujas (vai neiekļaujas) tuvākā reģiona, arī plašākas teritorijas (Eiropas) arhitektūras kontekstā? Latvijas Arhitektu savienības padomes priekšsēdētājs Viktors Valgums uzskata, ka Latvijas Arhitektūras gada balva parāda mūsu sabiedrības attīstības līmeni – ko arhitektūra liecina par mūsu sabiedrību.
***
Nostabilizējas vērtības, kas orientētas uz ilgtspējīgu attīstību
Miķelis Putrāms, arhitektu birojs MADE arhitekti
Šī gada Latvijas Arhitektūras gada balvas konkursa galvenā tendence ir tāda, ka vairākumā ir pārbūves un restaurācijas (tieši puse no 16 pusfinālistiem – I. A.) darbi. Starp tiem ir izcili piemēri gan atsevišķu celtņu, gan plašākā – ciematu un pilsētu – mērogā. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem ir vairāk arhitektūras, kas ietver plašu pilsētvides un kultūras kontekstu, kļūstot par starpdisciplināru aktivitāti, kas daudzveidīgāk kalpo cilvēkiem. Turklāt ir liels prieks par tās daudzveidību.
Manuprāt, Latvijas arhitektūra ir kļuvusi interesantāka, jo tās kvalitāti mūsdienās vērtē ciešā kontekstā ar apkārtējo vidi un sociālo atbildību – to vairs nevērtē pa gabalu pēc fotoattēliem, bet apmeklē uz vietas (lai nonāktu pie labāko darbu jeb pusfinālistu saraksta, nacionālā žūrija visus konkursam iesniegtos darbus vērtēja divus mēnešus, apskatot tos klātienē – I. A.). Tas nozīmē, ka iedziļināšanās kontekstā, arhitektūras un tās veidošanās procesu izpēte un nemateriālās telpiskās kvalitātes, kuras var sajust tikai uz vietas, ir vērtības, ko saskatām arhitektūrā.
Es domāju, ka arhitektūra Latvijā rāda to, ka nostabilizējas vērtības, kas ir orientētas uz ilgtspējīgu attīstību, – sabiedrība ir sapratusi, kādu ļaunumu ilgtermiņā rada pavirša vai sasteigta plānošana par zemāko cenu. Ir vērojama arī izteikti spēcīga interese sakopt un saglabāt vēsturisko mantojumu, un Latvijas arhitekti to pieprot. Arī gaidāmā Venēcijas arhitektūras biennāles (no 7. jūnija līdz 23. novembrim – I. A.) Latvijas ekspozīcija pievērsīsies mantojuma tēmai – padomju arhitektūras vērtībām. Tā ir interesanta un specifiska laika pieredze, kuru noteikti ir vērts pētīt un izmantot tās kvalitātes, ko šīs celtnes spēj nodrošināt mūsdienu sabiedrības vajadzībām, nevis iznīcināt ar "eiroremontu" vai buldozeru.
***
Mūsu sabiedrība nav lutināta ar labām publiskajām ēkām
Mārtiņš Pīlēns, arhitektu birojs 1PLUS1
Viena no svaigākajām tendencēm ir novērojama birojos, proti, ienākot starptautiskajām kompānijām, darba vide tiek pārveidota profesionālāk un produktīvāk. Par aktuālu tēmu pilsētniekiem atkal ir kļuvis dzīvoklis, jo pēdējos gados ir radīti diezgan vāji darbi privātmāju sektorā un cilvēki sāk domāt, ka varbūt tas nav pats piemērotākais formāts viņu dzīvesvietai.
Beidzot savu sakāvi ir piedzīvojis "eiroremonts", parādās vairāk intelektuālu saimnieku, kuri mēģina "ieklausīties" ēkā un tikai tad nāk ar savām idejām. Pirms pāris gadiem kontekstam vispār nebija nekādas nozīmes, to var attiecināt gan uz dzīvokļiem, gan privātmājām, bet, kļūstot gudrākam pasūtītājam, kļūst gudrāka arī arhitektūra. Es domāju, ka Latvijas Arhitektūras gada balvas konkurss parāda nevis mūsu sabiedrības attīstības līmeni, bet to, uz ko cilvēki tiecas un kāda ir viņu izpratne par arhitektūru.
Arvien lielākai sabiedrības daļai ir svarīga ne tikai sakārtota privātā, bet arī publiskā vide: bērnu rotaļlaukumi, velosipēdistu celiņi u. c. Arvien vairāk tiek apskatīti pilsētbūvniecības un labiekārtojuma jautājumi, kas ir vitāli nozīmīgi dzīvīgai teritorijai un kas pirmo reizi atspoguļojas arī skatē. Taču satraucoša tendence ir tā, ka joprojām ļoti daudzas lietas tiek būvētas un iekārtotas pašu spēkiem, izvairoties no profesionāļu padomiem un upurējot funkcionalitāti, tas vairo kļūdas un grauj nozari.
Vēl viena lieta – mūsu sabiedrība nav lutināta ar labām publiskajām ēkām, jo budžetā tām nav paredzēta nauda. Ja šādas ēkas parādās, cilvēki nemāk tās lietot un tikt galā ar to mērogu. Var teikt, ka Latvijas arhitektūra atpaliek gan no Baltijas, gan Eiropas līmeņa. Ar retiem izņēmumiem tā ir neitrāla un pat neizteiksmīga, taču šie izņēmumi ir pasaules klase!
Ja skatās plašākā kontekstā, sevi izsmēlusi ir pašmērķīga arhitektūra un tiesības pastāvēt ir tikai gudrai, ilgtspējīgai un pat mazliet atturīgai arhitektūrai, kura saudzē vidi vairāk, nekā tas ir bijis līdz šim.
***
Ēku veidolos arvien vairāk izpaužas saprātīga rīcība un samērība
Andris Kronbergs, birojs ARHIS
Latvijas Arhitektūras gada balva ataino realitātē eksistējošo dažādību. Es pamanīju, ka konkursā ir tikuši iesniegti diezgan daudz publisko ārtelpu risinājumu, kas tiecas uz sabiedriskā labuma palielināšanu: ielu telpu restaurācija Kuldīgas vecpilsētā, Sauleskalna estrāde u. c. Tas ir ļoti jauki, ka notiek šādas lietas un cilvēki sāk saprast to nepieciešamību. Šo papildu vērtību radīšanu ir ļoti grūti panākt, jo par to ir arī papildus jāmaksā, it īpaši privātajiem ir vēlēšanās ekonomēt. Jau vairākus gadus pēc kārtas tiek vērtēti arī dažādi procesi – grāmata, televīzijas raidījums, izstāde pieder pie arhitektūras, jo ne tikai ar ēkām, bet arī ar domām mēs pamazām pārveidojam apkārtējo vidi.
Joprojām notiek dažādi renovācijas darbi, kas ir vērtējami pozitīvi, bet maz ir jaunbūvju. Taču vairākas no tām trāpa vienkāršības meklējumu tendencē, tas norāda uz arhitektu centieniem būt minimālistiskākiem, latviskākiem, pamatīgākiem, arī modernākiem, nerotaļāties tik daudz ar naudas resursiem, mēģināt tos izlietot racionālāk. Ēku veidolos arvien vairāk izpaužas saprātīga rīcība un samērība, tas liecina, ka ir augusi sabiedrības izpratne par vērtībām – agrāk bija novērojama pārspīlēta vēlēšanās būt redzamiem un bagātiem, protams, arhitektūrā viss notiek ar lielu inerci –, māju neuzšūsi vienā dienā kā kleitu, bet šī tendence ir jaušama arvien skaidrāk.
Šajā skatē nav nevienas izlecošas lietas, par kuru būtu bijis drusku bail, taču viena otra ēka ir radīta ar pārāk lielu atvēzienu videi, kurā tā atrodas. Priecē, ka balvai pieteiktie darbi nekoncentrējas Rīgā, bet ir izvietojušies pa visu Latviju un dod impulsu apkārtnes attīstībai, ir kā enkurs nākamajām aktivitātēm. Tas raisa cerību par līdzsvaru starp dažādām teritorijām – par to, ka visur kaut kas lēnām notiek un neveidojas depresijas pilnas bedres. Ja salīdzina ar kaimiņvalstīm, igauņi ir skaidrāki savā domāšanā un ēkās, tas ir izskaidrojams ar viņu ciešo saiti ar somiem. Savukārt mēs atrodamies krustcelēs un domājam dažādu kultūru kontekstā.
***
Tieši dialogs ar pagātni ir uzslāņota vērtība
Zaiga Gaile, arhitektu birojs Zaigas Gailes birojs
Latvijas Arhitektūras gada balva parāda, ka ir pietiekami daudz labas arhitektūras – tās nevar būt daudz. Tiek realizēti nopietni projekti, kā arī izdotas grāmatas un īstenotas citas lietas, kas agrāk šajā konkursā netika apskatītas. Mēs arvien vairāk mēģinām sarunāties ar sabiedrību – iespējams, kāds pētījums cilvēkam var pateikt krietni vairāk nekā kāda māja.
2011. gadā visiem par pārsteigumu balvu ieguva kuratore Ieva Zībārte ar savu komandu par izstādi Aiz priekškara. Arhitekte Marta Staņa, kas daudziem atklāja šo personību. Arī gaidāmās Venēcijas arhitektūras biennāles Latvijas ekspozīcija, kuras pamatā ir apgalvojums "Latvijā (nav) modernisma arhitektūras", ir pētījums, kas veidojas feisbukā un pievēršas padomju laika būvēm. Man šķiet, ka tieši pēdējos gados ir mainījusies attieksme pret mantojuma renovāciju – arī jaunajai paaudzei. Agrāk arhitekti to stingri nodalīja no jaunbūvēm, patlaban šīs lietas saplūst.
Man pašai ēkas atjaunošana bieži vien ir interesantāka [nekā jaunas radīšana], piemēram, sūkņu staciju Kaltenē mēs no pilnīga grausta pārvērtām par plaša mēroga arhitektūras notikumu, kurš "apstaigājis" daudzus ārvalstu izdevumus. Es nevaru iedomāties, ka es tajā vietā būtu būvējusi kaut ko jaunu vai kādā stilā es to būtu darījusi. Tieši dialogs ar pagātni ir uzslāņota vērtība, kas atklājas arī mūsu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas koka mājas rekonstrukcijas projektā. Uztaisīt svaigi un saglabāt veco substanci – tas ir mans lauks.
Es tikko biju Amsterdamā: būdama ārzemēs, es arvien biežāk saprotu, ka man nav pārsteigumu. Pirmajos gados, kad mēs tikām ārpusē, sirds dauzījās, taču tagad es pavisam mierīgi varu vērtēt un salīdzināt, es saredzu, ka neesmu sliktāka. Ja runā par satraucošām tendencēm, viena no tām ir milzīgā birokrātija, kas projekta saskaņošanu un virzīšanu pārvērš par pilnīgu murgu un prasa ārkārtīgi daudz lieka un bezjēdzīga darba, tam jāpatērē ievērojami resursi un laiks. Otra lieta ir atbildības trūkums par to, ko tu dari, – visos līmeņos: gan pasūtītāja, gan arhitekta, gan celtnieka līmenī.