Tā atrasta Rāznas ezera dienvidu krastā 1956. gada oktobrī, rokot kartupeļu bedri. Senā latgaļa apbedījumu apmēram 1 metra dziļumā atracis Bernards Zaremba. Bedrē bez citiem kauliem bijusi arī mumificējusies roka ar karavīra aproci. Uz rokas pirkstiem ir saglabājušies četri spirālgredzeni. Kapā līdzi likts šķēps, šaurasmens cirvis, četras pakavsaktas, josta. Kapa inventārs datējams ar 10. gadsimtu vai 11. gadsimta sākumu. Par apstākļiem, kādos melnā roka ir mumificējusies, drošu ziņu nav.
„Bērnībā ikviens no mums ir klausījies un stāstījis spoku vai šausmu stāstus, kas saistīti ar kapiem, nāvi. Viens no briesmīgākajiem tēliem šajos stāstos ir melnā roka, kas izlien no kapa, satver un ierauj kapā. Ir daudz šāda sižeta šausmu stāstu. Kāpēc tieši melnā roka?” skaidro LNVM arheoloģijas nodaļas vadītājs Jānis Ciglis. „Viena no versijām, kāpēc tādi stāsti radušies, ir mumificējušos roku arheoloģiski atradumi. Cilvēka miesa mumificējoties iegūst melnu krāsu. Un mūmijas bija labi pazīstamas seno kapeņu aplaupītājiem. Domājams, arī Latvijā senatnē zemes darbos dažkārt skarti seni apbedījumi un varbūt ir gadījies atrast pa kādai melnai rokai. Tādējādi radies ticams pamats šādiem folkloras sižetiem.”
Latgaļu arheoloģiskajā materiālā zināmas vairākas mumificējušās rokas. Viena no tām atrodas Pleskavas muzejā Krievijā. Tā atrasta 19. gadsimtā Pleskavas tuvumā apbedījumā kopā ar latgaliskām senlietām. Daži mumificējušies roku fragmenti iegūti Ludzas Odukalna kapulaukā 19. gadsimta beigās veiktajos izrakumos un tagad glabājas Ermitāžā Pēterburgā.
Visi šie zināmie atradumi ir iegūti 19. gadsimta izrakumos vai kā savrupatradumi. Visticamāk, zemes sastāvs, sausums, bronzas konservējošā loma vai vēl citi apstākļi ir sekmējuši atsevišķu ķermeņa daļu saglabāšanos. Tātad mūmijas var atrast ne tikai Ēģiptē vai citās tālās zemēs, bet arī Latvijas zemē.